Domas palika skaidras, skaidras līdz riebumam. Gluži kā tai vakarā, kad viņam pēc sarunas ar Rīgncru tik ļoti gribējās aizmirsties. Vai tiešām vācieša pareģojums jau piepildījies?
Viņš atkorķēja otru pudeli, ielēja glāzīti, jau pacēla, tomēr nolika atpakaļ uz galda. Kāda jēga dzert? Labāk aiziet pie Kvieša un pamēģināt tikt pie skaidrības. Jādzird, ko tas saka. Gan viņš arī melos saklausīs patiesību.
Vajadzēja ilgi klauvēt, iekams Kviesis atvēra.
•— Nāciet, Ilgmar, nāciet!… Mums jāaprunājas, es jau pats taisījos pie jums … Alīse ir mana vienīgā meita, man jārūpējas par viņas laimi… Viņa jūs nemīl…
Pārups piecēlās un sāka staigāt pa kajīti. Kuģis šūpojās vairāk nekā jebkad. Tātad noticis, noticis tas, no kā brīdinājis Rīgners! Lai cik miglaini bijuši viņa vārdi, Pārupam, kā jau politpārvaldes darbiniekam, tie pateikuši pietiekami daudz. Būdams labāk par Kviesi informēts politikas aizkulisēs, Pārups zināja par sazvērestību, kuras mērķis bija ar Vācijas palīdzību atbrīvoties no krievu garnizoniem. Skaidrs bija arī tas, ka padomju valdība, ja vien uzzinās par šiem plāniem, spers pretsoļus. Turklāt stāvoklis Latvijā bija tik saspīlēts, ka pietika ar vienu vienīgu padomju tanku, lai gadiem uzkrātais naids izlauztos uz āru, lai uzšautos liesma, kurā sadegs gan viņš, gan Kviesis. Lūk, kāpēc viņš pēc sarunas ar Rīgncru pie katras izdevības tramīgi apklaušinājās par ziņām no tēvu zemes. Sabojātais radio, Artura neveiklie meli un tagad, lūk, Kvieša pēkšņais lēmums pateica visu. Viņu nevar apmānīt ar tādiem lētiem trikiem kā tēva rūpes par meitas laimi. Nospļauties Kviesim uz Alīses laimi, viņu interesēja tikai Pārupa nami. Kas varēja paredzēt, ka šie nami, pagājušajā novembrī mantoti no tēva māsas, izkūpēs tik ātri? Pārvērtīsies ziepju burbulī, pirms pagūts tos iemainīt pret pusi kuģa un Alīsi kā bezmaksas piedevu? Vajadzēja tomēr pielikt lielākas pūles, lai panāktu tūlītēju salaulāšanos… Atlikt kāzas līdz Santaringai bija nelabojama muļķība. Bet kas varēja zināt, ka arī okeānā viņam ceļā stāsies šis nolādētais Drēziņš? Atkal viens gudri iecerēts šaha gājiens beidzies ar sakāvi… Nu vairs nedrīkst pielaist ne mazākās kļūdas. Nākamajam gājienam jābūt absolūti drošam. Ar Alīsi vairs nav ko rēķināties, šo figūru var upurēt bez jebkādas nožēlas. Bet partija turpinās — paliek kuģis. Un uz kuģa paliek Drēziņš, divkārt bīstams pretinieks jaunajos apstākļos.
Pārups saņēmās. Raugoties Kviesim tieši acīs, viņš noteica:
— Visu cieņu, mīļo Kviesi. Nemaz nenojautu, ka jūs tāds ideāls tēvs. Tātad beidzot atģidāt, ka Alīse mani nemīl? Bet agrāk, kamēr vēl biju turīgs namu īpašnieks …
Kviesis nobālēja:
— Ko jūs tur runājat? Ko jūs varat zināt?
— Es zinu visu ko. Zinu, kāpēc ar Arturu izgudrojāt pasaciņu par sabojāto radio. Mani tik viegli neap- vedīsiet ap stūri. Ne velti esmu strādājis politpār- valdē…
Sie neapdomīgie vārdi deva Kviesim iespēju izkļūt no neveiklās situācijas. Kviesis saviebās. Likās, ka politpārvaldes vārds viņu šokētu. Politpārvalde! Lūk, lielisks iegansts, lai atkratītos no Pārupa. Nevar taču klaji pateikt, ka bijušais namīpašnieks automātiski pārvēršas bijušā līgavainī.
— Bet, Ilgmar, kā jūs varat par mani tik ļauni domāt? Iznāk, ka esmu kārojis pēc jūsu mantas. Esmu pats pietiekami bagāts, lai nodrošinātu Alīsiņas laimi. Bet jums jāsaprot, rēdera Kvieša meita nevar precēt kaut kādu politpārvaldes aģentu. Kopš cara laikiem špiks ir lamu vārds.
Pārups ironiski pasmīnēja. Viņš bija tieši piemērotā omā, lai vienreiz bez aplinkiem parunātu ar bijušo sievastēvu.
— Lamu vārds? Lai nu kurš, bet jūsu vietā, Kvieša kungs, es tā neizrunātos — pat par cara laiku špikiem. Ja to piektajā gadā nebūtu bijis, tad no jūsu vectēva «Turaidas Rozes» pat smaka nebūtu palikusi — ērkšķi vien. Tad jums tagad nebūtu ne rēderejas, ne tādas lielas mutes. Vai jūs tiešām nezināt, uz kā turas mūsu vienota Latvija? Ja nebūtu politpārvaldes, jūs nevarētu vis barot komandu ar samazgām — viņi jums izlietu tās uz galvas un turklāt vēl iebāztu pašu zupas katlā. Un jūs vēl sakāt — špiki!… Jums vajadzētu viņiem kājas bučot! Tikai pateicoties viņiem, jums ir iespēja staigat tīrām rokām un taisīt netīrus veikalus.
— Kādas jums tiesības tā runāt par maniem veikaliem?
— Kompanjona tiesības.
— Kompanjons atradies! — Kviesim paspruka dusmās.
— Ak tad beidzot! Labi, runāsim jūsu valodā. Jums ļoti rūp meitas laime. Jūs nevarat viņu izprecināt kaut kādam Pārupam, vai ne? Un, lai nebūtu iespējams aizsūtīt kāzu telegramu uz Santaringu, jūs tēvišķīgās rūpēs likāt Arturam sabojāt radio . ..
— Ko jūs runājat? … Jūs nekā nezināt! . ..
— Es visu zinu! Tāda ir mana profesija, kuru jūs tikko nonicinājāt. Man vairs nav namu. Bet arī jums …
— Man ir «Tobago».
— Pagaidām. Neaizmirstiet, ka uz kuģa atrodas Drēziņš, Cepurītis arī ir sarkanais. Ja nu komanda uzodīs?
— Arturs klusēs.
— Tāpēc, ka viņš muļķis. Gudrs cilvēks dara to, kas viņam izdevīgāk. Ja nu es atklātu jūrniekiem patiesību un atbrīvotu Drēziņu? Boļševiki droši vien būtu ar mieru piedot manus grēkus.
— Jūs to nedarīsiet, Ilgmar!
— Tāpēc, ka man izdevīgāk palikt par jūsu kompanjonu. Un kā tāds iesaku jums atbrīvot Drēziņu. Kāds mums tagad pamats paturēt viņu ieslodzījumā? Viņš vairs nav valsts noziedznieks, drīzāk tautas varonis …
— Atbrīvot? … Jums šņabis apmiglojis smadzenes!
— Atbrīvot… vai arī atbrīvoties. Vai tas nav tas pats? Drēziņš ir ārkārtīgi bīstams, viņa dēļ visa Rīgas policija tika sacelta kājās. Ar tādiem subjektiem — asu aci un pistoli rokā.
— Ko darīt? … Sakiet, ko darīt!