— Ko jūs tūļājaties, kapteini Vilson! Ātrāk! — Kviesis nikni skubināja.
Diez vai kāds no draugiem būtu pazinis viņā allaž laipno veikalu partneri, vēlīgo firmas īpašnieku vai mīlošo tēvu. Tagad tas bija cilvēks, kas cīnās par savu eksistenci, par savu dzīvību.
Šajā mirklī viņš bija gluži piemirsis, ka vēl visai nesen pats ieteicis Alīsei atmaksāt Pārupam ar līdzīgu rīcību. Viņš tikai apzinājās, ka meitas uzvedība apdraud iespēju saglabāt kuģi. Paslēpt kajītē mīļāko un vēl ļaut sevi pieķert! Vienkārši nepiedodami! It sevišķi pašreizējos apstākļos, kad tik daudz kas atkarīgs no Alīses attiecībām ar radiotelegrafistu.
— Slēdz vaļā, Alīs! Es visu zinu! — niknuma brīžos Kvieša balss varēja iedvest bailes jebkuram.
— Es neatvēršu, — Alīse runāja mierīgi, bet cieti.
Kviesis uzlūkoja kapteini. Tā bija pavēle.
— Alises jaunkundz, es jūs lūdzu, esiet prātīga, — Vilsons teica. — Citādi būšu spiests likt uzlauzt durvis. Kvieša kungam ir tiesības to pieprasīt. .. Ticiet man, tam cilvēkam nekas nenotiks.
81
— Ko darīt? Ko? — Alīse čukstēja.
6 - 4102
Drēziņš paraustīja plecus:
— Kas tad mums tagad cits atliek? Jāatver … Alīs, man tiešām ļoti žēl, ka tā iznāca, ka manis dēļ tev …
— Pāvil! — Alīse viņu pārtrauca, bet Drēziņš jau bija paguvis atvērt durvis.
Kajītē iebruka Kviesis.
— Tāds kauns! Tāds negods! Vai tā es tevi audzināju?! Tevi mīl kārtīgs cilvēks, bet tu nez ar kādu! …
Tikai tagad viņš uzmeta skatienu Drēziņam. Sagumzīts uzvalks, bārdas rugāji un ciešanu pēdas sejā — nē, tas nemaz neatgādināja mīlētāju.
— Tēv, es tev aizliedzu! Kam tad tu tici vairāk — savai meitai vai šim neģēlim Pārupam?
— Ko nu tagad vēl par Pārupu? Tādam cilvēkam es savu meitu gan nedošu.
— Tātad tu jau zini, ka Pārups ir spiegs, politpārvaldes aģents … Un tu neliegsi Pāvilam patvērumu tikai tāpēc, ka viņš ir komunists .. .
— Komunists?! Boļševiks?! — Kvieša acis pielija ar asinīm. Šajā brīdī šis vārds likās viņam visa ļaunā iemiesojums. — Alīs, tu esi prātu zaudējusi! Patvērumu? Ha, ha! Tev jau var nez ko iestāstīt!… — Kvieša dusmu lēkme pamazām pārvērtās histērijā. — Viņš īpaši uzlavījies uz «Tobago», lai sakūdītu manu komandu! Viņš ir sarkanais komisārs! Viņam uzdots atņemt man kuģi! Bet pagaidām tas vēl ir mans! Mans, mans, vai dzirdat! Pagaidām es te vēl esmu kungs un pavēlnieks!
Vīri jutās noguruši. Ne jau no lūku nostiprināšanas — darbs paliek darbs. Daudz grūtāk paciest aizvien pieaugošo valstīšanos, kas neļauj mierīgi paēst, pa īstam izģērbties, ērti atgulties. Arī miegs nesniedza atpūtu. Pat, ja izdevās aizsnausties, muskuļi palika sasprindzināti, lai pasargātos no kritiena. Piecēlies cilvēks jutās kā salauzts.
Matroži bija īgni un nerunīgi. Riebās telpas saspiestais, mitrais gaiss, izlietās viras un kafijas peļķes, slapjās drēbes, kas mētājās juku jukām. Pat Kurts, atgriezies no sardzes, vairs necentās nolikt savus gumijas apavus ierastajā vietā — tik un tā tie braukās pa visu kubriku.
Pirmajā mirklī vīri tikai negribīgi pavērās Augustā, kas no sliekšņa uzbudināti sauca:
— Klausieties! Klausieties visi! Nupat atrada zaķi! Būtu jūs viņu redzējuši! Puisis uz goda! Pa kluso pārnācis pāri Latvijas robežai. Izlauzies no cietuma. Ticis galā ar desmit poļukiem. Ielēcis Daugavā un atpeldējis līdz kuģim. Un tagad uzrāvies.
Augusts, tikai pa ausu galiem dzirdējis par Drēziņu, gribēja pasniegt ziņu romantiskā ietērpā.
— Tavs noslēpumainais kuģis jau nogājis dibenā? — Kurts vienaldzīgi atsaucās. — Kā tad sauc šo jauno grāvēju?
— Es tavas nolādētās grāmatas apliešu ar piķi un ietriekšu tev rīklē! — bocmanis errojās.
— Ko jūs ākstāties, — Augusts taisnojās. — Te pat «Noslēpumainais kuģis» nobālētu. Šis izrādās komunists!
— Kurš?
— Runā skaidrāk, intelbeņķi! — pavēlēja Galenieks.
— Cik reizes jums jāsaka? Tas, kuru Kviesis licis iesprostot.
— Ieslodzīt? Ko? — nesaprata Kurts.
— Nu, to pašu … Teicu taču, ka komunists.
— Kur tu rāvi tādas pasaciņas?
— To jau visa pasaule zina! Alīses jaunkundze pastāstīja Vallijai, Vallija Cepurītim, šis man …
— Melo! Kopš kura laika tad Alīse tā gudrā?
— Šo taču atrada viņas kajītē. Pati slēpusi un nu uzreiz nezinās …
— Skaidrs, — teica Galenieks.—Vai tad uz bābām ir paļaušanās? Būtu labāk pie puikām atnācis.
— Kur tad šis paliks? Tepat jau dzīvos, kad vecais viņu norīkos pie darbiem, — Kurts kļuva domīgs. — Dun- griņus es jau varētu iedot, bet zābaku man pašam tikai viens pāris.
— Ar jums tiešām vairs nav gaisa, — Augusts zaudēja pacietību. — Nekur viņu nelaidīs. Vedīs atpakaļ uz Rīgu un izdos policijai. Viņu ietupinās!
— To tu iestāsti Zigim, es neesmu šodien piedzimis, — Galenieks viņu aprāva. — Pats sešus mēnešus tupēju par kontrabandu. Bet mani noķēra ostā. Uz jūras cilvēks var darīt, ko grib …
— Kontrabanda ir cita lieta. Tā ir tīra prece, — teica bocmanis. — Bet no politikas — pirkstus nost! Uz sauszemes vai uz kuģa, vienalga!
— Un es tev saku, ka viņiem šis numurs neies cauri! — Galenieks iekarsa. — Tas nav nekāds peldošs cietums, bet godīgs latviešu kuģis.
— Un ko Cepurītis par to saka, August? — Kurts apvaicājās.
— Ko viņš var teikt, — piezīmēja bocmanis. — Likums paliek likums.
— Nu, to mēs vēl redzēsim! — Galenieks piecēlās. — Uz jūras cilvēks ir cilvēks. Ejam, zēni, pie Cepurīša, kaut kas lietas labā jādara!