Выбрать главу

Kviesis bija pārliecināts, ka saka patiesību. Galu galā mazs romāniņš starp Alīsi un šo glīto zēnu ir sa­mērā pieticīga maksa par tādu kuģi kā «Tobago».

Arturs likās vēl tā kā svārstāmies.

—   Kas ir, Artur? Vai es būtu maldījies? Vai jūs ne­mīlat Alīsi?

Bet Alīse . .. viņa mani nemīl … viņai ir cits .. .

Kviesis skarbi iesmējās:

Nieki! Pārups jums tagad nav konkurents. Vai tie­šām domājat, ka mana meita spējīga precēt šo dzērāju?

—   Ne jau… Bet tas, ko viņa slēpj savā kajītē…

Gājiens pie Alīses Vilsonu manāmi mulsināja. Pasa­ciņai par mīļāko viņš neticēja. Drīzāk jaunkundze aiz žēlsirdības uzņēmusi savā kajītē kādu bezbiļetnieku. Vai maz tādu, kas nespēj atrast Latvijā darbu? Arī pats Vil­sons pirms pusgadsimta tā bija uzlavījies uz kuģa, lai meklētu laimi jaunajā pasaulē. Ceļā viņu neviens ne­baroja, un jau otrajā dienā nācās izlīst no paslēptuves, pieteikties pie kapteiņa … Tagad viņš pats ir kapteinis. Vilsonam nemaz negribējās pielietot varu. Tomēr atteik­ties nebija nekādas iespējas — rēderis paliek rēderis, un likums viņa pusē.

—   Ko jūs tūļājaties, kapteini Vilson! Ātrāk! — Kvie­sis nikni skubināja.

Diez vai kāds no draugiem būtu pazinis viņā allaž laipno veikalu partneri, vēlīgo firmas īpašnieku vai mī­lošo tēvu. Tagad tas bija cilvēks, kas cīnās par savu eksistenci, par savu dzīvību.

Šajā mirklī viņš bija gluži piemirsis, ka vēl visai ne­sen pats ieteicis Alīsei atmaksāt Pārupam ar līdzīgu rīcību. Viņš tikai apzinājās, ka meitas uzvedība apdraud iespēju saglabāt kuģi. Paslēpt kajītē mīļāko un vēl ļaut sevi pieķert! Vienkārši nepiedodami! It sevišķi pašreizē­jos apstākļos, kad tik daudz kas atkarīgs no Alīses attie­cībām ar radiotelegrafistu.

—   Slēdz vaļā, Alīs! Es visu zinu! — niknuma brī­žos Kvieša balss varēja iedvest bailes jebkuram.

—   Es neatvēršu, — Alīse runāja mierīgi, bet cieti.

Kviesis uzlūkoja kapteini. Tā bija pavēle.

—   Alises jaunkundz, es jūs lūdzu, esiet prātīga, — Vilsons teica. — Citādi būšu spiests likt uzlauzt durvis. Kvieša kungam ir tiesības to pieprasīt. .. Ticiet man, tam cilvēkam nekas nenotiks.

81

—   Ko darīt? Ko? — Alīse čukstēja.

6 - 4102

Drēziņš paraustīja plecus:

—   Kas tad mums tagad cits atliek? Jāatver … Alīs, man tiešām ļoti žēl, ka tā iznāca, ka manis dēļ tev …

—   Pāvil! — Alīse viņu pārtrauca, bet Drēziņš jau bija paguvis atvērt durvis.

Kajītē iebruka Kviesis.

—  Tāds kauns! Tāds negods! Vai tā es tevi audzi­nāju?! Tevi mīl kārtīgs cilvēks, bet tu nez ar kādu! …

Tikai tagad viņš uzmeta skatienu Drēziņam. Sagum­zīts uzvalks, bārdas rugāji un ciešanu pēdas sejā — nē, tas nemaz neatgādināja mīlētāju.

—  Tēv, es tev aizliedzu! Kam tad tu tici vairāk — savai meitai vai šim neģēlim Pārupam?

—   Ko nu tagad vēl par Pārupu? Tādam cilvēkam es savu meitu gan nedošu.

—   Tātad tu jau zini, ka Pārups ir spiegs, politpār­valdes aģents … Un tu neliegsi Pāvilam patvērumu tikai tāpēc, ka viņš ir komunists .. .

—   Komunists?! Boļševiks?! — Kvieša acis pielija ar asinīm. Šajā brīdī šis vārds likās viņam visa ļaunā iemie­sojums. — Alīs, tu esi prātu zaudējusi! Patvērumu? Ha, ha! Tev jau var nez ko iestāstīt!… — Kvieša dusmu lēkme pamazām pārvērtās histērijā. — Viņš īpaši uzlavī­jies uz «Tobago», lai sakūdītu manu komandu! Viņš ir sarkanais komisārs! Viņam uzdots atņemt man kuģi! Bet pagaidām tas vēl ir mans! Mans, mans, vai dzirdat! Pagaidām es te vēl esmu kungs un pavēlnieks!

Vīri jutās noguruši. Ne jau no lūku nostiprināša­nas — darbs paliek darbs. Daudz grūtāk paciest aizvien pieaugošo valstīšanos, kas neļauj mierīgi paēst, pa īstam izģērbties, ērti atgulties. Arī miegs nesniedza atpūtu. Pat, ja izdevās aizsnausties, muskuļi palika sasprindzināti, lai pasargātos no kritiena. Piecēlies cilvēks jutās kā sa­lauzts.

Matroži bija īgni un nerunīgi. Riebās telpas saspies­tais, mitrais gaiss, izlietās viras un kafijas peļķes, slap­jās drēbes, kas mētājās juku jukām. Pat Kurts, atgriezies no sardzes, vairs necentās nolikt savus gumijas apavus ierastajā vietā — tik un tā tie braukās pa visu kubriku.

Pirmajā mirklī vīri tikai negribīgi pavērās Augustā, kas no sliekšņa uzbudināti sauca:

—   Klausieties! Klausieties visi! Nupat atrada zaķi! Būtu jūs viņu redzējuši! Puisis uz goda! Pa kluso pār­nācis pāri Latvijas robežai. Izlauzies no cietuma. Ticis galā ar desmit poļukiem. Ielēcis Daugavā un atpeldējis līdz kuģim. Un tagad uzrāvies.

Augusts, tikai pa ausu galiem dzirdējis par Drēziņu, gribēja pasniegt ziņu romantiskā ietērpā.

—  Tavs noslēpumainais kuģis jau nogājis dibenā? — Kurts vienaldzīgi atsaucās. — Kā tad sauc šo jauno grāvēju?

—  Es tavas nolādētās grāmatas apliešu ar piķi un ietriekšu tev rīklē! — bocmanis errojās.

—   Ko jūs ākstāties, — Augusts taisnojās. — Te pat «Noslēpumainais kuģis» nobālētu. Šis izrādās komunists!

—   Kurš?

—   Runā skaidrāk, intelbeņķi! — pavēlēja Galenieks.

—  Cik reizes jums jāsaka? Tas, kuru Kviesis licis iesprostot.

—   Ieslodzīt? Ko? — nesaprata Kurts.

—   Nu, to pašu … Teicu taču, ka komunists.

—   Kur tu rāvi tādas pasaciņas?

—  To jau visa pasaule zina! Alīses jaunkundze pa­stāstīja Vallijai, Vallija Cepurītim, šis man …

—  Melo! Kopš kura laika tad Alīse tā gudrā?

—   Šo taču atrada viņas kajītē. Pati slēpusi un nu uzreiz nezinās …

—   Skaidrs, — teica Galenieks.—Vai tad uz bābām ir paļaušanās? Būtu labāk pie puikām atnācis.

—   Kur tad šis paliks? Tepat jau dzīvos, kad vecais viņu norīkos pie darbiem, — Kurts kļuva domīgs. — Dun- griņus es jau varētu iedot, bet zābaku man pašam tikai viens pāris.

—  Ar jums tiešām vairs nav gaisa, — Augusts zau­dēja pacietību. — Nekur viņu nelaidīs. Vedīs atpakaļ uz Rīgu un izdos policijai. Viņu ietupinās!

—   To tu iestāsti Zigim, es neesmu šodien piedzi­mis, — Galenieks viņu aprāva. — Pats sešus mēnešus tupēju par kontrabandu. Bet mani noķēra ostā. Uz jūras cilvēks var darīt, ko grib …

—   Kontrabanda ir cita lieta. Tā ir tīra prece, — teica bocmanis. — Bet no politikas — pirkstus nost! Uz sauszemes vai uz kuģa, vienalga!

—   Un es tev saku, ka viņiem šis numurs neies cauri! — Galenieks iekarsa. — Tas nav nekāds peldošs cietums, bet godīgs latviešu kuģis.

—  Un ko Cepurītis par to saka, August? — Kurts apvaicājās.

—   Ko viņš var teikt, — piezīmēja bocmanis. — Li­kums paliek likums.

—   Nu, to mēs vēl redzēsim! — Galenieks piecēlās. — Uz jūras cilvēks ir cilvēks. Ejam, zēni, pie Cepurīša, kaut kas lietas labā jādara!

Kvieša kajīte bija pati greznākā uz kuģa. Citādi taču nedrīkstēja būt. Un Kviesis ar to lepojās. Viņš bija lepns uz trīsstūraino riekstkoka rakstāmgaldu, kas tieši iede­rējās kaktā zem iluminatora, uz trīsviru spoguļskapi, ko darinājuši labākie Īrijas mēbeļnieki; uz plato gultu, kas' te aizvietoja pārējās kajītēs uzstādītās kojas. Bet vis­vairāk Kviesis mīlēja dižoties ar drapējumu, kuru bija personīgi izvēlējies lielākajā Dublinas veikalā — gan aizkari, gan krēslu atzveltnes, gan durvju portjeras, gan gultas apvalks, itin viss bija no zila zīda, kas atgādi­nāja saules aplietu jūras virsmu.