Ar Cepurīti viņi sadūrās durvīs.
— Mēs ar Antonu nākam aprunāties par kosti, — viņš mierīgi teica, tad ieraudzīja uz grīdas samīdītu cigareti ar zelta iemuti: — Pie jums Pārups arī bijis?
— Kas tur ko brīnīties? Meklēja kompāniju. Mēs viņu aiztriecām pie velna, un viņš taisnā ceļā pie jums, melnajiem. Piedzēries, bet adresi gan zināja.
— Viņam kas cits padomā, — dziļdomīgi teica Antons. — Pie mums lejā viņš arī bija. Neies jau cilvēks vienkārši savam priekam smērēties gar motoriem un skatīties, kā darbojas skrūves vārpsta.
— Viņš līda tunelī? — Cepurītis pārvaicāja.
— Nu, kad tev saka … Es pat zinu, kāpēc…
Cepurīša vaibsti saspringa.
— Dzird, ka viņš kļūs par «Tobago» līdzīpašnieku, —• turpināja Antons. — Nu, un grib apskatīt, vai kuģītis tikpat smuks kā Alīses jaunkundze.
— Pareizi, kas gan gribēs pirkt kaķi maisā, — bocmanis piekrita. — Klau, Cepurīt, sauc Galenieku pie prāta. Es varētu nosūdzēt, bet, paši zināt, neesmu no tādiem. Ieskaidro taču viņam … Kviesis nav vainīgs.
— Vai tad es saku, ka viņš vainīgs? — teica Cepurītis. — Mēs paši vainīgi, ka ļaujam sev spļaut ģīmī.
— Un neļausim ar! — atcirta Kurts. — Kārtībai jābūt. Tas ir mans pēdējais brauciens. Amerikā es nokāpšu krastā — un miers un dievs!
Amerika arī nav leiputrija, — teica bocmanis. — Tēvuzemītē tomēr vislabāk.
— Nospļauties man uz tādu tēvuzemi! — Galenieks ārdījās. — Uzmunstrēšos uz pieklājīga štīmera, dabūšu kārtīgu kosti, nevis šo lopbarību, kara laika piemaksu, visu, kā nākas. Lai man Kviesis …
— Tu tikai par sevi domā, — teica Cepurītis. Viņš zināja Galenieka vājās puses.
— Katram sava galva uz pleciem, — Galenieks atbildēja.
— Rīkle tev ir, nevis galva. Bļausties par deviņiem, bet, ja vajadzētu triekt ar dūri uz Kvieša galda, tad dūšas laikam gan pietrūktu.
— Ko?! — Galenieks pielēca kājās. — Tu mani turi par zaķpastalu? Apcelt gribi, ko?! Tūlīt pat iešu pie Kvieša. Es jums visiem parādīšu!
— Tikai ar labu, — bocmanis pamācīja. — Ja Kvieša kungam tā mīļi palūgtu …
— Lūgt? Es prasīšu! Ar dūri uz galda!
Goda vietā galda galā sēdēja kapteinis. Bet pretēji vispār izplatītajai jūras etiķetei saimnieka lomu bija uzņēmies Kviesis.
— Labs nāk ar gaidīšanu … Paskatīsimies, kungi, ar ko kohs mūs šodien iepriecinājis, — viņš nocēla lielās bļodas vāku un paostīja garaiņus. — Atkal Vīnes šnicele! Taisni ilgas uznāk pēc mazā Vērmanīša. Kopš esam jūrā, neviena īsti latviska ēdiena.
— Vai nav vienalga, — kapteinis norūca un ķērās pie dakšas.
— Pie mums, jūras aizsargos, pavāru viens divi izdresētu, — teica galvenais inženieris un pakalpīgi piebīdīja Kviesim sinepju trauciņu.
— Bija laiki, kad es pat par suņa šniceli būtu laimīgs un daudz nejautātu, vai tas ir tautisks ēdiens, — atcerējās Nordeķis.
— Bija kādreiz… — Svadrups nocirta. — Tagad vadonis nodibinājis kārtību. Negribi strādāt, prom uz mežu!
— Delegācija no komandas, — Vallija ziņoja.
— Kapteiņa kungs, vai ielaist?
Atkal Kviesis pasteidzās priekšā:
— Aiciniet, aiciniet! Lai tik nāk!
Galenieks nemaz nebija gaidījis atļauju. Viņš jau stāvēja uz sliekšņa. Ieraudzīja bagātīgi klāto galdu un kļuva sarkans no dusmām. Ienāca arī Kurts, noņēma cepuri_ un palocījās. Antons bija pēdējais. Viņš tā pa- bailīgāk sāniski ieslīdēja pa durvīm un apstājās pie pašas sienas.
— Mēs … — uzsāka Galenieks.
— Zinu, — Kviesis vēlīgi palīdzēja. — Gribat komandas vārdā apsveikt manu meitu. Vallij, ielejiet maniem brašajiem jūrniekiem pa kausam!
— Apsveikt? … Pilnīgi pareizi… — stomījās Antons. — Bet bez tam … mēs … tā sakot…
— Ja nav dūšas pārspļaut -pār mēli, tad turi muti… — Galenieks pārtrauca. — Mēs prasām labāku kosti, kaptein.
Kapteiņa kungs, — Vilsons mierīgi pārlaboja.
— Kungs vai nav kungs, vēders no tā pilnāks nekļūst. Jūs šeit… — Galenieks norādīja uz galdu, — bet mēs lai rijam siekalas.
— Te ēd pasažieri, — kapteinis atturīgi paskaidroja, tad neizturēja: — Velns parāvis, kas te galu galā ir — kuģis vai…
— Ļaujiet man, kapteini Vilson, teica Kviesis.
— Draugi, jūs mani pietiekami ilgi pazīstat, lai zinātu, ka priekš saviem jūrniekiem man nekā nav žēl. Bet stiprākas varas priekšā es esmu bezspēcīgs.
— Pareizi! — pārprata Svadrups. — Bet pret dumpiniekiem mēs ar stingru dūri!
— Man ar komandu nekad nav bijušas domstarpības
un ari nebūs, — Kviesis turpināja. — Izejot no Rīgas, tika gādāts, lai līdz pašai Santaringai nekā nepietrūktu. Bet tad vācieši pielika nazi pie rīkles. Tā sakot, naudu vai dzīvību. Bet vai es varēju riskēt ar jūsu dzīvībām? Nācās piekāpties un atdot daļu produktu. Bet uztraukumam nav vietas. Mēs ar kapteini izrēķinājām, ka ar pašreizējām normām līdz Santaringai iztiksim. Tur, protams, es parūpēšos, lai jums izmaksā starpību skaidrā naudā, pat angļu valūtā. Cerams, tas jūs apmierina.
— Lai dzīvo! — Pārups sauca. — Tagad lai tik saturas Santaringas meičas un krodzinieki!
— Paldies! — Galenieks nikni atcirta. — Brīvšņabi mēs jau dabūjām, bet zakuskai tīru ūdentiņu, ko?! Mēs prasām …
— Jūs esat nolādēts anarķists bez jebkādas disciplīnas! — kapteinis kliedza pretī. — Jūs tikai prasāt! Paši dzirdējāt, ka pirms Santaringas te vairs nekā nevar grozīt.
~ — Bet Kvieša kungam taču ir konservi, olas, — Antons vientiesīgi teica. — Pilnas tilpnes.
— Tā taču eksportprece, — Kvieša balss kļuva vēl laipnāka. — Krava līdz ostai jāaizved neskarta, tas ir katra jūras braucēja pirmais likums. Vai tiešām negribat saprast, ko Latvijai nozīmē eksports?! īpaši kara laikos …
— Kā nu ne … vairāk maksā, — Kurts atbildēja.
— Jūsu vietā es labāk klusētu, — teica Kviesis. — Ja ne jūsu tautieši, mums tagad nebūtu jāsavelk jostas ciešāk… Vai tad jums nemaz nav patriotisku jūtu? — viņš griezās pie Galenieka un Antona.
— Patriotiem arī jāēd! — Galenieks uzbudinājās.
— Pietiek! — kliedza Kviesis. — Kapteini Vilson, pavēliet viņiem nekavējoties izklīst!
Saldais ēdiens šodien nevienam negāja pie sirds. Pat Pārups, kas to bagātīgi aplaistīja ar konjaku, likās savādi kluss un norūpējies.
Palicis ar Kviesi divatā, Vilsons ilgi nespēja sasparoties. Pat dūms īsti negaršoja, un viņš beidzot pateica:
— Nez vai tā vajadzēja …
65
— Jā, mazliet neglīti iznāca, — Kviesis piekrita. — Velti es saskaitos. Varbūt jums liekas, ka es kļūstu mazliet smieklīgs ar savu eksportu. Bet tā taču mūsu
5-4102
lautas nākotne, mūsu labklājība. No vienkāršiem matrožiem par daudz prasīts, lai viņi to saprastu. Pat miesīgā meita negrib saprast, ka vēlu viņai tikai labu…
— Protams, jūs te esat saimnieks …
Kviesis nopūtās:
Tiešām nezinu, ko darīt.. . Varbūt apturēt kādu tvaikoni un lūkot nopirkt? . .. Bet kas tev kara laikā pārdos?
— Velns! Ir taču viena izeja, — Vilsons iesaucās. — Ja mēs iztaisītu mazu līkumu, varētu iegriezties pēc produktiem Muānas salā.