— Kas tagad būs? — klusi vaicāja Arturs.
Kviesis nebija spējīgs atbildēt. Viņam trūka elpas.
Un viņš pats vēl nekā neaptvēra, tik pēkšņi šis trieciens bija viņu apdullinājis. Gluži kā nams, kas pilnīgi negaidot sagrūst virs galvas un aprok zem savām drupām. Tagad Kviesis gulēja, piespiests zemei, pūlējās elpot, pūlējās apjēgt, kas noticis. Kad tad īsti pamats sāka līgoties zem kājām? Vai tik pirmais grūdiens nebija samanāms jau pirms gada, kad krievu kara kuģi noenkurojās Liepājā un Ventspilī? Bet toreiz taču visi zināja, ka tas tikai uz īsu laiku. Vai tad velti Munters brauca uz Vāciju, veda sarunas ar Hitleru? Nekas sevišķs nedraudēja, ļaunākajā gadījumā atnāks vācieši, iztrieks krievus un nodibinās kārtību. Visam jāpaliek pa vecam … Atnāks! Atnāca gan, tikai ne vācieši!
Galva bija smaga. Ar grūtībām Kviesis to pacēla.
— Kas būs? Nezinu, kas būs . . .
Pēkšņi viņš ierēcās:
— Boļševiki izģērbs mūs plikus, tas, lūk, būs! Lai nolādēta šī stunda!
Kviesis bez spēka atkrita radiotelegrafista kojā. Ara kauca vētra, radio pārraidīja kādu maršu. Arturs lēnām sapogāja svārkus. Tam visam nebija nekādas jēgas.
Kviesis pamanīja, ka Arturs dodas uz durvīm. Viņam bija bail palikt vienam, palikt vienatnē ar drausmīgajiem vārdiem, kuri līdzīgi tanku dārdiem joprojām plosīja ausis.
— Palieciet, Artur! Kur jūs ejat, Artur?
— Es? … Es pie kapteiņa, Kvieša kungs … paziņot …
Jā, pareizi… jāaprunājas ar kapteini Vilsonu … ar Pārupu .. . jāapspriežas, ko tālāk, — Kviesis murmināja.
Jāapspriežas ar Pārupu. Pārups tagad kompanjons, lai arī piepūlē smadzenes… Kviesis nodrebēja. Pārups .. . Pārupam taču tagad atņems namus . .. Nabaga Pārups . . . Nabaga Alīse … Tik izdevīgas laulības, un tagad viss izjūk!… Pēkšņi Kviesim likās, ka sirds pārstājusi sist — Pārupam atņems namus, na-ci-o-na-li-zēs. Un «Tobago»? Kas būs ar «Tobago»?!
Tikai šajā mirklī viņš izjuta trieciena nežēlību. Nevis kaut kāds nams sabrucis. Sabrucis paša nams!
— Mans kuģis! — Kviesis ievaidējās. — Viss pagalam! Pagalam mūža darbs!
Radiotelegrafists līdzjūtīgi vēroja saimnieku, šo piepeši sakritušo, it kā novītušo seju, kurā zibensātrumā mainījās dažādas izteiksmes — pilnīga nesaprašana, izmisums, naids, sāpes, trulums. Beidzot Kvieša vaigi atguva krāsu. Paldies dievam, kuģis atrodas nevis Rīgā, kā Pārupa nami, bet pusceļā uz Ameriku. Tam neviens netiek klāt. Vēl «Tobago» ir viņa īpašums! Ir un paliks! Bet, ja nu komanda gribēs tūlīt doties mājās, ko tad? Rīgā šie nolādētie boļševiki taču atņems «Tobago», tāpat kā laikam jau pasteigušies piesavināties pārējos kuģus … To nedrīkst pieļaut! Komanda nedrīkst nekā uzzināt! Vismaz pagaidām!
— Artur, manu zēn! …
— Jā, Kvieša kungs?
— Padomāsim kopā, Artur, ko tagad iesākt…
— Jā, Kvieša kungs … Tas taču briesmīgi…
— Bet mēs, jūrnieki, briesmu priekšā nepiekāpjamies. Mans pienākums — izpildīt saistības. Santaringā gaida apsolīto kravu. Un es to nogādāšu galā, lai tur vai kas! Pēc tam laidīšu komandu krastā. Lai lasās uz sarkano paradīzi, ja grib! Es nevienam neliegšu šo prieku.
— Pareizi, Kvieša kungs, tā arī pateikšu viņiem, ka Santaringā katrs varēs darīt, ko vēlas.
— Pagaidiet, Artur, jūs vēl esat jauns, jūs slikti pazīstat cilvēkus. Šie salašņas var paķert līdzi «Tobago» kā ciema kukuli, lai pielabinātos jaunajai valdīšanai… Es par sevi nedomāju, Artur, cik tur vecam cilvēkam daudz vajag… Es domāju par Alīsi. Es būšu pliks kā baznīcas žurka, pat nevarēšu viņai nopirkt kleitiņu, manai lepnajai Alīsei… Artur, jūs taču arī viņu mīlat… Vai jūs esat spējīgs vienaldzīgi noraudzīties, kā viņa cieš trūkumu? Palīdziet viņai!
— Es Alīses jaunkundzes dēļ visu ko… Bet ko es varu darīt?
— Jums nekas nav jādara, manu zēn, itin nekas. Jūs tikai nedrīkstat nevienam stāstīt… Jau tā komandu var tikko valdīt. Viņi vēl spējīgi man atņemt kuģi!…
Sī doma bija nepanesama. Aizmirsis, ka runā ar Arturu, Kviesis skaļi izkliedza savas sāpes:
— Manu kuģi! Vislepnāko un modernāko Latvijā! Es pārdevu «Krimuldu», es pārdevu «Nameiķi», visu ko pārdevu, lai nopirktu «Tobago». Tas ir mans, tas ir gabals no manas miesas! — viņš atjēdzās. — Artur, tātad jūs apsolāt?! Es paļaujos uz jums!
— Jā, Kvieša kungs … Bet es nedrīkstu … Uz jūras, uz kuģa bez kapteiņa ziņas nekas nedrīkst atgadīties … Kapteinim man jāpaziņo . ..
— Nevienam! Pat ne Alīsei! Vilsons ir mans draugs, bet viņam nav jūsu rakstura, viņam nav jūsu skolas. Jūs mākat stādīt tēvzemes intereses augstāk par visu, bet viņš var vēl izpļāpāties. No mūsu klusēšanas atkarīgs, vai šis kuģis kritīs boļševiku nagos … Es pazīstu Alīsi, viņa to neaizmirsīs, viņa pratīs jums pateikties.
Kviesis bija pārliecināts, ka saka patiesību. Galu galā mazs romāniņš starp Alīsi un šo glīto zēnu ir samērā pieticīga maksa par tādu kuģi kā «Tobago».
Arturs likās vēl tā kā svārstāmies.
— Kas ir, Artur? Vai es būtu maldījies? Vai jūs nemīlat Alīsi?
Bet Alīse . .. viņa mani nemīl … viņai ir cits .. .
Kviesis skarbi iesmējās:
Nieki! Pārups jums tagad nav konkurents. Vai tiešām domājat, ka mana meita spējīga precēt šo dzērāju?
— Ne jau… Bet tas, ko viņa slēpj savā kajītē…
Gājiens pie Alīses Vilsonu manāmi mulsināja. Pasaciņai par mīļāko viņš neticēja. Drīzāk jaunkundze aiz žēlsirdības uzņēmusi savā kajītē kādu bezbiļetnieku. Vai maz tādu, kas nespēj atrast Latvijā darbu? Arī pats Vilsons pirms pusgadsimta tā bija uzlavījies uz kuģa, lai meklētu laimi jaunajā pasaulē. Ceļā viņu neviens nebaroja, un jau otrajā dienā nācās izlīst no paslēptuves, pieteikties pie kapteiņa … Tagad viņš pats ir kapteinis. Vilsonam nemaz negribējās pielietot varu. Tomēr atteikties nebija nekādas iespējas — rēderis paliek rēderis, un likums viņa pusē.