Vallijas domas pārlēca uz Kvieša meitas kajīti. Arī tur kaut kas nebija kārtībā. Kāpēc Alīse šodien uzkopšanas laikā negāja pastaigāt, bet uzmanīja katru viņas kustību? Kāpēc sūdzējās par jūras slimību, bet ēda par diviem? Kāpēc neļāva iekārt rīta tērpu skapī? Kam pieder enkurnieka nazis uz Alīses galda?
Jautājums jautājuma galā. Tie savērpās ciešā, grūti atrisināmā mezglā. Bet Vallija noģida, kā to pārcirst — ar naža palīdzību.
Atskanēja zvans. No salona sauca viņu. Lai jau pagaida! Nenomirs, ja zupu dabūs piecas minūtes vēlāk.
Vējā izpūrušiem matiem Vallija ieskrēja motoristu telpās:
— Cepurīt, iedod man savu nazi!
Cepurītis atviegloti uzelpoja. Ieraugot Valliju, viņš bija sagatavojies visļaunākajam.
— Nazi? — viņš vienaldzīgi teica. — Nezinu, laikam būšu pazaudējis. Paņem no Augusta.
— Paldies, tas ir viss, ko man vajadzēja.
Bet tālu Vallija netika. Cepurītis viņu panāca uz kāpnēm.
— Kas tie par jokiem?
— Pasaki labāk, kur atstāji savu nazi!
— Tu kaut ko zini, Vallij! Tu kaut ko slēp …
— Tāpat kā tu.
— Runā, — kur ir mans nazis?
Cepurīša sejas izteiksme nobiedēja Valliju. Viņa saprata, ka jautājums pārāk nopietns jokiem.
— Nu labi, pateikšu arī. Tas, kuru tu meklēji tunelī, pašlaik atrodas Alīses kajītē. Un smalki izgriež pogas riebeklim Pārupam. Pie tam ar tavu enkurnieka nazi.
— Vallij, ja tu zinātu … — bet tūdaļ Cepurīša acis atkal kļuva tramīgas. — Tu nevienam nestāstīji?
— Vai tad es pēc tādas izskatos?
Klusē! Dieva dēļ, klusē! Ja uzzinās, kas viņš tāds …
— Es jau klusēšu, par mani neuztraucies. Bet tu piesargies no Pārupa. Viņš kaut ko nojauš.
No komandtilta raugoties, okeāns vēl likās gandrīz miermīlīgs. Patiesībā vējš pamazām ieskrējās vētrā Priekšgalā viļņi pāršļāca klājam, izveidodami ko līdzīgu ūdenskritumam. Caur to bija jāizlaužas katram, kas pēc sardzes devās uz komandas dzīvojamajām telpām. Ga- lenieku bija ķērusi sevišķi spēcīga šalts. Ūdens aumaļām plūda no matiem, piedurknēm, biksēm.
Kurts sniedzās pēc savas lādes, lai apmainītu sa- mirkušo virsvalku pret sausu.
— Durvis, lops, vismaz varēji aiztaisīt! — teica Galenieks. — Un vēl lielās ar kārtību…
— Nesienies klāt, es aiztaisīju.
— Nerūpējieties, zēni, nerūpējieties, es tūlīt. .. Aizkorķēt pudeli ir pret maniem principiem, bet aizvērt durvis — jebkurā laikā.
Tikai tagad matroži ieraudzīja, ka ienācis Pārups. Arī pār viņa seju tecēja sīkas straumītes, gluži kā šampanietis no pārpilnas glāzes.
Matroži nogaidoši klusēja. Parasti kungi kubrikā nerādījās. Un kur nu vēl tādā laikā.
— Te ir matrožu telpas, — Kurts beidzot pateica. Viņam šķita, ka Pārups dzērumā apmaldījies.
— Man vienalga, vai ierindas jūrnieks vai admirālis, ka tik sanāktu kompānija. Es neesmu lepns.
— Rau, kā piesūcies! Tūlīt būs gar zemi! — aiz Galenieka muguras kāds pačukstēja.
Pārups to laikam bija sadzirdējis. Cenzdamies nelīgoties, viņš cieši ieskatījās vienā sejā, otrā, trešā. Tad izvilka no kabatas konjaku. Pastreipuļoja un šoreiz nenoturējās. Pudele izkrita no rokas, aizripoja. Pārups tai noraudzījās pakaļ ar priecīgu smaidu.
— Nu re, kur brīnišķīgi, ka jau iepriekš apsēdos! — viņš šļupstēja. — Tagad nevajadzēs mesties četrrāpus .. . Neuztraucieties, zēni, tūlīt būs rokā. Uz kuģa nekas nevar pazust.
Viņš palīda zem vienas kojas, zem citas, beidzot atrada.
— Gribēji izmukt? — Pārups pārmeta pudelei. — Nekā, mīlīt! Par sodu tu tagad tiksi iztukšota bez citroniņa.
Viņš mēģināja piecelties, bet nejaudāja. Galenieks uzrāva viņu aiz apkakles. Pudele atkal noripoja zemē.
— Te jūs sev pudeles brāļus neatradīsiet! — Galenieks norūca un atvēra durvis.
— Tad jūs esat pārāk lepni! Nu, nekas, pameklēšu citur, — un Pārups izstreipuļoja.
— Pārupa kungs, jūs aizmirsāt savu konjaku, — Kurts viņu panāca.
— Tencinu, tencinu! Kas ir cilvēks bez dzeramā? Tas pats, kas jūra bez ūdens!
— Tikai nenoslīkstiet! — novēlēja Galenieks un trokšņaini aizcirta durvis. — Frici, esi tu gan pigamice! — viņš uzklupa Kurtam. — Kāds velns tevi dīdīja atdot tam dulburim konjaku? Tagad tada ugunīgāka drope taisni derētu. Pēc šitās dušas.
Galenieks pūlējās novilkt svīteri. Tas, viscaur samircis, negribēja līst pāri galvai.
— Konjaks taču pieder viņam, — Kurts taisnojās.
— Privātīpašuma aizstāvis atradies! Es tev tūlīt parādīšu kārtību! — Galenieks sataisījās pamatīgai runai, bet ieraudzīja kuģa puiku, kas izmisīgi balansēja ar zupas bļodu izstieptajās rokās. — Ā, pusdienas! Draudzība ar pavāru ir veselības ķīla … Tpu, sātan, — raudams svīteri nost, Galenieks pazaudēja līdzsvaru un, kuģim palecoties, atsitās pret galda malu.
Pēkšņajam valstienam bija arī citas sekas. Zigis, kā neredzamas rokas grūsts, paklupa un uzdūrās Galcnie- kam. Puse viras izlija zemē, laba tiesa — uz matroža biksēm.
— Es tev! — Galenieks ierēcās.
Viņš satvēra puiku aiz apkakles.
— Liecies mierā! — Kurts izrāva viņam svīteri no rokas.
— Ko jaucies, frici?! Vai viņa purns arī ir privātīpašums? Pēdējās bikses nocūkoja!
— Nav ko uztraukties, Galeniek. Zupā ir tik maz tauku, ka traipi nepaliks. Uz galvošanu!
Galenieks ar karoti pamaisīja viru, nogaršoja un tūdaļ izspļāva.
— Cūcība! Draudzība ar tādu pavāru ir droša ķīla trešās stadijas tuberkulozei…
— Brokastis šodien arī bija kā nespējnieku patversmē.
— Kas te notiek! — Galenieka dūre lika viras atliekām uzšļākt gaisā.
— Vallija zināja stāstīt… — Zigis iesāka, bet atcerējās sitienus un spītīgi apklusa.
— Runā, puika! Ja sāksi pinkšķēt, dabūsi vēlreiz pa ausi.
— Pareizi, bez pamatīga kāviena neviens vēl nav kļuvis par jūrnieku, — bocmanis, tikko ienācis, priecīgi piebalsoja.
— Tu tik pamēģini viņam pieskarties, — Galenieks draudēja. — Būs darīšana ar mani! … Ko tev vajag, boci?
— Jānostiprina lūkas, puiši. Radiotelegrafists dabūja vētras brīdinājumu … Sarausim, tad varēs likties uz auss.
Kurts un abi pārējie matroži piecēlās, lai uzvilktu eļļas mēteļus, bet Galenieks uzsauca:
— Sēdēt! Nekur mēs neiesim! Nostiprināt lūkas, sargāt, lai Kvieša šprotes neaizpeld, bet mūs te baros ar samazgām. Lai meklē muļķus citur!
— Vallija teica, ka naktī vācieši no noliktavas nesuši produktus, — nenocietās Zigis.
— Ak tad, lūk, kas par desām! — sauca Galenieks. — Ne soli es nesperšu no šejienes!
— Pagaidi, Galeniek, netaisi dumpi, — teica Kurts.
Zini, aizkāpsim pie Cepurīša. Redzēsim, ko tas teiks.
— Zālamanu Gudro atraduši, — Galenieks nomurmināja, tomēr neiebilda.
Lai kā viņš pie gadījuma centās saslieties pret Cepurīša autoritāti, arī Galenieku iespaidoja «Tobago» visvecākā jūrnieka pieredze un taisnīgais prāts. Prasīt Cepurītim padomu bija kļuvis par tradīciju. Pat viņa slimības laikā matroži pēc ierašas turpināja nākt ciemos uz motoristu kubriku.