Выбрать главу

Miršana prasīja vairākas dienas. Viņas instinkti ar to cīnījās, pretojās katram tās brīdim. Dienu pēc dienas pieauga sāpes. Viņa koda un spēra sev pa sāniem, izplēsdama pati savu miesu, mēģinā­dama sasniegt ienaidnieku sevī. Sāpēm pieaugot, viņa kļuva niknāka. Akli viņa streipuļoja uz zemes pusi, kājas šķita neciešami smagas. Atbrīvojusies no ūdens varas, viņa drebēdama nokrita krastā. Tur viņa auroja, spēra un koda dubļos, dusmās plosot zemi. Plaušas sā­ka pildīties ar šķidrumu, viņas sirdij cīnoties ar asins sūknēšanu caur ķermeni.

Lija karsts, melns lietus.

Bioloģiskā programma, kas bija viņu vadījusi četrdesmit gadus, padevās. Mirstošie neironi iekvēlojās pēdējā bezjēdzīgas aktivitātes uzplūdā. Vairs nebija nevienas atbildes, nevienas programmas, ne­viena risinājuma vispārējai krīzei. Viņas veltīgā aurošana apslāpa slapjas, vaidošas miesas drebuļos. Smadzeņu kreisā puslode sabruka elektrisko impulsu brāzmā, labā kāja nodrebēja mežonīgos, epileptiskos spērienos, pirms iestājās strauja koma, nagi sastinga, kaulu cīpslas izsprāga. Žokļi atvērās un aizvērās, atkal plaši atvērās un palika tādā pozīcijā sastinguši.

Trīsas turpinājās līdz pat astes galam, vibrējot pret zemi, līdz tikai pats galiņš nedaudz drebēja un tad izbeidzās jebkāda nervu darbība.

Programma bija beigusi savu darbību. Turpināja līt melnais lie­tus. Pamazām viņu apklāja izžulgusī zeme. Ūdens līmenis pacēlās, ko izraisīja lielās vētras kalnos, un jau pēc dienas viņa bija aprakta biezos dubļos.

Viņas sešdesmit piecu miljonu gadu ilgais apbedījums bija sācies.

epilogs

Furgons lēkāja pa izdangāto ceļu, lidojot kā bulta pāri pla­šajam Ņūmeksikas Jornada del Muerto tuksnesim. Apkārtne bija līdzena un tukša kā okeāns, vienīgais, kas izcēlās, bija melnu kalnu grēda tālumā. Viņi atradās raķešu poligona "Baltās Smiltis" apkārtnē. Tas bija trīs tūkstošus kvadrātjū­džu liels izmēģinājumu lauks valsts tehnoloģiski progresī­vākajiem ieročiem. Tuvojoties melnajiem kalniem, tie ieguva skaidrākas aprises. Centrālais, vulkānisks izdedžu konuss, bija virsotnē noklāts ar radiotorņiem un mikroviļņu taustek­ļiem.

Esam gandrīz klāt, sacīja Melodija Krukšanka, sēžot priekšā blakus vadītājam militārpersonai.

Viņi pabrauca garām grupiņai apdegušu, ar dēļiem apšū­tu ēku, kuras iekļāva divkārša perimetra sēta; aiz tās slējās jauna, spīdīga celtne ar titāna paneļiem, kuru apjoza atse­višķa augstas drošības sēta.

Šeit kādreiz bijusi kaut kāda ģenētiskās inženierijas laboratorija, stāstīja Krukšanka, bet slēgta pēc uguns­grēka. Smitsona institūts vienojās, ka viņi var daļu no tās izīrēt. Tā kā reiz tā jau bijusi ceturtā līmeņa biodrošības iestāde, daudz mums nepieciešamā jau varēja tur atrast vis­maz izolācijas un drošības ziņā. Tā būs ideāla vieta, kur pētīt dinozauru, to apsargā, taču tā ir pieejama. Kopumā lielis­ka vienošanās.

Izskatās pēc vientuļas vietas, kur dzīvot, sacīja Robija Vezersa.

Nepavisam ne! Krukšanka iesaucās. Tuksnesim pie­mīt dzenbudismam līdzīgs miers. Un šis ir apbrīnojams ap­vidus, kur ir tik daudz interesanta, ko apskatīt, senas in­diāņu drupas, lavas straumes, alas ar miljoniem sikspārņu. Mums ir staļļi un baseins. Es mācos jāt ar zirgiem. Te no­teikti ir labāk par laboratoriju pagrabā bez logiem Ņujorkā.

Furgons piebrauca pie sarga, kurš viņiem pamāja, lai tur­pina ceļu. Viņi novietoja mašīnu grantētā stāvvietā ēkas priekšā, tur jau bija pilns ar mašīnām, televīzijas furgoniem ar satelītu šķīvjiem, džipiem, kā arī dažādiem militārā trans­porta līdzekļiem.

Izskatās gluži kā viesībās, sacīja Fords.

Man stāstīja, ka atklāšanā būs gandrīz tikpat daudz ap­meklētāju kā Pasaules kausa izcīņā miljards cilvēku.

Fords iesvilpās.

Viņi izkāpa no furgona un nokļuva tveicīgā Ņūmeksikas dienvidu jūlija karstumā. Tas viļņiem cēlās no zemes, it kā tā iztvaikotu.

Viņi šķērsoja stāvvietu un devās titāna ēkas virzienā. Sargs atvēra durvis, un viņi iegāja milzīgā iekšējā pagalmā, kurā netrūka gaisa kondicionētāju. Formas tērpā ģērbies vī­rietis ar divām zvaigznēm uz uzpleča pienāca ar pastieptu roku.

Ģenerālis Millers, viņš sasveicinājās ar visiem. "Balto Smilšu" komandieris. Esiet sveicināti! Viņš pamāja Tomam. Mēs jau agrāk tikāmies, bet jūs tobrīd bijāt pamatīgi ap­strādāts.

Atvainojiet, diemžēl jūs neatceros.

Ģenerālis pasmaidīja un paspieda viņam roku.

Tagad jūs izskatāties mazliet labāk.

Grupa žurnālistu, kas bija gaidījuši malā, pieskrēja pie vi­ņiem, zibspuldzēm uzliesmojot, pabāzuši kameras un mik­rofonus viņiem zem deguna.

Doktore Krukšanka! Doktore Krukšanka! Vai tas ir rie­sa, ka… Viņu jautājumus apslāpēja trokšņu jūra, visiem sa­pulcējoties tuvāk.

Krukšanka pacēla rokas.

Dāmas un kungi, tagad nekādu jautājumu. Pēc atklāša­nas būs preses konference.

-Jautājums Vezersas jaunkundzei!

Pataupiet to preses konferencei, Robija atsaucās, kamēr viņi izspraucās pa durvīm laboratorijā un pašā kom­pleksā garā, baltā gaitenī, kura abās pusēs bija nerūsoša tērauda durvis. Apgājuši ap stūri, viņi devās pie milzīgām dubultdurvīm gaiteņa galā. Tās veda uz tādu kā konferences telpu ar krēsliem, kas bija pavērsti pret garu, baltu priekš­karu vienā galā. Telpa bija pārpildīta ar zinātniekiem labo­ratorijas uzsvārčos, valdības cilvēkiem pelēkos uzvalkos un militārām personām; mediji stāvēja aiz virves otrā telpas pusē un bija acīm redzami par to sarūgtināti.

Tas ir aiz tā? pajautāja Robija, norādot uz balto aiz­karu.

Tieši tā. Laboratorija tika veidota tā, lai mēs varētu strādāt pilnīgā drošībā, bet atklāti, nevis slepenībā. Tas ir gal­venais. Rezultāti tiks publicēti internetā, lai visi tos var aplū­kot. Tāds atklājums… nu… tas ir svarīgs, lai neteiktu vairāk.

Melodija sasveicinājās ar vairākiem cilvēkiem. Turpināja ierasties dažādas nozīmīgas personas, un tad, uzklausījuši aicinājumu, visi sāka apsēsties.

Man jārunā, teica Melodija.

Iestājās klusums, kad viņa uzkāpa uz paaugstinājuma un nervozi izklāja pusduci katalogu. Bija ieslēgta vesela straume televīzijas kameru, un viņai bija pāris reižu jāsamirkšķina acis.

Esiet sveicināti, Melodija sacīja, Smitsona institūta jaunajā Tuksneša paleontoloģijas izpētes centrā.

Sekoja aplausu vētra.

Es esmu doktore Melodija Krukšanka, direktora palī­dze, un laikam jau jūs visi zināt, kāpēc esam šeit sapulcēju­šies. Viņa, mazliet uztraukta, pāršķirstīja katalogus. Mēs esam šeit ieradušies, lai atklātu un kristītu to, kas, bez šaubām, ir nozīmīgākais paleontoloģijas atklājums, kāds jeb­kad izdarīts. Daži to sauktu par visu laiku svarīgāko pale­ontoloģijas atklājumu.

Bet, pirms mēs turpinām, es gribētu veltīt brīdi, lai pie­minētu cilvēku, kurš atrada šo apbrīnojamo eksemplāru nelaiķi Mārstonu Vezersu. Jūs jau visi zināt par Vezersa at­klājumu un viņa nogalināšanu. Taču tikai daži zina to, ka Vezerss droši vien bija labākais dinozauru meklētājs kopš Bārnuma Brauna un Roberta Stērnberga laikiem, kaut arī vi­ņa metodes varētu šķist nedaudz neparastas. Viņu šeit pār­stāv viņa meita Roberta. Robija? Lūdzu, piecelies!

Izcēlās aplausu vētra, kad Robija nosarkusi piecēlās, pa­mādama ar galvu.