— Tu, Galeniek, laikam iedomājies darbaļaužu varu kā tādu krogu bez saimnieka, — teica Cepurītis. — Katrs dzer, ko grib, jāmaksā nav nevienam.
— Iedzert gan derētu, — durvīs atskanēja bocmaņa balss. — Šodien kā nekā gandrīz valsts svētki. Kad svi-
neja Alises jaunkundzes saderināšanos ar … negribas šo vārdu nemaz mutē ņemt, bet Pārups vismaz zināja, kas vīriem vajadzīgs …
— Pareizi, tagad jāuzstajas Dreziņam, — teica Antons. — Ja Alīses jaunkundze būtu tikusi man, es gan prastos.
— Kviesim esot īsts Jamaikas rums, — no augšas sauca Augusts. Viņš jau bija paguvis iekārtoties Antona kojā pie iluminatora. — Ar tādu puspliku indiānieti uz pudeles.
— Nekādas dzeršanas nebūs, — teica Cepurītis.
— Vai tad to vecīti, kas aizliedza brūķēt vīnu, sauca par Marksu un nevis par Muhamedu? — teica bocmanis. Ieraudzījis Zigi, piebilda: — Bet pie pusdienām tieši derētu…
Galenieks kāri iestrēba viru un tūdaļ atkal izspļāva.
— Kas par traku, tas par traku! Uz mata tādas pašas samazgas kā Kvieša laikos. Un tie tur augšā nez ar ko piestampā vēderu. Ejam, puiši!
Pamanījis salonā Drēziņu, Galenieks atņirdza zobus:
— Tā es jau domāju! Mēs taisām revolūciju, bet visādi komisāri iekasē labumu.
— Vai es jums neteicu? Ja tādiem tūdaļ neatbāzīs pretī, viņi jums dancos uz galvas, — noņurdēja Vilsons, griezdamies pie Drēziņa. Tad piecēlās un asi teica: — Vispirms, Galeniek, jums bija jāprasa man atļauja ienākt salonā, un otrkārt — kas jums te meklējams?
— Tas pats, kas jums. Kapteinis vai matrozis, katram savs vēders dārgāks. Ja jau ir mūsu vara, tad lai dod paēst kā cilvēkiem. Mums Zigis atstiepa tādu zupu, ka no smakas vien vēmiens nāk.
— Nu ko, tad ieturiet pusdienas kopā ar mums, — rāmi teica Drēziņš. — Vallij, lūdzu, uzliec vēl šķīvjus.
Antons īsti nezināja, ko darīt. Viņš palika pie durvīm. Galenieks turpretī apsēdās un piesmēla sev pilnu šķīvi. Pēc pirmās karotes viņa seja izstiepās.
— Šoreiz laikam gan būšu šāvis pār strīpu. Viens nulle jums par labu… Bet kas mums liek rīt tādu cietumkosti? Kuģis pilns ar konserviem un olām.
— Krava paliek krava, — noteica kapteinis.
— Zēl kvieša kunga kabatas, ko?
113
— Piedodiet, pilsoņi, — Kviesis ierunājās. — Es jau
8 - 4102
zinu, ka tagad man vairs nav nekādas teikšanas, es te esmu tikai pasažieris. Bet tā prece nemaz nepieder man, tā jau sen apmaksāta.
— To mēs vēl noskaidrosim, — sacīja Drēziņš. — Bet tikmēr…
— Bet tikmēr lai dzīvojam pusbadā, ko? — kliedza Galenieks. — Tas numurs neiet cauri! Vai nu tu dod rīkojumu, vai arī mēs paši…
— Var redzēt, Galeniek, ka tev galvā pamatīga putra. Par kādiem rīkojumiem tu runā? Svarīgus jautājumus lemsim kopīgi. Bet vispirms jāuzņem sakari ar dzimteni.
«Tobago» raidstacijas telpa šaura, ļaužu pieplūdums neredzēti liels. Vislabprātāk Galenieks izliktu Arturu laukā, lai pats iekļūtu iekšā. Bet šoreiz bez telegrāfistā nevar iztikt. Un Galeniekam ar skaudību jānoskatās, kā ieiet kapteinis, Drēziņš un Nordeķis. Labi vēl, ka tagad vairs nav iespējams aizvērt durvis — ārā palikušie dabū vismaz ielūkoties. Uz laivu klāja sapulcējušies vai visi brīvsardzes jūrnieki. Ieradusies arī Vallija. Kas varēja viņai liegt šeit spodrināt nažus un dakšiņas?
Neviens neatrāva skatienu no Artura. Uzlicis galvā klausules, tas darbināja raidatslēgu. Grozīja uztvērēja pogas un uzmanīgi klausījās.
— Kas te notiek? Mītiņš? — kāpņu galā iznira kuģa puikas galva.
— Muti, citādi! … — brēca Galenieks, bet, sajutis uz pleca Cepurīša cieto roku, tīri laipni piebilda: — Vai tad pats neredzi? Cilvēks strādā, uzņem sakarus ar jauno valdīšanu …
Arturs nervozēja. Vilnim vajadzēja apskriet pusi pasaules. Atkal un atkal viņš raidīja Rīgas izsaukšanas signālu. Rīga neatbildēja. Pēkšņi Artura seja saspringa. Iestājās klusuma brīdis. Viņa roka tvēra pēc zīmuļa.
Pat uz klāja dzirdēja pīkstienus. Vai tiešām dzimtenes balss? Morzes ābeci vīri nezināja. Viņi centās lasīt Artura vaibstos. Drēziņš pārliecās pār telegrāfistā plecu. Bet papīra loksne palika neaprakstīta. Pēc brīža Arturs uzbīdīja klausules uz deniņiem un griezās pie kapteiņa:
— Mūs izsauc Santaringa. Grib zināt, kad ieradīsimies. Vai atbildēt?
Vilsons neatsaucās. Nu viņam vairs nevajadzēja vienam uzņemties atbildību. Bija vismaz kāds labums no tās kopīgās lemšanas . .. Viņš pavērās Drēziņā un pamanīja, ka tas viņu visu laiku novērojis. Komisārs pasmaidīja un pakratīja galvu.
— Izslēdziet! Lai nemaisās pa vidu… Kad ievaja- dzēsies, paši izsauksim, — kapteinis sacīja. — Kā ar Rīgu?
Grūti būs… Ar mūsu raidītāju un tādu attālumu.
Raugies tikai, ka tev tā kaste alkal nesaiet čupā, — sauca Galenieks. — Tagad mēs ar tādiem bez liekām ceremonijām.
Artura sejā iešāvās spējš sārtums. Raidatslēga, ko turēja viņa pēkšņi nosvīdušie pirksti, ietrinkšķējās.
— Pamēģiniet, Artur, pamēģiniet vēlreiz! — Drēziņš draudzīgi mudināja. — Jāuzzina, ko darīt.
— Es jau cenšos, biedri Drēziņ! Kaut līdz rītam būtu jāsēž! — Arturs atkal ņēmās klaudzināt.
. . . Saule jau bija veikusi krietnu gabalu. Matrozim pie stūres nācās uzlikt zaļas acenes, jo stari sita tieši acīs. Radiotelegrafists joprojām strādāja. Vairākums jūrnieku bija izklīdis kur kurais — kubrikā, ko- mandtiltā, mašīntelpā. Izturēja tikai neatlaidīgākie. Uz Artura kojas kvernēja Augusts. Tikko atšķīris grāmatu, viņš bija aizmirsis, kādēļ te atrodas. Aizvēnī sēdēja zolītes spēlmaņi — Galenieks, Kurts, Antons. Arī viņi vairs īsti ne uz ko necerēja. Tomēr atturējās no skaļiem izsaucieniem.
R*
115
Drēziņš raudzījās uz «zolētājiem», uz okeānu, uz Artura pirkstiem. Pirksti darbināja raidītāja atslēgu. Varēja redzēt, ka tie ir noguruši pirksti. Pēc šīs nakts visi jutās noguruši. Sevišķi Drēziņš. Viņam gribējās atlaisties, vismaz apsēsties. Viņš to nedarīja, viņš baidījās aizmigt. Jau pietiekami daudz nogulēts. Uz kuģa dažādi ļaudis, dažādi spēki. Un katram savs virziens. Tos visus vajadzēja saplūdināt vienā — ar smaili uz dzimteni. Tagad tai pievērsta visu uzmanība. Ļaudis gaida vēstis no turienes. Šīs gaidas, gluži kā magnētiskais lauks, pagaidām saista dažādos spēkus. Bet tālāk?