-— Piedzimis!… Sirsnīgs paldies, Artur! Jūs taču
būsiet tik laipni un neatteiksieties Santaringā iedzert glāzi vīna uz mana dēla veselību.
Nordeķis ne mirkli nešaubījās, ka piedzimis dēls. Kādam taču jāīsteno visas tās ieceres, kuras pašam nav izdevies piepildīt. Viņš palīdzēs dēlam ieņemt dzīvē to vietu, pēc kuras reiz pats kārojis. Viņam nebūs jāklaiņo pa pasaules jūrām! Interesanti, kā Marta nokrustījusi zēnu?
Nordeķis atlocīja papīra strēmeli:
«Jūtos labi nosaucu par Alīsi»
Alīse? Kas par jocīgu vārdu … Tad viņš saprata, ka piedzimusi meita, un aizgāja līdz pašam kuģa pakaļgalam. Pārliecās reliņam un ilgi raudzījās skrūves sakultajā ūdenī. Tas meta platu ceļa vilni saules staros vizošajā okeānā. Bet jau pēc dažiem metriem putas saplaka, vaga izzuda, nekas vairs neizjauca dabas līdzsvaru. Pamazām izlīdzinājās grumbas Nordeķa pierē.
4*
51
Viņš redzēja sevi dažādās ostās pērkam lelles, matu lentas, kleitiņas. Viņš redzēja Rīgas krastmalu, no kuras māj maza, gaišmataina meitene — viņa meita, viņa Alīse! Tā līdzinājās Martai, citādi nevarēja būt! Un nekad to nevajadzēs izvadīt karā, nekad nevajadzēs baiļoties, vai tik pastnieks neatnes paziņojumu: «Kritis par
tēvzemi…» Labi vien, ka šai karu un naida laikmetā piedzimis nevis dēls, bet meita! — Nordeķis sevi mierināja.
Kārkliņš jau pa gabalu pamanīja Nordeķi. Izlikās to neredzam un uzsauca matrozim:
— Kurt, paziņojiet kapteinim, ka jāizsludina trauksme un jānolaiž glābšanas laiva. Stūrmanis Nordeķis iekritis jūrā. Citādi viņš nemūžam nenokavētu.
— Lūdzu piedošanu par nosebojumu, — Nordeķis sacīja. — Es saņēmu telegramu no sievas.
— Nu beidzot! Apsveicu laimīgo tēvu! Man par godu nosauc puiku par Ēvaldu, tad noteikti izaugs malacis.
— Meita, — teica Nordeķis.
— Meita? — Kārkliņš novilka. Paskatījās uz pirmo stūrmani un jautri turpināja: — Nu, vai zin, daudz labāk par Kanādas piecīšiem … Klausies, tu taču esi izvilcis lielo lozi. Nāks kavalieri, liks vecajam polšu galdā, lai nemaisās pa kājām. Pēc kādiem sešpadsmit gadiņiem es varbūt arī mēģināšu piecirst…
Viņi izgāja stūres mājā.
Pie stūres, laiski sakrustojis kājas, atbalstījis muguru pret sienu, stāvēja Galenieks. Šādā mērenā pūtienā viņš valdīja ratu ar vienu roku. Matrozis labprāt uzpīpētu, bet kapteiņa klātbūtnē neuzdrīkstējās. Kā par spīti, nāsis kutināja Kvieša papirosa smaržīgie dūmi.
Kvieša gludi skūtā seja izstrāvoja labsajūtu. Kustība, ar kādu viņš atpogāja apkakli un noņēma cepuri ar rē- derejas emblēmu — prieku par skaisto dienu, par sevi, par dzīvi vispār. Rēderis pamieloja skatienu pie ērtās stūres mājas spodrajām ierīcēm un lieku reizi atsauca atmiņā, ka tas viss pieder viņam, Jēkabam Kviesim. Tad vaicāja:
— Cik tad šonakt nobraucām, kapteini Vilson?
Tas jautājoši pavērās stūrmaņos.
— Gandrīz astoņdesmit jūdzes. Un pie tam vēl Nordeķa sieva dzemdējusi meitu, — atbildēja Kārkliņš un pasteidzās pazust.
— Velna būšana! — apjēdzis, ka tas laikam nav vispiemērotākais apsveikuma veids, kapteinis cieši paspieda Nordeķa roku.
— Sumināti, sumināti, Nordeķa kungs! — teica Kviesis. — Ja mēs tagad atrastos Rīgā, es gan nenoraidītu godu būt par krusttēvu. Bet tāds jau mums, jūrniekiem, liktenis. Kad dosiet telegramu sievai, neaizmirstiet arī manus laimes vēlējumus.
Komandtiltā uzkāpa Zigis, turot rokā lielu, sarūsējušu slēdzeni. Drošā atstatumā viņam sekoja gandrīz visi brīvie komandas vīri.
— Jods lai tevi parauj, puika! — kliedza kapteinis.
— Cik reizes jāatkārto, ka šeit tu nekā neesi pazaudējis?
— Mani sūta stūrmanis Kārkliņš, — taisnojās Zigis.
— Iedeva atslēgu un teica, lai steidzīgi uzvelku kompasu, citādi…
— Šie Kārkliņa joki man līdz kaklam! Ko viņš galu galā iedomājas — tas ir kuģis, jebšu balagāns? … Nu labi, Zigi, ej pie bocmaņa, lai viņš tev ierāda kārtīgu darbu.
— Kapteiņa kungs, atļausiet ienākt, — uz sliekšņa stāvēja Arturs.
— Lūdzu, lūdzu! — kapteiņa vietā omulīgi atļāva Kviesis. — Vai atnesāt pēdējos biržas kursus?
— Kvieša kungs, es pie stūrmaņa … Nordeķa kungs, atvainojiet, jums piedzimis puika.
— Kā, lūdzu? — teica Nordeķis un izlaida no pirkstiem tintes kūliju.
— Vēl viens bērns?! Traka būšana! — iesaucās Vilsons.
— Dvīņi! Tas ir labi, — teica Kviesis. — Mūsu tēvzemei čaklas rokas vajadzīgas!
— Divi uzreiz? Nekā nesaprotu, — murmināja Nordeķis.
— Es arī nesaprotu, kā man varēja misēties, — stomījās Arturs. — Pārraidīja Aloīss, bet es uzrakstīju … Vienkārša drukas kļūda .. .
— Puika! — pilnā balsī kliedza Nordeķis. — Velna būšana, tomēr puika, piedodiet par izteicienu! — pēdējā mirklī viņš atcerējās, ka ir akadēmiski izglītots cilvēks.
Kapteinis izbrīnā pašūpoja galvu, tad paskatījās uz pirmo stūrmani un pasmaidīja. Pēc tam uzlūkoja radio- telegrafistu un atkal kļuva par «Tobago» bargo pavēlnieku:
— Starp citu, Artur, man ziņoja, ka vakar trauksmes laikā jūs neatradāties savā postenī. Tā arī bija drukas kļūda, ko?
— Es tikai uz mirkli… Gribēju brīdināt…
Vilsons neļāva viņam turpināt:
— Kur jūs bijāt, tas mani neinteresē. Bet dienests, - lai zibens jūs sasper, paliek dienests! Lai jūs turpmāk vairs neskraidītu apkārt kā tāds iemīlējies delfīns, aizliedzu jums Santaringā kāpt krastā! Saprotams?!
Arturs pietvīka. Ne vārda nebildis, viņš aši pagriezās un izsteidzās. Nopakaļ skanēja Kvieša vārdi:
Ko jūs, kapteini, tik bargi? Vai tad pats neesat jauns bijis? Kas tur ļauns, ka zēns iemīlējies Alīsē?
Artura vaigi svila. Tagad visi viņu sauks par iemīlējušos delfīnu. To dzirdēs arī Alīse. Kā viņai rādīties acīs?
Pacēlis galvu, viņš ieraudzīja Alīsi. Paslēpties jau bija par vēlu.
— Labrīt, Artur, — viņa teica. — Kur jūs jau pa- guvāt tik brūns iedegt? … Jā, kāpēc jūs vairs neraidāt dziesmas? Bez mūzikas ir garlaicīgi.
— Jums patika … tas, ko es vakar?
— Nu, protams. Vai tad mīlas dziesmas vispār var nepatikt? Jūsu izvēle pilnīgi manā gaumē.
Viņa pasmaidīja, un Arturs atkal jutās laimīgs.
Alīse ilgi raudzījās radiotelegrafistam nopakaļ. Cik tādam viegla dzīve! Caurām dienām griež skaņuplates. Kādas grib, tādas uzliek! Ko mīlēs, to arī apprecēs … Kad Alīse piegāja pie reliņa, pāri klājam jau skanēja: «Kas reiz skūpstījis latviešu meiču, tas to aizmirst vairs nespēs nekad . ..»
Te augšā vējš raustīja un plosīja drēbes. Sejā pa reizei ielidoja sāļa šļakata. Alīse stiprāk ieķērās mitrajās, glumajās margās. Šodien viņas divdesmit pirmā dzimšanas diena, viņas pilngadības diena. Kuģis spītīgi lauž ceļu caur viļņiem, arī cilvēkiem tā jādzīvo! Apņēmības pilna viņa atlaida margas. Jārunā ar tēvu! Tūlīt pat!
— Ā, labrīt, bērniņ! Kā tu izgulējies? … Apsveicu, šodien tev liela diena!
— Paldies! Tu atcerējies? …
— It kā es savu meitu nepazītu! Nekas nav aizmirsts. Laulības kontraktā taviem personīgajiem izdevumiem ik gadus paredzēts …
— Es Ilgmaru neprecēšu, — teica Alīse.
— Te nu bija … Kas tie atkal par untumiem?! Labāku vīru tu nemūžam neatradīsi!
— Labs vīrs! Bulu redzējis, ka viņš vakar ņemas ap Valliju!