Kad vējš ar gaudoņu ielauzās stūres mājā, Nordeķis pārsteigti apgriezās. Vai tiešām Kārkliņš būtu šovakar ieradies pirms laika?
Durvīs stāvēja kapteinis. Mugurā bija novalkāts kamzolis, padusē viņš turēja vilnas segu, kas sitās kā nāves baiļu pārņemtas zoss spārns.
— Pūš, — viņš apmierināti teica.
— Pūš, kapteiņa kungs, — Nordeķis apstiprināja.
— Kaut kas ap desmit ballēm būs. Vai drīkst jautāt, ko sola šonakt?
— Tam nolādētajam funkerim kaste sagājusi dēlī, — kapteinis nometa segu uz šaurā ādas sofaja un smagi apsēdās, plati izpletis kājas. — Bet nekas traks jau nebūs, barometrs ceļas.
— Un tomēr gribat pārlaist nakti šeit? Atļausiet piezīmēt, kapteiņa kungs, — vai nebūtu labāk kajītē? Jūs uzmodinās pie mazākās …
— Velns ar ārā! — kliedza kapteinis. — Ko jūs te komandējat, Nordeķi? Ko jūs te visi sākuši komandēt? Kāpēc es uz sava sasodītā kuģa nevaru gulēt, kur gribu? Ja jums tā patīk Kvieša, Pārupa un Svadrupa sabiedrība, varat nokāpt salonā. Es palikšu te!
Nordeķis neatbildēja. Cik vēl palicis līdz maiņas beigām? Viņš paskatījās pulkstenī. Laiks noteikt poziciju.
— Esiet tik laipns, — Nordeķis uzrunāja matrozi,
— pārbaudiet, cik nobraukts šai sardzē!
Viņš izgāja reizē ar matrozi. Arā vējš tūdaļ ieķērās svārkos un stūma atpakaļ stūres mājā. Nordeķis nepadevās. Pieplacis metala kāpnēm, viņš uzrāpās līdz galvenajam kompasam. Brezenta pārvalks bija norauts, bet spuldzīte darbojās. Tās gaismā viņš saskatīja «Tobago» kursu. Viņš noskrūvēja sarunu caurules vāku.
— Kāds kurss pie stūres? — un pielika ausi.
Vētras auri neļāva saklausīt matroža atbildi. Nordeķis izmēģināja vēlreiz, tad atmeta ar roku. Pietika palūkoties kuģa priekšgala lēcienos, lai saprastu, ka katra banga tam dod citu virzienu. Atlika vienīgi pārbaudīt gaitas ugunis. Zaļā? Dega. Sarkanā? Arī. Citādi klājs grima tumsā, tomēr no augšas tā melnos apveidus varēja labi saredzēt uz putās sakultā okeāna.
Nokļuvis lejā, Nordeķis ilgi clkstījās ar durvīm. Kad pārkāpa slieksnim, durvis ar spalgu troksni atkal aizcirtās. Pustumsā blāvoja kompasa roze, gailēja kapteiņa papiross.
— Pūš? — viņš miegaini jautāja.
— Pūš, kapteiņa kungs, — un Nordeķis atšķīra kuģa žurnālu, lai izdarītu kārtējos ierakstus. Pēc brīža viņš pacēla galvu. — Ar šo ceļavēju iznāk ap četrpadsmit mezglu ātrums.
— Četrpadsmit? — kapteinis piegāja pie galda un pārliecās navigācijas kartei. Kādu laiku viņš noņēmās ar cirkuli un lineālu. — Vajadzēs turēt divus strēķus vairāk pa kreisi.
— Divus strēķus pa kreisi! — sauca Nordeķis.
— Divus strēķus pa kreisi, — atkārtoja vīrs pie stūres. — Ir divi strēķi pa kreisi.
Kāda milzīga banga ķēra «Tobago» no sāna un lika kuģim spēji sasvērties. Nordeķis tikko noturējās uz kājām.
— Kapteiņa kungs, vai tiešām mēs būtu tā novirzījušies no kursa? — viņš jautāja.
— Ne velna neesam. Bet tagad novirzīsimies. Skaidrs?! — kapteiņa niknā balss rādīja, ka viņš nevēlas turpināt sarunu.
— Kurš no jums abiem piedzēries — kuģis vai tu? — telpā iebruka Kārkliņš, vilkdams aiz rokas pilnīgi izmir- kušo kuģa puiku. — Piedodiet, kapteiņa kungs, nezināju, ka jūs šeit… Man jau nekas, bet šo vareno jūrnieku pagriezienā gandrīz noskaloja pie Neptūna. Pēdējā mirklī noķēru aiz bikšu dibena.
— Tu ko, Zigi, Svadrupam gribi pakaļ darīt? — kapteinis bargi apvaicājās. — Velns parāvis, ko es teiktu tavai mātei? Kuģis tev nav nekāds bulvāris, te jāstaigā ar prātu.
— Kapteiņa kungs, atļausiet nodot sardzi, — Nordeķis skaļi noskandēja, tad pagriezās pret Kārkliņu un klusāk piebilda: — Ar desmit minūšu nokavējumu. Nākamreiz atļaušos ierakstīt žurnālā, ka stūrmanis Kārkliņš atkal nokavējis.
Izrādījās, kapteinis tomēr bija sadzirdējis Nordeķa vārdus. Viņš izspieda papirosu pelnu traukā. Sākdams stāstīt, tūdaļ aizdedzināja nākamo:
— Ar žurnālu tā uzmanīgāk .. . Bija uz «Nameiķa» tāds stūrmanis, īsts šņabdegunis, bet asprātīgs pēc velna. Kā šis ko uzņem uz krūti, tā kapteinis ieraksta: «Šodien stūrmanis uz vakts ieradies piedzēries.» Raksta reizi, otru, katrā lappusē. Bet, kad pārbrauc Rīgā, tad ierauga pēdējo ierakstu kuģa žurnālā: «Šodien kapteinis Ander- sons uz vakts ieradies skaidrā,» — un Vilsons, it kā nebūtu nupat gardi smējies par šo joku, ar bargu sejas izteiksmi pievērsās kuģa puikam: — Ietinies manā segā, Zigi, citādi pagalam nosalsi… Un nepilini ūdeni uz grīdas, lai jupis tevi parauj!
— Ja cilvēks kavējas dzeršanas pēc, tas vēl puslīdz saprotami. Bet, ja stūrmanis Kārkliņš nespēj atrauties no saviem muļķīgajiem sapņiem, tad, piedodiet par izteicienu, tā ir vienkārša nepieklājība.
— Sen vairs to nedaru, tā lieta neatmaksājas. Nosapņoju, ka tu paslēpies Alīses jaunkundzes pagultē, taču izrādījās — tas neesi tu, bet cits tēvainis… Kā nabaga jaunkundze tagad jūtas vientulībā?
— Nav jūsu darīšana, — norūca kapteinis, tad tomēr piebilda: — Grūti viņai klājas, vēl grūtāk nekā vienam otram …
— Lāga meitēns, tikai viena vaina, — sacīja Kārkliņš.
— Kāda?
— Nepareizais papiņš trāpījies.
— Neaizmirstiet, ka runājat par kuģa īpašnieku, — kapteinis skarbi apsauca. — Un vispār, izbeigt šo tenkošanu. Vai te ir kuģis jebšu tirgus? Kārkliņ, iezīmējiet kartē jauno kursu uz Huānas salu! Un jūs, Nordeķi, liecieties uz auss!
— Uz Huānas salu? — iesvilpās Kārkliņš.
— Jā. Pēc svaigiem produktiem. Kvieša kungs bija tik laipns … Velns, ko jūs te vēl stāvat, Nordeķi?
Stūrmanis neatbildēja.