— Nieki, — Alīse atmeta ar roku, bet no siltās dzirksts, kas liesmoja viņa zilajās acīs, kļuva kaut kā vieglāk, aizmirsās pašas bēdas. Viņa novērsa skatienu un bez taustāmas sakarības vaicāja: — Sakiet, — vai jūs nekad neesat nodarbojušies ar alpīnismu? Nu, teiksim, Šveices kalnos?
— Ar alpīnismu? Nē. Un arī Šveices kūrvietās nekad neesmu bijis. Bet kalnos gan esmu kāpis, Pirenejos, — viņa seja negaidot kļuva drūma un cieta. — Tas bija gājiens uz dzīvību un nāvi. Un neviens nesūtīja glābšanas komandas, lai meklētu ieputinātos un nosalušos … Kāpēc jūs jautājāt?
— Tāpat vien.
Alīse nosarka, it kā nekrietnās domās meķerta. Patiesībā tas bija vēl no skolas gadiem saglabājies ieradums meklēt skaistos sapņos patvērumu no apnikušās īstenības. Tiešām, bija patīkami iztēloties, kā viņi kopā kāptu nepieejamā virsotnē — svelpj sniega vētra, viņa karājas virs bezdibeņa malas, bet nebaidās, jo tauvas otro galu tur viņa stiprās rokas … Tad Alīse atskārta, ka pat nezina viņa vārdu.
— Vai jūs beidzot nepateiktu, kā jūs sauc? Citādi neērti… starp izglītotiem cilvēkiem. Kur jūs iemācījāties franču valodu? — viņa ar galvas mājienu norādīja uz dzejoļu krājumu.
— Mani sauc par Pāvilu… Un valodu ar dievu uz pusēm iemācījos Francijā.
— Francijā? — Alīses acis iemirdzējās. — Parīze! Luvra, Sēnas krastmala ar bukinistiem, karnevāli Latīņu kvartālā … Neesmu tur nekad bijusi, bet tik daudz lasīts un sapņots!…
Pāvils paraustīja plecus:
— Nezinu. Laikam taču tādas lietas arī pastāv. Bet es redzēju Franciju caur dzeloņstieplēm, un, ticiet man, tādā skatījumā tā neko daudz neatšķiras no mūsu mīļās Latvijas.
— Jūs runājat ar tādu rūgtumu … Kā jūs tur nokļuvāt? Tas ir, ja drīkst jautāt…
— Vai drīkst? — Pāvils pasmīnēja. — Pārāk liela smalkjūtība šajos apstākļos… Bet tas ir garš stāsts, un es šaubos, vai jūs to sapratīsiet. Lai jau labāk paliek…
— Nu, protams, ja jūs nevēlaties… Jā, atvainojiet, es taču aizmirsu pateikt savu vārdu . ..
— Alīse Kviese, zinu. Redzēju jūsu ģīmetni «Atpūtā», kādam bataljona biedram atsūtīja no dzimtenes. Toreiz vēl nospriedu — smuka gan, bet tāda tukša lellīte vien būs. Neapvainojieties, mēs iznācām tieši no kaujas, aptašķīti ar māliem un asinīm, bet jūs kā tikko ar «Bor- silu» nomazgāta un celofānā ievīstīta. Uz mata kā tāda dāmiņa no reklāmas plakāta …
— Kas tur ko apvainoties? Bet gluži tāda gan neesmu. Tenisu varu spēlēt divas stundas bez atpūtas un uz slēpēm arī ne no viena neatpalikšu.
— Un jums liekas, ka ar to pietiek?
— Nezinu, nekā vairs nezinu. Jūsu dzīvē laikam vajag vēl daudz vairāk …
Aiz iluminatora nemierīgi valstījās Atlantika. Kaut kur vācu zemūdene vagoja okeāna dzīles, hitlerieši šaušanas gatavībā stāvēja pie torpēdu aparātiem, periskopa acs meklēja jaunus upurus. Bet starp zemūdeni un «Tobago» jau bija nogūlušas daudzas jūdzes.
— Es tā priecājos, ka jums vairs nedraud briesmas, — teica Alīse.
— Kā tā?
— Tagad, kad vācieši jūs neatrada. Jūs taču esat angļu aģents, vai ne?
— Varbūt boļševiku?
— Es runāju nopietni, bet jūs jokojat. Atklāti sakot, es jau tādēļ vien nevarēju jūs izraidīt, ka… Man briesmīgi gribējās zināt, kas jūs tāds esat. Un tagad …
— Tagad jūs to zināt?
— Jā, jūs neviļus pats pateicāt… Karojāt Francijā, kritāt gūstā, izbēgāt no nometnes un tad … tālāk es nezinu …
— Tad jau būs jāpasaka priekšā … Pēc tem es atgriezos Latvijā un kritu jūsu gūstā. Jo, lūk, tā bildīte no «Atpūtas» visu laiku glabājās manā krūšu kabatā — pie pašas sirds un nedeva man miera. Tādēļ es paslēpos uz «Tobago»… Jums ir bagātīga fantāzija, Kvieses jaunkundz.
— Jūsu ironija ir nevietā. Man jāzina, kas jūs tāds … Jūs to negribat… nē, piedodiet, jūs vienkārši nespējat saprast. Jūs man esat būtne no citas pasaules, un man tā vajag zināt, kā izskatās tajā pasaulē! Gribas būt drošai, ka cilvēki tur ir citādi, ne tādi, kas domā tikai par sevi un saviem veikaliem … Jūs taču esat latvietis, jūs neviens nespieda karot pret vāciešiem un tomēr …
Alise centās rast atbildi uz to, kas šobrīd likās vissvarīgākais. Viņa bija iekaisusi. Un iekaisumā reti kāds nepaceļ balsi.
— Runājiet klusāk, — teica Pāvils. — Jums taču nebūs patīkami, ja uzzinās par manu apciemojumu.
— Ak tā … Nu, protams, — Alise novērsās. — Es domāju nez par ko, bet jūs, kā prātīgs cilvēks, par praktiskām lietām … Jums taču vairs nav ko slēpties. Visprātīgākais tūlīt pateikt tēvam.
— Nevar. Es domāju ne tik daudz par sevi kā par lāga cilvēku, kas mani paslēpis uz kuģa. Varu saderēt, ka Santaringā Kvieša kungs liks viņam sakravāt paunas.
— Tēvs to nedarīs, viņš nav tāds!
— Vai jūs par to esat pilnīgi pārliecināta? — Pāvils paskatījās meitenei taisni acīs.
Alīse klusēja. Vai viņa pietiekami labi pazīst tēvu, lai uzņemtos atbildību?
— Nu redzat, labāk neriskēt.
— Es tomēr …
Pāvila plauksta aizspieda viņai muti.
— Klusu, kāds nāk! — viņš čukstēja.
Ne mirkli — ne ēzdams, ne sarunādamies — viņš nebija ļāvis atslābt modrībai.
— Durvis! — atcerējās Alīse, pieskrēja klāt, aizšāva priekšā bultu un nespēkā atslējās pret cieto koku.
Atskanēja klauvējieni — apvaldīti, pieklājīgi.
— Kas tur ir?
— Es! — tā bija Pārupa balss. — Atveriet, Kvieša kungs!
Alīse pašūpoja galvu. Pēc klauvēšanas manieres gan nebūtu nācis prātā, ka Pārups galīgi piedzēries.
— Te nav nekāda Kvieša kunga.
— Nav? Kas tad te šovakar notiek? Viss apgriezies otrādi… Satieku Alīses jaunkundzi, gribu apliecināt
savu mīlu, nobučoju uz vaidziņa, un pēkšņi izrādās, ka tā ir Vallija …
— Ejiet izgulēties!