— Runājiet taču! — neizturēja kapteinis.
— Piedodiet, kapteiņa kungs, — vai jums zināms, ka šis Drēziņš karojis Spānijā republikāņu pusē?
— Ko jūs ar to domājat?
— To pašu, ko jūs, kapteiņa kungs, — Nordeķis ar uzsvaru teica.
— Es nedomāju, es pildu sava rēdera pavēli… Ko tad jūs darītu manā vietā?
— Es — nekā, — Kārkliņš pasmīnēja. — Bet kuģis var kaut ko darīt, piemēram, nomaldīties no kursa un pabraukt tai salai garām. Maz kas var atgadīties, kad jākuģo bez radio …
— Jūsu nolādētās asprātības man līdz kaklam! — kliedza kapteinis. — Kamēr es esmu uz borta, te nenotiks dumpošanās. Ne no jūsu puses, ne no manas, lai velns mani parautu!
Kambarim, kur bocmanis glabāja darba rīkus, nebija iluminatora. Drēziņš sēdēja pilnīgā tumsā. Viņš nekā neredzēja. Tomēr vienu otru priekšmetu jau pazina pēc zilumiem uz miesas. Kuģim valstoties, tie vēlās no viena kakta otrā un pa ceļam katrreiz atdūrās pret viņu. Ta varēja itin labi atšķirt skārda spaini no koka āmura ķīļu iedzīšanai. Lai izvairītos no šīm asajām sadursmēm, Drēziņš uzrāpās uz liela tauvas ruļļa. Daudz labāk no tā nekļuva — tagad viņš pats ar visu rulli slīdēja turpu šurpu, brīžiem atsizdamies pret kaut kādām dzelzs sijām.
Šajā metala kārbā likās, ka ārā trakotu īsts orkāns. Viļņi triecās pret ārsienu ar neprātīgu dārdoņu. Šķita, viss milzīgais okeāns sakoncentrējies tieši šajā vietā un tagad nopūlas melnās miesās, lai sadragātu bortu. Ma- sīvās tērauda durvis, sīku drebuļu kratītas, dobji stenēja.
Brīnumainā kārtā Drēziņš nejuta jūras slimību, kaut kuģojis līdz šim bija tikai vienu reizi. Pie tam toreiz, kad Interbrigādes bataljonus evakuēja no Barselonas, nebija ne mazākās pūsmas. Toreiz briesmas draudēja nevis no pašas jūras, bet no itāļu zemūdenēm, kas slēpās zem spoguļgludās virsmas.
Pēc dabas Drēziņš bija optimists. Kad svaidīja un mētāja uz visām pusēm, viņš sev atgādināja paslēptuvi tunelī, centās iztēloties, kā tagad būtu krampjaini turējies pie kādas sakabes, lai neuzkristu virsū rotējošajai skrūves vārpstai. Un vispār, lai kāds viņa stāvoklis, politpārvaldē tomēr bija ļaunāk. Protams, ja Pārups izpildīs savu solījumu, viņš pēc kāda laiciņa atkal atgriezīsies turp. Bet, ar vēsu prātu apsverot, diez vai tam izdosies piepildīt savus draudus. Uz kuģa atradās ne tikai Pārups, ne tikai Kviesis. Te viņam bija arī draugi. Alīse, Cepurītis, citi — vārdos nezināmi" jūrnieki, kuri neļaus ar viņu izrēķināties. «Tobago» iet uz Santaringu. Arī tur būs ļaudis, kas palīdzēs cīnīties par viņa atbrīvošanu, tāpat kā franči palīdzēja bēgt no koncentrācijas nometnes.
Ļaunākajā gadījumā … Nu ko, arī tad nebūtu ko nožēlot. Alise ir pārāk labs cilvēks, lai ļautu viņai aiziet bojā. Laulības ar Pārupu viņai būtu tas pats, kas pašam
cietums. Lieliska meitene, tikai pārāk naiva. Iedomājas, ka Kviesis pret komunistu izjutīs sevišķas simpātijās… Nez ko viņa tagad dara? Cenšas iežēlināt tēvu, raud, domā par savu dzīvi? Pēkšņi viņš iedomājās Alīsi. Nē, nepietika ar to, ka viņš pats atbrīvosies! Arī Alīsei jāpalīdz izbēgt no Kvieša un Pārupa restotās pasaules. Meitene ir to vērta.
Spējš grūdiens izsita Drēziņam no galvas visus sapņus un domas. Ar kuģi notika kaut kas dīvains. Tauvu rullis palēcās, tad atkal sāka slīdēt, šoreiz gan uz citu pusi. Arī valstieni, daudz spēcīgāki un saraustītāki nekā agrāk, tagad nāca no sāniem. «Tobago» spēji mainīja kursu — tur nebija šaubu. Kāpēc? Kas noticis? Atkal kāda zemūdene? Drēziņš sasprindzināja dzirdi — trauksme izpalika. Kāds gan cits iemesls virziena maiņai okeāna vidū? Pagāja desmit minūtes, divdesmit. «Tobago» joprojām ieturēja jauno kursu — kursu uz dienvidiem. Uz dienvidiem? Kas tur atrodas? Drēziņš aizspieda acis un centās iztēloties karti. Pamazām no atmiņas iznira kontinentu apveidi. Drēziņš tos labi atcerējās. Lūk, Āfrika … Pusaplis ar Gvinejas līci… Pāri okeānam uz Santaringu stiepās gandrīz taisna līnija … Bet dienvidos no šīs līnijas …
Huānas sala! Drēziņš sastinga.
Stūres mājas durvis nodārdēja, un Zigis atradās citā pasaulē. īstā ellē. Apkārt bija tumsa, vētra, okeāns. Sapņojot par jūru, nekad nebija ienācis prātā, ka tā var būt tik baismīga. Mīnas, zemūdenes un torpēdas šķita tīrais nieks, salīdzinot ar briesmām tikt ierautam šajā mutuļojošajā bezdibenī. Varēja iedomāties, kā cieš Alīses jaunkundze — no vētras, no visa kā. Pirmīt, ceļā pie viņas, banga tikko nebija ierāvusi Zigi okeānā. Tagad viņš atkal gāja, izmisīgi ķerdamies pie margām, pie tauvām, pie ventilatoriem, pie visa, kas varēja sniegt kaut mazāko atbalstu. Viņš nevarēja neiet. Alīses jaunkundze bija aizlūgusi tēvam par Zigi, tagad pašai grūti un nav neviena, kas palīdzētu.
97
Daži metri līdz ieejai virsbūvē Zigim šķita garāki par visu Atlantijas okeānu. Beidzot viņš bija pāri. Gaitenī bija sausi un silti. Viņš devās uz priekšu. Aiz viņa palika plata ūdens sliece.
7 - 4102
Viņš pieklauvēja. Vienreiz, vēl un vēl. Klusums. Viņš nospieda rokturi. Durvis bija vaļā.
Ūdens karafe apgāzta. Grāmata nokritusi no galda un mirkst peļķē. Vēja raustītie aizkari izmisīgi sitas. Iluminators atvērts. Pie katras prāvākas bangas ielido šļakatas. Uz kojas — Alīse. Guļ kā bez dzīvības.
— Alīses jaunkundz! — iekliedzās Zigis.
Viņa neatbildēja.
Zigis izskrēja.
Vētra Atlantijas okeānā. Tie vairs nav viļņi, bet ūdens kalni, kas paceļas bezgalīgajā okeānā, kur Kvieša lepnais «Tobago» ir tikai sīka laivele. Un tomēr — lai arī ik mirkli ierakdamies ar degunu ūdens lavīnā, kas to pārklāj līdz pat virsbūvei, — kuģis lauž sev ceļu uz Huānas salu.