— Apsēdies, Alīs, es visu pastāstīšu … No paša sākuma …
Alīsei bija grūti klausīties . . . Provokators .. . Komunists … Ar ko komunists ir labāks par politpārvaldes aģentu? Pāvila vārdi skanēja kā caur biezu miglu. Bet pamazām migla sāka retināties. Viņa redzēja cilvēkus, kas pamet savu dzimteni, pārvar simtiem šķēršļu, lai tiktu uz svešu zemi. Un šajā svešajā zemē tie cīnās un mirst. Ne par savu labumu, bet lai palīdzētu svešiem biedriem, lai karotu par savu taisnību, par ideju. Un tie, kas palikuši dzīvi, atgriežas dzimtenē, kur draud cietums. Atgriežas ne jau sava labuma pēc, bet lai palīdzētu citiem. Tāda, lūk, izskatās pasaule, no kuras nāk Pāvils.
Alīse pacēla galvu, nolūkojās Pāvilā, it kā redzētu viņu pirmo reizi. Vēl vakar viņa šo seju nebija pazinusi — gandrīz neticami, cik tā kļuvusi tuva un dārga šajā īsajā laikā. Tagad vaibsti vairs nelikās neizdibināmi, tagad Alīse saprata, kāpēc Pāvila seja ar ēnām zem acīm un ciešanu rievām ap muti tik vīrišķīga, tik pievilcīga, kāpēc šī balss rod ceļu līdz pašai sirdij. Un tūdaļ kā pretmetam ausīs ieskanējās Pārupa lipīgi medainā balss: «Mana dārgā, lūdzu uzskatīt šo greizsirdības lēkmi par mīlestības apliecinājumu …»
— Ja tu zinātu, pie kādiem līdzekļiem viņi ķeras . .. - Alīse atkal dzirdēja Pāvilu. — Kāds atnāca pie Zaigas …
— Kas ta par Zaigu? — Alises jautajums izskanēja satrauktāk, nekā viņa to gribējusi. — Ja nevēlies, vari nestāstīt.
— Zaiga ir Cepurīša meita, mana kaujas biedra sieva … Un uz tā viņi dibināja savu provokāciju. Šis nelietis uzdevās par Spānijas cīnītāju, solījās palīdzēt atbrīvot pārējos. Viņš uzrādīja vēstuli no Zaigas vīra.
— Vēstuli?
— Viltotu. Zaiga to nezinaja. Viņa uzticējās, atklāja dažus biedrus. Nākamajā dienā mani apcietināja.
— Cik zemiski! Bet kā viņa varēja noticēt? To taču jūt, ar kādu cilvēku tev darīšana …
— Un tu? Vai tu juti?
Alīse ievaidējās:
— Šis cilvēks bija? …
— Jā. Tas bija Pārups.
Arturs jutās kā sastindzis. Tāds viņš bija sēdējis, klausīdamies Pārupa drausmīgajos vārdos, tāds sēdēja patlaban, tāds savas vilšanās varā vēl ilgi sēdēs un pārdzīvos. Galvā bija tukšums. Viņš nespēja domāt, viņš pat nespēja apstādināt elektrolu, un notrulusī adata nu jau kuro reizi apskrēja skaņu plates pēdējo rievu.
Tadā stāvokli Kviesis ieraudzīja radiotelegrafistu. Rēderim patlaban bija lielisks garastāvoklis. Jo stiprāk pūta cejavējš, jo ātrāk kuģis sasniegs Santaringu. Vai tad tas nebija iemesls priekam? Šādā dieniņā uz «Tobago» neviens nedrīkstēja nokārt galvu! Uzsitis Arturam uz pleca, Kviesis teica:
Neņemiet pie sirds, Artur, vai tad jūs kapteini Vil- sonu nepazīstat? Un galu galā saimnieks te esmu es! Apsolu jums, ka Santaringā tiksiet krastā … Un tagad pie darba! Te būs telegrama svainim. Lai gatavo kāzas.
— Kāzas? — Arturs nesaprašanā uzlūkoja Kviesi. — Vai tad kāzas vēl būs?
Jautājums sakaitināja Kviesi. Viņš atcerējās, ka Arturs pat nebija piecēlies, kuģa īpašniekam ienākot.
— Kāpēc lai nebūtu? — Kviesis asi vaicāja.
— Pārupa kungs taču teica … Alīses jaunkundzes kajītē…
Nu Kviesim kļuva skaidrs, kāpēc Arturs, viņam ienākot, nebija piecēlies. Piedzēries! Tāpēc tik idiotiski valbīja acis, tāpēc nez ko buldurēja. Pilns kā mārks!
— Ko teica? … Kas par kajīti? … It kā nepietiktu, ka Pārups augu dienu žūpo, vēl piedzirda manus jūrniekus! Lieciet aiz auss, telegrāfistā kungs, tādas lietas es uz sava kuģa necietīšu!
Arturs neatbildēja. Tikai skaņuplate čērkstot griezās bez mitas un kā papagailis atkārtoja:
«Jo es neticu tev… Jo es neticu tev …»
Kviesis izrāva dakšu no sienas kontakta. Ar atvieglotu nopūtu elektrola beidzot apklusa.
— Un ko jūs te visu laiku leijerējiet savus šlāģerus?! Kā tāds … — Kviesis atcerējās ka'pteiņa trāpīgo apzīmējumu: — Kā tāds iemīlējies delfīns. Un vēl citiem lieciet klausīties. Apnicis! … Būtu tad jau drīzāk radio uzgriezis! Vismaz dzirdētu, kas pasaulē notiek.
Arturs vēl joprojām īsti nespēja saprast, ko Kviesis no viņa grib. Viņš vispār nekā nesaprata. Kustēdamies kā mēnessērdzīgais, ieslēdza radiouztvērēju. Tad ieraudzīja savās rokās lapiņu. Telegrama. Pareizi, jānosūta telegrama uz Santaringu. Viņš ieslēdza raidītāju un ar pilnīgi trulu sejas izteiksmi ņēmās darbināt atslēgu.
Kviesis izklaidīgi vērās logā. Ko tas Pārups tur samuldējis? Kāzas nebūšot?… Vai tiešām Alīse arī pēc sarunas ar viņu vēl uzdrošinājusies pateikt, ka negrib precēties? Nevar būt! Tas taču būtu smieklīgi! Tagad, kad laulības kontrakts, paldies dievam, jau parakstīts. Gan viņš tai izdzīs šitos niķus .. .
No uztvērēja skanēja kāda balss. Laikam kāds priekšlasījums, pēdējās ziņas raidīja vēlāk… Kviesis vienaldzīgi ieklausījās, sadzirdēja atsevišķus vārdus. Tie bija bez jēgas un satura. Tad jau raidatslēgas asie pīkstieni izteica daudz vairāk. Garš piesitiens, īss, divi gari. .. Telegrama lido uz Santaringu. Nez vai svainis saņems to vēl šovakar? Varbūt viņš pašlaik atrodas savās plantācijās? … Ko tas diktors tur stāsta?
— Ko? — Kviesis iekliedzās. — Ko viņš melš?! Tas nevar būt!
Raidītājs vairs nepīkstēja. Artura pirksti kā nedzīvi žņaudza nekustīgo atslēgu.
— Pie velna, nepīkstiniet taču! — Kviesis šķita kā prātu zaudējis.
Viņš metās pie radioaparāta, pilnīgi nevajadzīgi pūlējās asāk noskaņot staciju, piespieda ausi, atlēca atpakaļ.
Un klusumā kā vesera sitieni krita diktora vārdi — satriecoši, neaptverami:
— Atkārtojam. Latvijā nodibināta darbaļaužu vara. Iedzīvotāji ar ziediem sagaida padomju tankus. Komunistiskā partija iznākusi no pagrīdes. Atbrīvoti visi politiskie ieslodzītie. Milzīgas masu demonstrācijas. Sastādīta tautas valdība.