Tāda vētra sen nebija piedzīvota, bet ne jau tā laupīja ļaudīm mieru. Neviens šai naktī nespēja aizmirst, ka aiz durvīm ar divkāršām bultām atrodas cilvēks, kuru Huānas salā gaida mūža ieslodzījums, varbūt pat nāve. Cilvēks, kas pirms dažām stundām vēl bija pilnīgi svešs, bet par kuru tagad visi domāja.
Vīri nerunāja. Viņi neprata ietērpt savas bēdas vārdos. Bet pēc tā, kā viens, atgriezies no sardzes, aizsvieda kaktā eļļas mēteli, kā cits, līdz nāvei noguris, iekrita kojā un tomēr gulēja atvērtām acīm, pēc tā, ka palika neatšķirta Augusta grāmata, ka Cepurītis, nedzirdēdams galvenā inženiera niknos apsaucienus, nekustīgi stāvēja uz vienas vietas un ieklausījās dīzeļmotoru dunā, — pēc visa tā varēja spriest, ka arī cilvēkos plosījās vētra.
Svadrups trakoja. Skrūves apgriezienu skaits bija tik mazs, it kā to darbinātu vecmodīga tvaika mašīna, nevis gluži jauni, nevainojami strādājoši dīzeļmotori. Un vainīga šoreiz nebija ne degviela, ne vētra. Vainīga bija apkalpe. Pietika paskatīties uz motoristu sejām, lai saprastu, no' kurienes šī gliemeža gaita. Tā bija sabo- tāža. Svadrups nevarēja atrast defektu. Viņš varēja tikai izkliegt savu niknumu. Bet Cepurītis nolūkojās viņā tik briesmīgām acīm, ka vārdi iestrēga kaklā. Kuru katru mirkli Svadrups gaidīja, ka sarunu caurulē iedārdēsies kapteiņa Vilsona balss, nolamādama par apkaunojošo
gaitu. Bet caurule klusēja. Ātrums tā ari palika pieci seši mezgli līdz pašām maiņas beigām.
Kad Cepurītis nokāpa kubrikā, viņam pretī sitās sīvi dūmi. Vīri sēdēja un nikni smēķēja. Tas bija vienīgais, ko viņi spēja darīt. Cepurītis apsēdās uz kojas malas.
— Uzpīpē, — teica Kurts un pastiepa viņam «Trefa» paciņu.
Cepurītis paņēma smēķi un paskatījās uz matroža rokām. Biedri mēdza smieties, ka Kurts trešdaļu algas tērējot ziepēm. Tagad rokas bija palikušas nemazgātas.
Galenieks aizsāka vienu papirosu, nometa, aizkūpināja citu, nospļāvās.
— Es viņiem aplauzīšu sprandu! — viņš pēkšņi ierunājās.
— Kam?
— Abiem diviem. Bet tam špikam vispirms.
— Nu, nu, ne tik strauji, — teica bocmanis. — Arī par draudiem nogalināt likumā paredzēts sods.
— Un tas, ko viņi dara, — vai tā nav slepkavošana? Vai par to tavā likumā nekas nav paredzēts? Saki tu, zaķa dvēsele!
'— Vai tu dulls? Atlaid!
Tikai tagad Cepurītis apjēdza, ka krata bocmani aiz apkakles.
— Nevajag, Cepurīt, bocis nav vainīgs, — teica Antons, tad nopūtās: — Vai tiešām nekā nevaram izgudrot? Žēl cilvēka …
— Ko tad? Ja jau Alīsei neizdevās pielauzt tēvu … Ko mēs varam?
— Atteikties iet uz šo nolādēto salu, un cauri! — iesaucās Augusts.
— Dumpis? Tāpat kā tavos romānos? — Kurts pašūpoja galvu.
— Tu zini, pēc kā tas ož? — bocmanis zīmīgi paskatījās apkārt.
7*
99
Vīri to zināja. Viņi, kas bija spējīgi uzņemties cīņu ar okeānu, izrādījās nespēcīgi viena cilvēka priekšā. Tāpēc, ka tas bija rēderis. Tāpēc, ka tam bija nauda un vara. Tāpēc, ka tas bija viņu saimnieks un viņiem vajadzēja strādāt un ēst. Visu mūžu viņi bija dzīvojuši zem kada saimnieka. Viņi bija ar to apraduši, viņiem tas līdz šim allaž bija licies normāli. Bet šajā naktī, kad kuģis
ar katru skrūves apgriezienu tuvojās Huānas salai, kad tā kursu nevarēja grozīt ne par grādu, viņi gluži jaunām acīm pārskatīja savu dzīvi. Visu vārdā to izteica Cepurītis: 1 — Ek, ja būtu mūsu vara!
Arturs ne mirkli nerada mieru. Radiouztvērējs bija mēms, bet Arturam likās, ka tas runā. Bez gala, bez ri- mas. Vienu un to pašu: «Atkārtojam. Latvijā nodibināta darbaļaužu vara … Atkārtojam. Latvijā nodibināta darbaļaužu vara …» Arturs ar dūri iezvēla aparātam. Mēmais radio turpināja skanēt. Noslēpums smacēja nost. Bija bezgala grūti klusēt. Tikai apziņa, ka viņš to dara mīļotās dēļ, deva spēku izturēt.
Tad Zigis pastāstīja, ko pārdzīvo Alīse. To Arturs nebija zinājis. Tagad viņš zināja: Alīses jaunkundze mīlēja citu. Cilvēku, kura dzīvība apdraudēta. Šo cilvēku var glābt. Tas atkarīgs no viņa. Ja viņš klusēs, viņa pazaudēs mīļoto cilvēku. Ja runās, viņa pazaudēs kuģi. Un viņš? Viņam Alīses jaunkundze katrā gadījumā ies zudumā.
Arturs izņēma fotogrāfiju. To pašu, ko bija izgriezis no «Atpūtas». Viscauri baltā tērpusies, ar tenisa raketi rokā — Alīses jaunkundze bija daiļa un eleganta. Tieši tāda, kādai jāizskatās rēdera Kvieša meitai. Bija grūti to iedomāties apvalkātās drēbēs uzmazgājam grīdu trūcīgā dzīvoklītī. Kā viņa dzīvos, ja Kvieša kungs zaudēs «Tobago»?
Viņš grasījās noglabāt ģīmetni. Bet kaut kas liedza to darīt. Acis. Viņas acis. Tās raudzījās Arturā ar pārmetumu. Tās kaut ko sacīja. Bet ko? …
Nē, klusēt nedrīkstēja. Alīses jaunkundzei bija jāzina viss — lai pati izšķir. Viņa dzīvē no tā nekas taču nemainīsies. Tik un tā viņam vairs nebija nekādu cerību. Viņš saudzīgi ielika ģīmetni kabatā un devās uz durvīm. Tā, tagad bija labi. Mēmais radio vairs nebrēca.
Alīse pat neredzēja, kas ienācis kajītē. Viņa gulēja, galvu spilvenā ierakuši, pleci raustījās.
— Alīses jaunkundz, — Arturs čukstēja.
Viņa nedzirdēja.
— Alīses jaunkundz! — šoreiz Arturs jau kliedza.
— Ko jūs gribat? Ejiet! — Alise pat nepacēla galvu.
— Uzklausiet mani… Tas ir ļoti svarīgi!
— Svarīgi? — nevarēja saprast, vai viņa smejas vai raud. — Kas tagad vēl var būt svarīgs?
Šai mirklī kuģis atkal sasvērās, kajītē iegāzās vilnis, nometa no galda glāzi un sasita lauskās. Arturs aizskrēja pie iluminatora, pūlējās to aizvērt.
— Jāaiztaisa … Tādā vētrā tas ir bīstami, — viņš murmināja.