— Un tu man vēl uzdrošinies pārmest, skrien pie pa- piņa sūdzēties! Bet pati? Mani par muļķi turi? Ar citu gultā, bet tēlo svēto, negrib mani precēt… Neesi vēl pa īstam iepazinusi, ko? Nu, tad tūlīt iepazīsi!
— Ilgmar, jūs esat galīgi piedzēries!
— Esmu skaidrāks nekā jebkad! — Pārupa seja bija pilnīgi pārveidojusies, it kā viņš būtu nometis masku.
Viņš aizvilka Alīsi līdz skapim.
— Kur atslēga? Taisi vaļā!
— Tur neviena nav, — Alīse spītīgi nostājās skapja priekšā. — Un pat ja būtu, — kajīte ir mana!
— Kur ir atslēga? Atdod, es ne ar tādām vien esmu ticis galā!
Pārups, mežģīdams Alīses roku, pūlējās izraut slēdzeni no viņas sažņaugtajiem pirkstiem.
Ne jau salauztās slēdzenes dēļ Alīse tik izmisīgi pretojās. Viņā viss saslējās pret šo varmācību.
Pāvils izlēca no paslēptuves un ar nežēlīgu sitienu aiztrieca Pārupu līdz sienai. Atmuguriski streipuļodams, Pārups beidzot rada atbalstu un taisījās jau mesties uzbrucējam virsū. Pēkšņi viņa seja izķēmojās. īsu mirkli likās, ka viņš saplosīs pretinieku, bet tad notika pārvērtība, īpaši baisma ar savu negaidīto spējumu. Vaibsti nogludinājās, maska atkal savā vietā, viņš kļuva tas pats vecais, nekaitīgais uzdzīvotājs.
— Laikam tomēr būšu iebaudījis kādu glāzīti par daudz. Mana dārgā, lūdzu uzskatīt šo greizsirdības lēkmi par mīlas apliecinājumu … Es zinu, kas džentlmenim tadā reizē jādara. Būšu pateicīgs, ja uz mirkli iziesiet. Tikmēr centīšos nokārtot šo nepatīkamo starpgadījumu.
— Vācieties projām! Nekur es neiešu!
— Alīs, būtu tomēr labāk, ja tu mūs atstātu vienus, — savādi aizsmakušā balsī pateica Pāvils.
Pirmo reizi viņš bija uzrunājis Alīsi ar «tu». Un brīnumainā kārtā šī uzruna satrauca meiteni vairāk par visu pārējo. Mulsi viņa izgāja ārā.
— Tagad varam parunāt, — teica Pāvils. — Tātad jūs sauc par Pārupu. Jeb tas arī nav īstais vārds? Varbūt jums kabatā atkal kāda vēstule no Francijas?
Viņa dūres bija savilktas, ķermenis'saspringts kā lēcienam.
Pārups brīdinoši pacēla roku:
— Netaisiet muļķības, Drēziņ. Kabatā man ir šaujamais. Ticiet man, no divu metru atstatuma es pratīšu labāk trāpīt nekā tie, no kuriem aizbēgāt.
— To jūs nedarīsiet. Nav jūsu interesēs nošaut mani Alīses kajītē.
— Jā, tā ir jūsu laime, — pasmīnēja Pārups. — Redzu, jūs neesat muļķis, un ar gudru cilvēku man viegli atrast kopīgu valodu . . . Apsēdieties, Drēziņ, un klausieties uzmanīgi! Es taisos precēt Alīsi. Bet'viņa tāda jo- kaina meitene, tic pasaciņai par nevainīgo Sarkangalvīti un ļauno vilku un tamlīdzīgam blēņām. Viņa pat pietiekami dulla, lai atteiktos no laulības, ja uzzinās patiesību … Bet jūs turēsiet muti!
— Nē!
— Mierīgāk, Drēziņ, mierīgāk! Jūs klusēsiet, paļaujieties uz mani. Jūs taču esat manās rokās. Varu likt jūs ieslodzīt un turēt tik ilgi, kamēr atgriežamies Latvijā Un, kas jūs tur sagaida, tas man jums laikam nav jāsaka . .. Bet es to nedarīšu. Nedarīšu tāpēc, ka esmu prātīgs cilvēks. Un arī jūs nāksiet pie prāta .. . Vienreiz jūs esat mani redzējis, jo biju neuzmanīgs. Tagad esmu gatavs pienācīgi samaksāt par šo kļūdu. Es klusēšu, un tas jūs paglābs no lielām nepatikšanām, — jūs klusēsiet, lai nesagādatu man pavisam sīciņas nepatikšanas. Ar noziedzniekiem parasti neslēdz džentlmeniskus nolīgumus, bet šoreiz …
— Ar neliešiem jo mazāk!
— Nu labi, ja jums nav savas ādas žēl, tad padomājiet drusku par citiem. Tā jau esot jūsu specialitāte, ja nemaldos . .. Jūs arī pielaidāt kļūdu, nevajadzēja tik zemu novērtēt pretinieku. Mums bija zināms, ka Zaigas Augstlejas tēvs ir jūrnieks, un, tā kā «Tobago» atstāja Rīgu tieši pēc jūsu bēgšanas, nebija grūti secināt, ko Cepurītis meklējis tunelī. Vai jūs pieļausiet, lai viņu iesēdina uz vairākiem gadiem par noziedznieka slēpšanu? .. . Nu redzat, tagad jūs beidzot esat aptvēris, ka mums vienam bez otra neiztikt… Jūs klusējat? … Klusējiet vien, nekas cits jums neatliek. Tikai izgudrojiet, ko pateikt Alīsei. Ka es izlūdzos piedošanu, raudādams kritu jums ap kaklu, vienalga, ko. Gan jau Alise noticēs — maz ko žūpa var izdarīt.
Staigāt pa klāju kļuva arvien grūtāk. Krustām šķērsām bija izvilktas tauvas, pie kurām, bangām pārveļo- ties, varēja pieķerties. Cīnīdamies ar vēju, visi no darba brīvie matroži nostiprināja tilpņu lūkas. Zigis pārlieku platā eļļas mētelī izskatījas gluži kā bērns. Viņš paraustīja Galenieku aiz rokas:
— Paskaties!
— Nemaisies pa kājām, puika! — kliedza Galenieks. Tad arī viņš ieraudzīja vientuļo stāvu, kas iznāca no vidējās virsbūves un, streipuļodams no margas līdz margai, kāpa uz augšu.
— Atkal piesūcies kā mārks, — pasmīnēja Kurts.
— Ko tu piesienies, par savu naudu dzer, ne jau par tavu, — bocmanis teica.
Pāri gāzās sevišķi liela banga.
Pārups tikmēr bija uzkāpis laivu klājā. Pēc dažiem soļiem viņš saskrējās ar Kviesi. Grasījās klusu ciešot paiet garām, bet rēderis apstādināja nākamo znotu:
— Zināt, Ilgmar, ir gan reti laimīgs brauciens! Šodien mums atkal ģimenes svētki. Pirmīt atcerējos, ka Alīsiņai dzimšanas diena. Pasūtīju koham torti. Biju pavisam piemirsis, manos gados tas piedodams. Bet jūs gan steidzaties viņu apsveikt, sievietes tādos sīkumos ļoti jūtīgas.
-— Es nupat kā no viņas.
— Es arī tūlīt… Gribu tikai vispirms sastādīt tele- gramu svainim Santaringā. Lai tur viss būtu gatavs kāzām. Sacerēšu, nosūtīšu un tad …
Raidstacijā, kā parasti, skanēja muziķa. Arturs sēdēja uz kojas un dungoja līdzi: «Mīlu tevi, mīlu tevi, mīlu rītā, vakarā …»
— Nu, kā ar ziņām no tālās tēvu zemes? — durvis pavērdams, jautāja Pārups. Neprasīdams atļauju, ienāca un atslējās pret sienu: — Kristāldzidrajam vēl turas tie paši grādi?
— Tik vien jums to rūpju … Laimīgs cilvēks!
- Kas ir laime? Glāzīte. Tikko bija pilna, pēkšņi tukša. Un tad uznāk paģiras.
— Nedzeriet tik daudz.
— It kā es no lieliem priekiem … Ja cilvēkam bēdas, ir tikai divi ceļi — vai nu tās noslīcināt, vai pašam noslīcināties. Es dodu priekšroku pirmajam.
— Jūs un bēdas? Ja man būtu tāda līgava kā Alīses jaunkundze.
— Alīse? Ņemiet, es jums viņu atdodu! Par puscenu, kā jau lietotu mantu.
— Jūs … jūs neesat viņas smaida vērts!
— Skaisti teikts. Ar savu nevainīgo smaidu viņa mūs visus apvedusi ap stūri. Vēl šorīt es arī domāju, ka viņa ir eņģelis. Mīlēju viņu, dievināju, gribēju likt pie kājām visu pasauli… Tagad viss iemīdīts dubļos… Neliedzieties, Artur, jūs viņu arī mīlat, jums ir tiesības zināt patiesību, dalīt ar mani rūgto biķeri. Prozīt! Un sasmē- ķēsim — manas cigaretes. Tos papirosus pirmīt jūs nesāt nevis man, bet citam, viņas mīļākam.
— Jūs melojat!
— Es? Nekad! Varbūt esmu dzērājs, bet vīnā ir patiesība. Alīse meloja — man, jums, visiem. Nevis ar kādu no komandas uzsākusi, nē, no pašas Rīgas ved. Paslēpa savā kajītē kā tāda … Ja jūs zinātu, Artur, kā tas sāp! Pret tādām sāpēm vienas zāles — aizmirstība, kuru sniedz pudele … Un jums arī derētu pārmainīt repertuāru.
Pārups apturēja elektrolu un pārmainīja plati. Pie durvīm viņš apgriezās, lai pārliecinātos par efektu. No skaļruņa plūda «… redzu, ka acīs tev viltība mirdz …», bet uz kojas sēdēja radiotelegrafists — sadudzis, galvu rokās apracis.