— Bet, mīļo Ilgmar, kāpēc tūlīt apvainoties? Vai tad es nesaprotu, kas vīrieša cilvēkam vajadzīgs? Pats jūsu gados . . .«Alhambrā» man bija tādas skaistules, nu, es jums saku, kā krelles … Bet viss — gods godam . . Drīzāk es tādai aizbāztu muti ar simtslatnieku, nekā ļautu sievai ko padzirdēt. Pirmajā vietā allaž ģimenes laime! Pielūdzieties Alīsiņai, un viss būs atkal kārtībā … Kur tad viņa paliek? Vallij! Stjuarte ienāca salonā.
— Pasauciet manu meitu!
— Viņu nevar traucēt… Viņai ir jūras slimība.
Kuģa zvans vēstīja sardzes maiņu. No sava loga Vallija labi redzēja inašīntelpas lūku. Drīz no tās klājā izkāpa nupat nomainītie sardzes vīri. Vispirms inženieris Svadrups, slaucīdams rokas solārā iemērcētā lupatā. Tad mūžīgais klusētājs Riepša, aplicis ap kaklu dvieli. Pēc tā krāsas bija grūti nosacīt, vai viņš pats mazgājies vai taisījās mazgāt dvieli. Visubeidzot Augusts. Bez grāmatas rokā viņš izskatījās pilnīgi neierasts, kā tvaikonis bez dūmeņa.
Cepurītis nebija redzams, laikam vēl slims. Ko tad viņš naktī klīdis apkārt kā mēnessērdzīgs un prašņājis par jaunumiem? Nekad agrāk taču Cepurītis nav bijis kārs uz tenkām, nekad agrāk nav tīk dīvaini uzvedies. Bet šoreiz lipa klāt. Uz mata kā šis Pārups ar saviem jautājumiem. Kas viņiem abiem aiz ādas?
Salonā skanēja nažu un dakšu šķindoņa. Zupu pasniegt vēl par agru. Lai vispirms notiesā rolmopšus, ķilavas, pildītās olas. Speķis droši vien atkal paliks pāri — nes tik turp un atpakaļ kā tādu sapuvušu ābolu. Nupat viņa no jauna uzlikusi to pašu vakardienas gabalu. Būtu vismaz Cepurītis noēdis pusi.. . Pag, pag, kāpēc tad viņš atteicās? Taču grasījās nogriezt, vēl lūkoja kabatā nazi… Bet naža nebija. Nebija lielā enkur- nieka naža, bez kura vecais motorists šķita kā bez labās rokas . .. Dīvaini, ļoti dīvaini. Un kāpēc Cepurītis trauksmes laikā atradies tunelī, turklāt ar tukšu krūku? Kāpēc interesējies par notikumiem kungu galā?
Vallijas domas pārlēca uz Kvieša meitas kajīti. Arī tur kaut kas nebija kārtībā. Kāpēc Alīse šodien uzkopšanas laikā negāja pastaigāt, bet uzmanīja katru viņas kustību? Kāpēc sūdzējās par jūras slimību, bet ēda par diviem? Kāpēc neļāva iekārt rīta tērpu skapī? Kam pieder enkurnieka nazis uz Alīses galda?
Jautājums jautājuma galā. Tie savērpās ciešā, grūti atrisināmā mezglā. Bet Vallija noģida, kā to pārcirst — ar naža palīdzību.
Atskanēja zvans. No salona sauca viņu. Lai jau pagaida! Nenomirs, ja zupu dabūs piecas minūtes vēlāk.
Vējā izpūrušiem matiem Vallija ieskrēja motoristu telpās:
— Cepurīt, iedod man savu nazi!
Cepurītis atviegloti uzelpoja. Ieraugot Valliju, viņš bija sagatavojies visļaunākajam.
— Nazi? — viņš vienaldzīgi teica. — Nezinu, laikam būšu pazaudējis. Paņem no Augusta.
— Paldies, tas ir viss, ko man vajadzēja.
Bet tālu Vallija netika. Cepurītis viņu panāca uz kāpnēm.
— Kas tie par jokiem?
— Pasaki labāk, kur atstāji savu nazi!
— Tu kaut ko zini, Vallij! Tu kaut ko slēp …
— Tāpat kā tu.
— Runā, — kur ir mans nazis?
Cepurīša sejas izteiksme nobiedēja Valliju. Viņa saprata, ka jautājums pārāk nopietns jokiem.
— Nu labi, pateikšu arī. Tas, kuru tu meklēji tunelī, pašlaik atrodas Alīses kajītē. Un smalki izgriež pogas riebeklim Pārupam. Pie tam ar tavu enkurnieka nazi.
— Vallij, ja tu zinātu … — bet tūdaļ Cepurīša acis atkal kļuva tramīgas. — Tu nevienam nestāstīji?
— Vai tad es pēc tādas izskatos?
Klusē! Dieva dēļ, klusē! Ja uzzinās, kas viņš tāds …
— Es jau klusēšu, par mani neuztraucies. Bet tu piesargies no Pārupa. Viņš kaut ko nojauš.
No komandtilta raugoties, okeāns vēl likās gandrīz miermīlīgs. Patiesībā vējš pamazām ieskrējās vētrā Priekšgalā viļņi pāršļāca klājam, izveidodami ko līdzīgu ūdenskritumam. Caur to bija jāizlaužas katram, kas pēc sardzes devās uz komandas dzīvojamajām telpām. Ga- lenieku bija ķērusi sevišķi spēcīga šalts. Ūdens aumaļām plūda no matiem, piedurknēm, biksēm.
Kurts sniedzās pēc savas lādes, lai apmainītu sa- mirkušo virsvalku pret sausu.
— Durvis, lops, vismaz varēji aiztaisīt! — teica Galenieks. — Un vēl lielās ar kārtību…
— Nesienies klāt, es aiztaisīju.
— Nerūpējieties, zēni, nerūpējieties, es tūlīt. .. Aizkorķēt pudeli ir pret maniem principiem, bet aizvērt durvis — jebkurā laikā.
Tikai tagad matroži ieraudzīja, ka ienācis Pārups. Arī pār viņa seju tecēja sīkas straumītes, gluži kā šampanietis no pārpilnas glāzes.
Matroži nogaidoši klusēja. Parasti kungi kubrikā nerādījās. Un kur nu vēl tādā laikā.
— Te ir matrožu telpas, — Kurts beidzot pateica. Viņam šķita, ka Pārups dzērumā apmaldījies.
— Man vienalga, vai ierindas jūrnieks vai admirālis, ka tik sanāktu kompānija. Es neesmu lepns.
— Rau, kā piesūcies! Tūlīt būs gar zemi! — aiz Galenieka muguras kāds pačukstēja.
Pārups to laikam bija sadzirdējis. Cenzdamies nelīgoties, viņš cieši ieskatījās vienā sejā, otrā, trešā. Tad izvilka no kabatas konjaku. Pastreipuļoja un šoreiz nenoturējās. Pudele izkrita no rokas, aizripoja. Pārups tai noraudzījās pakaļ ar priecīgu smaidu.
— Nu re, kur brīnišķīgi, ka jau iepriekš apsēdos! — viņš šļupstēja. — Tagad nevajadzēs mesties četrrāpus .. . Neuztraucieties, zēni, tūlīt būs rokā. Uz kuģa nekas nevar pazust.
Viņš palīda zem vienas kojas, zem citas, beidzot atrada.
— Gribēji izmukt? — Pārups pārmeta pudelei. — Nekā, mīlīt! Par sodu tu tagad tiksi iztukšota bez citroniņa.
Viņš mēģināja piecelties, bet nejaudāja. Galenieks uzrāva viņu aiz apkakles. Pudele atkal noripoja zemē.
— Te jūs sev pudeles brāļus neatradīsiet! — Galenieks norūca un atvēra durvis.