Alīse ieskatījās vērīgāk un pēkšņi zināja, kāpēc jau pirmajā mirklī iebrucējs bija licies pazīstams. Viņš atgādināja kalnieti Franču, kurā bija iemīlējušās visas pansionāta meitenes. Arī viņa. Citiem kalnā kāpšana bija izprieca, sports, ko dēvēja par alpīnismu. Francam tas bija pienākums — grūts un bīstams darbs. Rāmās, skaidrās dienās viņš sēdēja viesnīcas priekšā uz sola un tīksmi sildījās saulgozī. Bet, kad sacēlās viesuļvējš un sniegputenis, Francs āva kājās naglotos zābakus, paķēra saritinātu tauvu, kapli un, svilpodams savu iemīļoto meldiņu, devās ceļā garām meiteņu pansionātam. Tādās naktīs lielajā guļamtelpā nevienai miegs nenāca. Sasēdušās bariņā, viņas klausījās vētras gaudoņā un minēja, vai Francam laimēsies atrast bez vests pazudušos alpīnistus. Melsa, ka Francs redzēts kalnos arī citās naktīs un tad viņam mugursomā esot nevis medikamenti un produkti, bet dārga kontrabandas prece. Tomēr neviens neņēmās sīkāk izpētīt šīs baumas. Ja viņu apcietinās, kurš tad rāpsies kalnos, glābs tūristus no sasalšanas un bada nāves?…
Alise izskrēja no kajītes. Pēc dažiem soliem atgriezās, lai aizslēgtu durvis. Tad iedomājās, ka durvju aizslēgšana varētu likties aizdomīga. Tomēr pievāca slēdzeni un atkal aizsteidzās. Viņa bija gatava sevi izpļaukāt.Tas varēja gadīties tikai viņai, kurai nekad mūžā nav nācies just īstu izsalkumu! Ja cilvēkam tur nav bijis ūdens, tad ēdiena droši vien ne tik.
Biedri jau gulēja. Vienīgi Cepurītis joprojām sēdēja uz kojas malas. Kājas uz ķeblīša nolicis, galvu rokās atbalstījis. Viņš domāja. Centās izprast, kas noticis šajās piecās no viņa dzīves izkritušajās dienās. Bet pie skaidrības netika.
Pajautāt biedriem? Nav nozīmes. Uz kuģa pat mazsvarīgu atgadījumu atgremo nedēļām ilgi. Ka tik būtu, par ko patrīt zobus. Arī par viņa nelaimīgo gājienu uz tuneli drīz runās uz visiem Latvijas tvaikoņiem un vēl nez ko piegudros klāt. Priekšdienās jārīkojas īpaši piesardzīgi, lai nepalielinātu aizdomas.
Un tomēr Cepurītis piecēlās. Nemiers bija stiprāks par prāta apsvērumiem. Virzīdamies uz durvīm, viņš aizēnoja Augustam gaismu. Tas uz mirkli atrāvās no grāmatas:
— Vai tad tiešām nevarētu?! … Ak, tas tu, Cepurīti
— Met mieru, puis, tev taču astoņos uz vakti. Un pie Svadrupa nosnausties nedabūsi. Tur tev pavisam citas grāmatas jālasa, lai ar viņu tiktu galā.
— Es jau drīz, — Augusts negaidot piekāpās. —Gribas tikai uzzināt, kā tā nodaļa beidzas.
Cepurītis paņēma no galda maizes gabalu un iebāza kabatā. Augusts viņu pavadīja skatieniem:
— Kur tu skriesi? Uzrausies vēl uz kapteiņa, tad vairs nebūs gaisa.
— Man jau tāpat nav gaisa, — Cepurītis teica. — Te tik karsts, ka nevaru izturēt. Man pat ārsts izrakstījis svaigu gaisu.
Redzēdams, ka Augusts atkal iegrimis grāmatā, Cepurītis izgāja.
Viņš sāka no laivu klāja. Jau pie otrās glābšanas laivas pamanīja atrisušu auklu. Žigli atraisīja arī pārējās, pacēla brezenta pārvalku un ielūkojās. Laiva bija tukša. Viņš ņēmās atkal aizsiet mezglus. Pirms pēdējās auklas brīdi padomāja. Tad aizmezgloja arī to.
Cenzdamies turēties ēnā, cīnīdamies ar vājumu, Cepurītis turpināja apgaitu. Viņš ieskatījās katrā tumšākā kaktā, darba rīku kambarī, ieklausījās enkura ķēdes nodalījumā. Nekā. Pie mašīntelpas lūkas viņš brīdi vilcinājās, bet lejā nekāpa. Pieklauvēja pie Vallijas apgaismotā iluminatora.
— Tu vēl neguli, Vallij?
Stjuarte pabāza galvu.
— Ko es redzu, Cepurītis atkal uz pekām, — runājot ar veco motoristu, viņas tonī nebija ne vēsts no pirmītējās vīzdegunības. — Kamēr tie tur augšā, miera nav.
— Tu jau vienmēr tāds naktsputns biji, — teica Cepurītis. — Atceros, mana Zaiga mēdza sūdzēties, ka viņai acis krītot ciet, bet tev pat melnās kafijas nevajagot.. . Klau, vai tev nav pie rokas krūze kafijas? Man pēc tā drudža trakoti slāpst.
— Vienmēr laipni! — smējās Vallija un, pielejot glāzi, turpināja viesmīles manierē: — Vienu ledus kafiju, lūdzu! Ko varētu kungam vēl piedāvāt? Es ieteiktu mūsu pirmšķirīgo Latvijas bekonu … Ņem vien, Cepu- rīt, šie jau pārāk izlepuši, lai ēstu prastu speķi, allaž atstāj uz galda.
Cepurītis grasījās nogriezt gabalu. Izmeklējās pa kabatām. Tad atcerējās, kur atstājis savu enkurnieka nazi.
— Un kas citādi dzirdams kungu galā?
— Svin preilenes kāzas.
— Un es domāju, ka tiešām kaut kas atgadījies …
— Tu laikam arī esi sācis lasīt to Augusta bībeli.. Kas tad uz mūsu kuģa var atgadīties? Žūpo un sapņo, kā vairāk ieraut. Nesaprotu, kā vecais Vilsons iztur šo kompāniju …
Cepurītim neizdevās nepamanītam nokļūt atpakaļ kubrikā_. Pusceļā viņu apstādināja Pārups:
— A, vīrs ar slavenajām slāpēm! Ļoti priecājos! Bet kāpēc šoreiz bez krūkas? Jeb katram gadījumam atstājāt to tunelī? Ha, ha, ha, — viņš bārstīja smieklus.
Pārupam šonakt ar sarunu biedriem neveicās. Tumsa aprija Cepurīša mēmo stāvu. Pārups domīgi sarauca pieri. Tad izšķīrās un bez klauvēšanas iegāja Vallijas kajītē.
Pie paša salona Alīse strauji palēnināja soļus. Skriet nedrīkstēja. Kāds vēl varēja te kavēties. Nedrīkstēja izsaukt aizdomas. Salons bija tukšs. Uz galda stāvēja tukšas pudeles un kā vieglā skurbulī tikko manāmi līgojās kuģa kustību rakstā. Savās ligzdās vibrēja porcelāna trauki.
Tad Alīse sadzirdēja balsis. Pēc vienas viņa pazina Pārupu. Otra piederēja stjuartei. Vallijas kajīte atradās blakus salonam. Tēvs bija vēlējies, lai apkalpotāja būtu pie rokas jebkurā dienas un nakts stundā.
Pārups runāja čukstus. Alīse sākumā nekā nesaprata.
— Lieciet mieru manam kaklam! — pēkšņi iesaucās Vallija. — Dzērumā jūs mani laikam samaināt ar pudeli.