— Vai nav vienalga, — kapteinis norūca un ķērās pie dakšas.
— Pie mums, jūras aizsargos, pavāru viens divi izdresētu, — teica galvenais inženieris un pakalpīgi piebīdīja Kviesim sinepju trauciņu.
— Bija laiki, kad es pat par suņa šniceli būtu laimīgs un daudz nejautātu, vai tas ir tautisks ēdiens, — atcerējās Nordeķis.
— Bija kādreiz… — Svadrups nocirta. — Tagad vadonis nodibinājis kārtību. Negribi strādāt, prom uz mežu!
— Delegācija no komandas, — Vallija ziņoja.
— Kapteiņa kungs, vai ielaist?
Atkal Kviesis pasteidzās priekšā:
— Aiciniet, aiciniet! Lai tik nāk!
Galenieks nemaz nebija gaidījis atļauju. Viņš jau stāvēja uz sliekšņa. Ieraudzīja bagātīgi klāto galdu un kļuva sarkans no dusmām. Ienāca arī Kurts, noņēma cepuri_ un palocījās. Antons bija pēdējais. Viņš tā pa- bailīgāk sāniski ieslīdēja pa durvīm un apstājās pie pašas sienas.
— Mēs … — uzsāka Galenieks.
— Zinu, — Kviesis vēlīgi palīdzēja. — Gribat komandas vārdā apsveikt manu meitu. Vallij, ielejiet maniem brašajiem jūrniekiem pa kausam!
— Apsveikt? … Pilnīgi pareizi… — stomījās Antons. — Bet bez tam … mēs … tā sakot…
— Ja nav dūšas pārspļaut -pār mēli, tad turi muti… — Galenieks pārtrauca. — Mēs prasām labāku kosti, kaptein.
Kapteiņa kungs, — Vilsons mierīgi pārlaboja.
— Kungs vai nav kungs, vēders no tā pilnāks nekļūst. Jūs šeit… — Galenieks norādīja uz galdu, — bet mēs lai rijam siekalas.
— Te ēd pasažieri, — kapteinis atturīgi paskaidroja, tad neizturēja: — Velns parāvis, kas te galu galā ir — kuģis vai…
— Ļaujiet man, kapteini Vilson, teica Kviesis.
— Draugi, jūs mani pietiekami ilgi pazīstat, lai zinātu, ka priekš saviem jūrniekiem man nekā nav žēl. Bet stiprākas varas priekšā es esmu bezspēcīgs.
— Pareizi! — pārprata Svadrups. — Bet pret dumpiniekiem mēs ar stingru dūri!
— Man ar komandu nekad nav bijušas domstarpības
un ari nebūs, — Kviesis turpināja. — Izejot no Rīgas, tika gādāts, lai līdz pašai Santaringai nekā nepietrūktu. Bet tad vācieši pielika nazi pie rīkles. Tā sakot, naudu vai dzīvību. Bet vai es varēju riskēt ar jūsu dzīvībām? Nācās piekāpties un atdot daļu produktu. Bet uztraukumam nav vietas. Mēs ar kapteini izrēķinājām, ka ar pašreizējām normām līdz Santaringai iztiksim. Tur, protams, es parūpēšos, lai jums izmaksā starpību skaidrā naudā, pat angļu valūtā. Cerams, tas jūs apmierina.
— Lai dzīvo! — Pārups sauca. — Tagad lai tik saturas Santaringas meičas un krodzinieki!
— Paldies! — Galenieks nikni atcirta. — Brīvšņabi mēs jau dabūjām, bet zakuskai tīru ūdentiņu, ko?! Mēs prasām …
— Jūs esat nolādēts anarķists bez jebkādas disciplīnas! — kapteinis kliedza pretī. — Jūs tikai prasāt! Paši dzirdējāt, ka pirms Santaringas te vairs nekā nevar grozīt.
~ — Bet Kvieša kungam taču ir konservi, olas, — Antons vientiesīgi teica. — Pilnas tilpnes.
— Tā taču eksportprece, — Kvieša balss kļuva vēl laipnāka. — Krava līdz ostai jāaizved neskarta, tas ir katra jūras braucēja pirmais likums. Vai tiešām negribat saprast, ko Latvijai nozīmē eksports?! īpaši kara laikos …
— Kā nu ne … vairāk maksā, — Kurts atbildēja.
— Jūsu vietā es labāk klusētu, — teica Kviesis. — Ja ne jūsu tautieši, mums tagad nebūtu jāsavelk jostas ciešāk… Vai tad jums nemaz nav patriotisku jūtu? — viņš griezās pie Galenieka un Antona.
— Patriotiem arī jāēd! — Galenieks uzbudinājās.
— Pietiek! — kliedza Kviesis. — Kapteini Vilson, pavēliet viņiem nekavējoties izklīst!
Saldais ēdiens šodien nevienam negāja pie sirds. Pat Pārups, kas to bagātīgi aplaistīja ar konjaku, likās savādi kluss un norūpējies.
Palicis ar Kviesi divatā, Vilsons ilgi nespēja sasparoties. Pat dūms īsti negaršoja, un viņš beidzot pateica:
— Nez vai tā vajadzēja …
65
— Jā, mazliet neglīti iznāca, — Kviesis piekrita. — Velti es saskaitos. Varbūt jums liekas, ka es kļūstu mazliet smieklīgs ar savu eksportu. Bet tā taču mūsu
5-4102
lautas nākotne, mūsu labklājība. No vienkāršiem matrožiem par daudz prasīts, lai viņi to saprastu. Pat miesīgā meita negrib saprast, ka vēlu viņai tikai labu…
— Protams, jūs te esat saimnieks …
Kviesis nopūtās:
Tiešām nezinu, ko darīt.. . Varbūt apturēt kādu tvaikoni un lūkot nopirkt? . .. Bet kas tev kara laikā pārdos?
— Velns! Ir taču viena izeja, — Vilsons iesaucās. — Ja mēs iztaisītu mazu līkumu, varētu iegriezties pēc produktiem Muānas salā.
— Pie šiem spāņu rīkļurāvējiem? Jūs taču nesakāt to nopietni? Tur pat par ūdeni plēš trīskāršu cenu! Vai domājat, ka jūs šodien būtu «Tobago» kapteinis, ja es nebūtu taupījis katru latu? .. .
Kapteinis klusēja.
— Jā, bet tomēr žēl puišu, — Kviesis pēc brīža atsāka. — Jūrnieka darbs nav viegls, ar vājpienu tālu netiksi… Ko jūs teiktu, kapteini, ja mēs salona produktus pievienotu kopējam katlam? Jums nekas nebūs pretī? … Kaut gan … tas ir tikai piliens jūrā … Bez tam mans znots var protestēt… Rūpes, rūpes, tik vien es no šīs dzīves gūstu … Jā, kas šodien par datumu? Ko? Šodien taču piedzimusi Alīse, mana Alīsiņa! Nu, tagad jūs paši redzat, cik man grūta dzīve, pat meitas dzimšanas dienu biju piemirsis.
«Alīses jaunkundzes dzimšanas diena».
Jau kuro reizi Arturs skatījās kalendāra ierakstā. Spoguļodamies radiouztvērēja tumšajā skalā, viņš rūpīgi sasukāja matus un uzmauca galvā formas cepuri. Un tomēr kavējās. Cik neērti iznāks, ja viņš aizies apsveikt un atradīs priekšā Pārupu. Tad Arturs atcerējās sastapšanos galvenajā klājā, Alīses mīļo smaidu, viņas lūgumu raidīt dziesmas par mīlu. Nē, Alīse noteikti gaida viņa apsveikumu! Diez vai viņa vispār mīl šo dzērāju — droši vien viņa to prec tikai tēva dēļ. Un Arturs, it kā iedvešot sev drosmi, pabīdīja nagu ieslīpi, izslēdza muziķu un, paķēris no galda radiogramu, izskrēja.