Pie reliņa Nordeķis pamanīja kuģa puiku. Grasījās sūtīt Zigi gulēt, bet atmeta ar roku — lai jau pasapņo.
Zigis nesapņoja, viņš nodevās atmiņām.
Jūru Zigis pirmo reizi ieraudzīja četrpadsmit gadu vecumā, kad māte viņu dzimšanas dienā bija aizvedusi uz Bulduriem. Vakarā zēns jūsmas pilns stāstīja par to tēvam. Tēvs bija palicis mājās darināt rotaļlietas. Mazs būdams, Zigis bieži raudāja, kad māte aiznesa prom visus šos skaistos ampelmaņus. Bet ātri vien viņš saprata, ka tā ir viņu maize. Arī šī maize reiz izbeidzās. Tēvu ieguldīja zārkā — kopā ar Lāčplēša ordeni un koka kāju. Zārku aiznesa. Tai pašā dienā aiznesa pēdējās rotaļlietas. Zigim vajadzēja apraudzīties pēc īsta darba. Sākumā māte par jūru i dzirdēt negribēja. Tad viņa atcerējās, ka kapteinis Vilsons viņiem ir kāds attāls radagabals. Tas aizveda Zigi pie rēdera Kvieša kunga. Tādus namus Zigis līdz šim bija apbrīnojis vienīgi no ārpuses. Tagad viņš stāvēja iekšā starp spoguļiem, paklājiem un gleznām, starp milzīgiem ādas koferiem, kuros glīti ģērbta meitene bāza vienu tērpu pēc otra. Izrādījās, ka lepnā meitene ir vienkārša kalpone. Ienāca Kvieša kungs un dusmīgā balsī aizsūtīja viņu palīdzēt jaunkundzei safrizēt matus. Tad kuģa īpašnieks bargi nolūkojās zēnā un pakratīja galvu — tādu pirmais brāziens nopūtīšot no klāja. Šai mirklī parādījās Alīses jaunkundze. Zigis tomēr dabūja vietu uz «Tobago» …
Gribējās piedzīvot īstu vētru, vīrišķīgi cīnīties un izglābt Alīses jaunkundzi. Tomēr sirds dziļumos mazliet bail. Visvairāk no kara. Katru vakaru jūrnieki stāstīja par peldošām mīnām un torpedētiem kuģiem, par cilvēkiem, kas, krastu nesasnieguši, nobeidzās no bada un slāpēm. Ja nu arī viņiem uzglūn tādas briesmas?
Okeāns atbildi nesniedza. Saplosīto padebešu starpās baloja dažas zvaigznes. Pie tumšā apvāršņa vēl plēnēja rieta atblāzma — sārta, ar mēļu apmali. Pēkšņi to pār- švlkoja cigārveidīga ēna. Nākamajā brīdī spilgts uzliesmojums, kuram tūdaļ sekoja šāviena grandiens, izrāva no tumsas zemūdens apveidus.
Komandas telpas atradās pašā kuģa priekšgalā. Mierīgās dienās te bija diezgan mājīgi. Mājīgumu piešķīra virs kojām piespraustās ģīmetnes un Rīgas ainavas; apģērba gabali, sevišķi svītrainie jūrnieku krekli un spilgtie kaklauti, kas vietumis aizsedza sienu metālisko kailumu; pat vienmuļie viļņu šļaksti, kas brīžiem ar baltu putu aizkaru aizplīvuroja pīķa galā ielaistos iluminatorus.
«Dobelmaņa» kodīgie dūmi virmoja ap spēlmaņu galvām.
Galenieks, gadus trīsdesmit vecs, melnīgsnējs puisis* izmeties kails līdz jostas vietai. Viņa strupie, pāri pierei izrisušie mati no okeāna sāļajām šļakatām bija kļuvuši līdzīgi stieplēm. Kuģim salīgojoties, spuldzes refleksi pārslīdēja pāri platajām krūtīm un ietetovētais burinieks šķita peldam pa gaismas viļņiem. Enkurs uz labās rokas atradās pastāvīgā kustībā — Galenieks trieca kārtis pret galdu ar tādu sparu, it kā no trieciena spēka būtu atkarīga spēles veiksme. Tukšā kafijas kanna nokrita ar spalgu troksni.
— Vai nevar mazliet klusāk! — Augusts pabāza galvu no augšējās kojas.
Kopš viņa rokās bija nonācis «Noslēpumainais kuģis» — divu tūkstošu lappušu biezumā, pie tam vecajā rakstībā — biedri dēvēja motoristu par Augustu Pasaules apceļotāju. Viņš ceļoja no kojas uz koju. Dienā tuvāk pie iluminatora, naktī — pie spuldzes. Grāmatas pirmās lappuses pat glabāja eļļainu pirkstu nospiedumus. Tad Cepurītis saslima un Augustu iedalīja Svad- rupa sardzē. Galvenā inženiera klātbūtnē drīkstēja lasīt vienīgi motora ekspluatācijas instrukcijas.
— Ja nepatīk, vācies uz lasītavu, — bocmanis atrūca.
Zaļgabals no skatīšanās vien bija iekarsis ne mazāk
par citiem. Šai brīdī bocmaņa sarkanais pauris varētu aizvietot kuģa kreiso gaitas uguni. Pats viņš nekad neņēma kārtis rokās, jo baidījās paspēlēt. Mēļoja, ka Zaļ- gabala sievas garajā zeķē jau glabājoties ģimenes mājiņas pirmais stāvs.
— Man jau nekas, bet Cepurītis.
— Pats dabūsi pa cepuri! Atkal mans.
Galenieks pievāca stiķi un paskatījās uz koju, kur zem trim segām smagi cilājās Cepurīša krūtis. Seja bija dzeltenīga, sirmie mati kā pakulas lipa pie sviedrainās pieres. Mazliet klusinātā balsī Galenieks teica:
— Nāc laukā, Frici, vecais miegamice!
Kurts Landmanis neapvainojās. Allaž gludi skūti vaigi, četras virsvalku maiņas, kārtības mīlestība — vācietis kas vācietis. Un, ja reiz vācietis, tad fricis, pat ja esi atteicies repatriēties.
Zolītes spēle turpinājās. Bocmanis lūkojās pāri trešā partnera plecam. Antons īsti neprata spēlēt. Bet, ja biedriem trūka trešās rokas, viņš bija ar mieru pazaudēt pēdējo santīmu. Šoreiz viņam laimējās dabūt vai visus trumpjus. Bocmanis jau bija aplēsis, cik vinnētu, ja atrastos Antona vietā. Redzēdams, ka tas taisās sist ar nepareizu kārti, viņš parāva atpakaļ motorista roku un pats nometa uz galda krusta dāmu.
Antons pietvīka. Sārtums pārklāja vientiesīgo seju, saplūda ar matu rudumu un vasaras raibumiem.
— Kļaus tu tikai viņam, Antiņ, — errojās Galenieks.
— Bet tu, boci, nejauc gaisu. Kad šķaudīšos, varēsi teikt: «Uz veselību» — citādi stāvi pie ratiem.
— Ūdeni, ūdeni!… — atskanēja vāra balss
Antons tūdaļ uzlēca kājās un ar krūzi devās pje slimnieka. Cepurītis bija nometis segas un nemierīgi svaidījās pa koju. Antons mēģināja pacelt motorista galvu. Cepurītis neatvēra acis.
— Ūdeni! … Vajag aiznest ūdeni! — un viņš pagriezās pret sienu.
Antons atkal apsēdās savā vietā:
— Murgo… Nekā nevar saprast. Žēl cilvēka.
— Tas viņam kopš Honkongas, kad Cepurītis vēl brauca uz angļu štīmera.