— Ar malāriju nav joki, — bocmanis piebalsoja.
— Teicu, lai paliek malā, bet vai tad šis uzklausīs prātīgu padomu?! Un tagad viņa vietā lai strādā citi.
— Antonam jau patīk uzupurēties, — Kurts pasmaidīja. — Kāpēc tu gribi viņam liegt šo prieku?
— Jūs mani mūžīgi apceļat… Uz vecās «Krimuldas» es gan viens netiku galā, bet šeit, ar to jauno motoru ..
Vai mēs spēlējam vai klausāmies lekciju? — Galenieks viņu pārtrauca. — Kam jādala?
Antons paķēra kārtis. Ieskatījies savējās, Kurts grīni saviebās un nometa uz galda:
— Garām.
Pat nepacēlis pēdējās divās kārtis, Galenieks paziņoja:
— Nu, tad nodzersim tai vecenei to būdu, — zole!
Atsprāga durvis.
— Vācu zemūdene! Visi pie glabšanas laivām! — sauca Zigis.
Puika centās to izkliegt braši, kā jau jūrniekam pie- •dienas, tomēr balss lūza un nodeva viņu.
Antons grasījās pielēkt kājās. Galenieka dusmīgais skatiens it kā piekala viņu pie vietas.
— Ko tu bļauj, puika?! — Galenieks paķēra kafijas kannu un atvēzējās pret Zigi. — Pa burbuli taču vēl neejam.
— Kas var zināt, — Augusts nolēca no kojas. Viņš izskatījās priecīgi uzbudināts. — Un ko, ja mums tajās kastēs nevis olas, bet granātas?
— Es tavu nolādēto romānu tūlīt apliešu ar benzīnu un iemetīšu jūrā! -— nolamājās bocmanis, bet pats manījās uz durvīm.
Atskanēja trauksmes sirēna. Gari stieptais kauciens iespiedās katrā kaktā, lika vibrēt sienām un priekšmetiem
tu nedusmo, Galeniek, es jau neesmu vainīgs, — Antons uzģērba glābšanas jostu.
Vīri izsteidzās ārā.
— Ļurbu bikse, visu spēli izpurgāja, — nomurmināja Galenieks.
Viņš negribīgi piecēlās. Sameklēja lapiņu, uz kuras atzīmēti vinnesti un zaudējumi, iebāza kabatā. Tad sekoja biedriem.
Trauksmes sirēna aprāvās ar žēlu vaidienu. Iestājās klusums. Smags, mokošs. Un tajā kā sauciens pēc palīdzības iekrita Cepurīša vārgie čuksti:
— Jāiet.. . cilvēks … Nedrīkst pamest cilvēku! …
Neviens viņu nedzirdēja.
Slimo Cepurīti pirmais atcerējās Antons. Satrauktajā, bālajā sejā vasaras raibumi gailēja kā avāriju vēstošas signālspuldzes. Antonam šķita, ka «Tobago» mirkļi skaitīti. Un tieši bailes no bojā ejas lika atcerēties pamesto biedru.
Kas būtu domājis, ka pēc piecu dienu nepārtrauktas svīšanas un drudža lēkmēm Cepurītis vēl tik smags?! Un kur neparocīgs ar saviem platajiem kauliem un prāvo- augumu! Vienam te netikt galā — nevar taču stiept dzīvu cilvēku kā maisu ar kauliem … Bet, kad uz kāpnēm atskanēja soļi, noklaudzēja durvis, Antons sastinga.
— Ko tu šeit tik ilgi tielējies, aitas galva!
Telpā stāvēja Galenieks, nevis vācietis ar mašīnpistoli. Un Antonam likās, ka tagad pietiktu spēka arī bez palīdzības uznest Cepurīti uz klāja.
«Ja gribat tikt vaļā no savas malārijas, pārmainiet gaisu,» slimo kases ārsts teica Cepurītim. «Es jūsu vietā apmestos uz dzīvi Siguldā.»
Ārsta vietā Cepurītis būtu daudz ko darījis — apmeties Siguldā, neļāvis meitai strādāt naktslokālā. Bet Cepurītis nebija ārsts, no viņa motorista algas pārtika četri cilvēki. Cepurītis pateicās par padomu un atgriezās uz kuģa.
Zināma taisnība ārstam bija — svaigajā, naksnīgajā gaisā Cepurītis atguva samaņu. Kā no dzelmes izvilkts slīcējs viņš dziļi ieelpoja. Tad atvēra acis. Bija izzudusf plēve, kas neļāva smadzenēm uztvert ārējos iespaidus.
Cepurītis atbalstījās uz elkoņiem. Viņa redzes loks paplašinājās. Tajā iekļuva zemūdene, kas patlaban izmirkšķināja kādu pavēli. Jūrnieki, apkārušies ar korķa vestēm, no glābšanas laivas aizvēņa vēroja zemūdenes tuvošanos.
— Viņi nāks klāt, — sacīja bocmanis. — Liek nolaist trapu pie kreisā borta, — viņš burtoja tālāk.
— Laikam atcerējušies Latvijā atstāt© tautieti, — tā, protams, bija Galenieka balss. — Tev, Kurt, atliek tikai kāpt pāri un tiešā ceļā uz fāterlandi.
Matrozis neatbildēja. Viņš vienkārši nezināja, ko atbildēt. Galīgo atbildi palika parādā arī pats sev, kad mēģināja izprast, kura ir viņa — Kurta Landmaņa īsta dzimtene. Vācija, kur piedzimuši kaut kādi senči? Latvija, kur piedzimis viņš? Vai jebkura cita zeme, kur viņš reiz metīs enkuru un kur piedzims viņa dēls? Un tāpat, kā nespēja izšķirties par vienu no daudzajām ostās izraudzītajām meitenēm, Kurts nespēja atrisināt arī pirmo jautājumu. Laikam taču taisnība, ka jūrnieka dzi,mtene ir plašā pasaule, ikviens viesmīlīgs krasts …
— Vai es neteicu, ka viņi pārmeklēs kuģi! — Augusts atgādināja. — Jūs vēl redzēsiet, ka mēs vedam ne tikai šprotes un olas!
Cepurītis sarāvās. Vēl bažas bija neskaidras, vēl gribējās ticēt, ka viņu tikai māc lietuvēns.
— Kur mēs esam? — balss bija vāra, tomēr pilnīgi skaidra. — Cik ilgi gulēju?
— Piecas dienas kapteinis tevi baroja ar hinīnu, — atbildēja kuģa puika, un viņam neviļus paspruka smiekli. — Domājām jau, ka noliksi karoti.
Cik ilgi cilvēks var izturēt bez dzeršanas? Divas dienas, četras, piecas? Vienīgais, kā Cepurītim nekad nav pietrūcis, bija ūdens. Viņš nezināja, kurā dienā mirst no slāpēm. Viņš tikai zināja, ka katrs mirklis dārgs.
— Palīdzi piecelties!
Kājas neturēja .. . Viņš streipuļoja … Viņš gāja! Nemiers dzina uz priekšu, palīdzēja atgūt spēkus. Tomēr labi, ka var balstīties uz kāpņu margām. Ceļš līdz mašīn- telpai nekad taču nav bijis tik garš! Pirmais stāvs, otrais, trešais. Pretī sitās baismīgs klusums — motori nedarbojās, apkalpe atradās pie glābšanas laivām. Un viņš •gandrīz būtu pametis biedru!
Cepurītis atvēra zemas durvis. Vārpstas tunelī moto- risti līda vienīgi nelaimes gadījumos. Kaut tagad viņu negaidītu nelaime!
Tunelis šķita nebeidzams. Pie velna piesardzību, viņš vairs ilgāk nespēja. Cepurītis gribēja saukt un pēkšņi aptvēra, ka pat nezina vārdu.