— Nu, kā ar ziņām no tālās tēvu zemes? — durvis pavērdams, jautāja Pārups. Neprasīdams atļauju, ienāca un atslējās pret sienu: — Kristāldzidrajam vēl turas tie paši grādi?
— Tik vien jums to rūpju … Laimīgs cilvēks!
- Kas ir laime? Glāzīte. Tikko bija pilna, pēkšņi tukša. Un tad uznāk paģiras.
— Nedzeriet tik daudz.
— It kā es no lieliem priekiem … Ja cilvēkam bēdas, ir tikai divi ceļi — vai nu tās noslīcināt, vai pašam noslīcināties. Es dodu priekšroku pirmajam.
— Jūs un bēdas? Ja man būtu tāda līgava kā Alīses jaunkundze.
— Alīse? Ņemiet, es jums viņu atdodu! Par puscenu, kā jau lietotu mantu.
— Jūs … jūs neesat viņas smaida vērts!
— Skaisti teikts. Ar savu nevainīgo smaidu viņa mūs visus apvedusi ap stūri. Vēl šorīt es arī domāju, ka viņa ir eņģelis. Mīlēju viņu, dievināju, gribēju likt pie kājām visu pasauli… Tagad viss iemīdīts dubļos… Neliedzieties, Artur, jūs viņu arī mīlat, jums ir tiesības zināt patiesību, dalīt ar mani rūgto biķeri. Prozīt! Un sasmē- ķēsim — manas cigaretes. Tos papirosus pirmīt jūs nesāt nevis man, bet citam, viņas mīļākam.
— Jūs melojat!
— Es? Nekad! Varbūt esmu dzērājs, bet vīnā ir patiesība. Alīse meloja — man, jums, visiem. Nevis ar kādu no komandas uzsākusi, nē, no pašas Rīgas ved. Paslēpa savā kajītē kā tāda … Ja jūs zinātu, Artur, kā tas sāp! Pret tādām sāpēm vienas zāles — aizmirstība, kuru sniedz pudele … Un jums arī derētu pārmainīt repertuāru.
Pārups apturēja elektrolu un pārmainīja plati. Pie durvīm viņš apgriezās, lai pārliecinātos par efektu. No skaļruņa plūda «… redzu, ka acīs tev viltība mirdz …», bet uz kojas sēdēja radiotelegrafists — sadudzis, galvu rokās apracis.
Darbs bija nostrādāts nevainojami. Tiesa, Drēziņam mute pamatīgi aizbāzta. Bet kāpēc neatspēlēties, ja to varēja izdarīt, pašam paliekot ēnā? Izmantot cilvēku vājības allaž bijusi Pārupa specialitāte. Tagad šis nelaimīgi iemīlējies lempis savā greizsirdībā izpļāpās Kviesim vai kapteinim, un Drēziņu izolēs. Pārups nemaz necentās slēpt no sevis, ka joprojām bīstas Drēziņa. Tieši tāds dumpinieks var iekarot romantiskās Alīses simpātijās. Nu viņa to vairs neredzēs. Ar vienu šāvienu izdevies nosist divus zaķus, pie tam nebojājot attiecības ar Alīsi.
Kajīte līgojās.
Ienākot Alīsei bija jāpieķeras pie stenderes, lai nepakristu. Durvis svaidījās virās, un vajadzēja piespiest ar plecu, pirms izdevās tās aizvērt un aizšaut bultu priekšā. Alīse jutās izmocīta un tuva nervu sabrukumam. Viņa nesaprata, kāpēc Pāvils palūdzis iziet, kas abiem runājams. Viņa izjuta bailes. Lai kā Pārups bija centies izskaidrot savu rīcību ar greizsirdību, viņa vairs neticēja nevienam viņa vārdam. Viņa bija redzējusi mežonīgo naida uzliesmojumu Pārupa seja, un gandrīz tādu pašu izteiksmi pauda arī Pāvila vaibsti.
Alīse atrāvās no durvīm un paspēra soli uz priekšu. Tagad Pāvils panāks pretī, saņems aiz rokas, pateiks visu.
Bet viņš nekā neteica, pat nepakustējās. Viņš sēdēja, saliecies pār galdu, viena roka ieķērusies galda malā kā bailēs no krišanas, galva nodurta — gluži kā tai naktī, kad Alīse bija atradusi viņu aizmigušu.
— Kas noticis, Pāvil? — viņa sauca. — Saki taču!
Drēziņš neatbildēja.
Alise paskatījās viņā. Seja, kuru pa pusei slēpa roka, pēkšņi likās sveša un neizdibināma. Ko viņa zina par šo cilvēku? Nekā. Viņa bija tam uzticējusies, un tieši tādēļ Pāvila neuzticības pilnā klusēšana apvainoja jo smagāk.
Alīse paraustīja Pāvilu aiz pleca.
— Kas ir? Atbildiet taču! — viņa vairs nespēja to uzrunāt kā tuvu draugu. — Vai jūs esat aizmidzis?
Drēziņš neatsaucās.
Viņš nebija aizmidzis. Un tomēr dzirdēja Alīses vārdus, viņas jautājumus kā pa sapņiem. Daudz skaļāk un neatlaidīgāk Pāvils Drēziņš dzirdēja citu balsi, citus jautājumus:
— Kas tevi savervēja Interbrigādei? . . .
— Kas vēl no latviešu komunistiem karoja Spānijā? …
— Kas Francija kopa ar tevi izbēga no nometnes? . . .
— Kas tevi pārveda pāri Latvijas robežai? . ..
— Kas tevi slēpa Rīgā? …
Kas? … Kas? …
Politpārvalde. Logus sedz biezi aizkari. Pie griestiem deg spilgta spuldze. Istabā tikai divi krēsli. Uz viena viņš vēl nupat kā sēdējis, bet tagad guļ uz grīdas. Viņu sit — lai izdod biedrus, konspiratīvās adreses. Viņš spītīgi klusē. Viņš vairs nejūt sāpes. Daudz mokošāks ir jautājums, kas nekavējoties, tūlīt pat jāatrisina: «Kas nodevis? Kas?»
Atkal sitieni. Un tad vairs nav nekā. Kad viņš atgūst samaņu, izrādās, ka arī spīdzinātājiem nepieciešama atelpa. Pratinātājs kaut kur pazudis. Bet no blakustelpas atskan smiekli. Un tad vēl kāds vārds — Zaigas vārds. Smejas par Zaigu. Pēkšņi viņš atkal ir mierīgs — viņš zina, kas nodevis. Neviens no savējiem. Tā ir provokācija! Viņš zina arī, kas to izdarījis. Bet biedri brīvē to nezina. Biedri jābrīdina! Jānokļūst pie Zaigas, jāpastāsta!
Un, lūk, viņš jau iet pa Rīgas vakarīgajām ielām po- litpārvaldes aģentu apsardzībā, izraujas, skrien. Nopakaļ lido lodes. Ja ķers, tad ir beigas. Bet viņš domā tikai par vienu — jābrīdina! Kamēr nav par vēlu!
. .. Drēziņa apziņā ielauzās okeāna grandieni. Viņš atskatījās un pazina Alīses kajīti. Kajīti, kur viņš pirmo reizi pēc visiem to dienu pārdzīvojumiem atradis patvērumu. Un tagad stāvoklis tāds pats kā toreiz politpār- valdē — jābrīdina!
— Vai zini, kas ir šis nelietis? — Pāvils pēkšņi sacīja. — Pārups ir politpārvaldes aģents.
— Un tu? Kas tu tāds esi?!
— Komunists.
Tā, tagad tas pateikts. Citādi rīkoties nedrīkstēja. Viņš aizdedzināja pēdējo papirosu un dziļi ievilka plaušās rūgteno dūmu.