Uz šā zīda apvalka Kviesis tagad nemierīgi vārtījās ar visām drēbēm un apaviem.
Reizēm okeāns saņēma pilnu riekšavu ūdens un iemeta iluminatorā. Tvirtās šļakatas kā skrotis sitās pret biezo stiklu, un Kviesim bija tāda sajūta, it kā viņa cieši aizslēgtā kajīte būtu ienaidnieka ielenkts cietoksnis.
Pie durvīm pieklauvēja.
— Tēv!
Atkal Alīse!
— Tev, atver durvis!
— Es tagad nevaru ar tevi runāt! Nevaru un negribu!
— Atver! — kliedza Alīses balss. — Atver, citādi… es pati nezinu, ko …
— Ko tu no manis gribi?! Pat uz paša kuģa vairs nav miera. Visi sazvērējušies, visi dumpojas!
Kviesis aizgriezās un aizspieda ausis. Brīdi vēl dzirdēja neskaidru rīboņu, tad klauvējieni apklusa.
Kviesis uzrausās sēdus, nometa svārkus. Viņam bija neciešami karsti. Svila vaigi, ausis, deniņi. Piere pārklājās ar sviedriem. Un kajīte līgojās. Tā nebija jūras slimība, nē, jūrai viņu nepievārēt! Kviesis paskatījās paklājā. Acīs sāka raiboties, sarkanie raksti sagriezās vērpetē, pārvērtās liesmās.
Alīse bija gluži traka. Ko tik viņa pirmīt nesarunāja. Varēja pat likties, ka viņa mīlētu šo sarkano. Ek, nevajadzēja par to ieminēties! Alīse, protams, iecirtās. Patlaban viņa tēvam par spīti nez ko izgudrotu. Vai tad Kviesis nepazina savu meitu? Kas vēl prata tā atmest galvu un pateikt: «Jā, es viņu mīlu. Agrāk pati to nenojautu, bet tagad skaidri zinu!»
Nekā šis skuķis nezināja, nekā no dzīves nesaprata. Interesanti, ko viņa darītu, ja uzzinātu, ka «Tobago» tagad ir viņu vienīgais īpašums, vienīgā cerība glābties no nabadzības. Tad viņa ātri vien novērstos no cilvēka, kas jau izstiepis roku un grasījās pielikt uguni šim kuģim. Viņai pat prātā neienāktu mīlēt cilvēku, kura dzīves mērķis bez sirdsapziņas pārmetumiem atņemt visu citiem, arī viņai. Nolādētie komunisti! Nepietiek ar to, ka viņi atņēmuši tēvzemi, ka taisās nolaupīt kuģi. Tie pat ārda viņa ģimeni.
Kaut drīkstētu Alīsei uzticēties! Tad viņa vairs nemocītos, nemocītu arī viņu. Divatā viņiem būtu daudz vieglāk. Bet stāstīt nedrīkstēja. Alīse bija sieviete; sievietēm vaļīgas mēles. Nē, nē, lai labāk pacieš. Gan jau pienāks diena, kad viņa sapratīs, ka tēvs nav nekāds ļaundaris. Gan viņa vēl pati lūgs piedošanu par šīsdienas asajiem vārdiem!
Pie durvīm atkal piebungoja.
Kviesis neatsaucās. Lai klauvē, viss notiek viņas pašas labā.
Bet klauvējieni nerimās. Tie kļuva vēl neatlaidīgāki.
— Kas tur atkal? — Kviesis beidzot neizturēja.
Tā nebija Alīse. Reizē ierunājās vairākas vīriešu balsis. Kviesis jau grasījās atslēgt durvis, bet laikus saklausīja, ka ieradušies komandas pārstāvji ar lūgumu atbrīvot Drēziņu. Viņš nikni apsviedās apkārt.
Pārups nebija nekāds jūrnieks. Līgoties pēc dažām pudelēm šampanieša vai līgoties tāpēc, ka viss kuģis valstās bez mitas, — tās tomēr bija divas pilnīgi atšķirīgas izjūtas. Un nevarēja teikt, ka pēdējā sevišķi iepriecinātu viņa iekšas. Kļuva nelabi jau no tā vien, ka apvārsnis pēkšņi pazūd kaut kādā dziļā ielejā, lai pēc brīža atkal melnotu augstu virs galvas. Būtu vismaz bijis kaut viens nekustīgs punkts, uz ko skatīties! Bet viss, pat komandtilts un masti, pat kuģa priekšvads un kāpnes, slīdēja, lēkāja, krita un gāzās. Tad jau tiešām labāk piedzerties pa īstam!
Un tomēr Pārups, krampjaini turēdamies pie margām, lauza sev ceļu uz raidstaciju. Pēdējā laikā tā pievilka viņu kā magnēts.
Ieraugot Arturu, gribējās atvēzēties un, cik jaudas, iecirst pa šo muļķīgo ģīmi. Skaistas ziepes bija savārījis radiotelegrafists! Kaut gan — šis vientiesis nebija vainīgs, ka tik smalki iecerētais gājiens beidzies ar neveiksmi. Savu lomu tas bija nospēlējis, kā jau marionetei piedienas, Vainīgs bija viņš pats. Vajadzēja paredzēt, ka Drēziņš pats iebāzīs galvu cilpā. Drēziņš taču komunists, un no tādiem visu ko varēja sagaidīt, tikai ne normāla cilvēka rīcību. Atkal pielaista kļūda. Pie tam nepiedodama, ja ņem vērā ilgstošo dienestu politpārvaldē!
Viens labums vismaz bija — vairs nevajadzēja sevišķi izlikties. Pirmīt Alīse viņu nolamāja par spiegu, tagad viņš atklās savus trumpjus. Lai sauc, kā grib, par sievu tomēr kļūs. Gan jau viņš mācēs atrast ceļu, kā piespiest šo izlutināto skuķi!
— Sveiks, maestro! Kā redzat, pat orkāns nevar mani atturēt no tik patīkama apciemojuma.
— Vai gribējāt nosūtīt telegramu? — Arturs nemierīgi vaicāja.
— Es un telegrama? Kopš kura laika? Vienkārši garlaicīgi. Gribēju apklaušināties, kas jauns tālajā un dārgajā senču zemē.
— Nezinu. Radio sabojājies.
— Tā, tā, kāda nelaime mūzikas cienītājiem … LIn īsviļņu uztvērējs?
— Arī… Visa iekārta pagalam… Un nekādi nevaru atrast vainu … Vienkārši nestrādā — un cauri… Baidos, ka līdz Santaringai būsim nogriezti no ārpasaules, — teica Arturs. Viņš bija ļoti bāls.
Smagiem soļiem Pārups nokāpa salonā. Izņēma no bufetes pudeli konjaka un pirmo reizi mūžā pa īstam iztukšoja to sistemātiski, glāzi pēc glāzes. Izrādījās — daudz vieglāk tēlot piedzērušos nekā patiešām piedzerties.
Domas palika skaidras, skaidras līdz riebumam. Gluži kā tai vakarā, kad viņam pēc sarunas ar Rīgncru tik ļoti gribējās aizmirsties. Vai tiešām vācieša pareģojums jau piepildījies?
Viņš atkorķēja otru pudeli, ielēja glāzīti, jau pacēla, tomēr nolika atpakaļ uz galda. Kāda jēga dzert? Labāk aiziet pie Kvieša un pamēģināt tikt pie skaidrības. Jādzird, ko tas saka. Gan viņš arī melos saklausīs patiesību.
Vajadzēja ilgi klauvēt, iekams Kviesis atvēra.
•— Nāciet, Ilgmar, nāciet!… Mums jāaprunājas, es jau pats taisījos pie jums … Alīse ir mana vienīgā meita, man jārūpējas par viņas laimi… Viņa jūs nemīl…
Pārups piecēlās un sāka staigāt pa kajīti. Kuģis šūpojās vairāk nekā jebkad. Tātad noticis, noticis tas, no kā brīdinājis Rīgners! Lai cik miglaini bijuši viņa vārdi, Pārupam, kā jau politpārvaldes darbiniekam, tie pateikuši pietiekami daudz. Būdams labāk par Kviesi informēts politikas aizkulisēs, Pārups zināja par sazvērestību, kuras mērķis bija ar Vācijas palīdzību atbrīvoties no krievu garnizoniem. Skaidrs bija arī tas, ka padomju valdība, ja vien uzzinās par šiem plāniem, spers pretsoļus. Turklāt stāvoklis Latvijā bija tik saspīlēts, ka pietika ar vienu vienīgu padomju tanku, lai gadiem uzkrātais naids izlauztos uz āru, lai uzšautos liesma, kurā sadegs gan viņš, gan Kviesis. Lūk, kāpēc viņš pēc sarunas ar Rīgncru pie katras izdevības tramīgi apklaušinājās par ziņām no tēvu zemes. Sabojātais radio, Artura neveiklie meli un tagad, lūk, Kvieša pēkšņais lēmums pateica visu. Viņu nevar apmānīt ar tādiem lētiem trikiem kā tēva rūpes par meitas laimi. Nospļauties Kviesim uz Alīses laimi, viņu interesēja tikai Pārupa nami. Kas varēja paredzēt, ka šie nami, pagājušajā novembrī mantoti no tēva māsas, izkūpēs tik ātri? Pārvērtīsies ziepju burbulī, pirms pagūts tos iemainīt pret pusi kuģa un Alīsi kā bezmaksas piedevu? Vajadzēja tomēr pielikt lielākas pūles, lai panāktu tūlītēju salaulāšanos… Atlikt kāzas līdz Santaringai bija nelabojama muļķība. Bet kas varēja zināt, ka arī okeānā viņam ceļā stāsies šis nolādētais Drēziņš? Atkal viens gudri iecerēts šaha gājiens beidzies ar sakāvi… Nu vairs nedrīkst pielaist ne mazākās kļūdas. Nākamajam gājienam jābūt absolūti drošam. Ar Alīsi vairs nav ko rēķināties, šo figūru var upurēt bez jebkādas nožēlas. Bet partija turpinās — paliek kuģis. Un uz kuģa paliek Drēziņš, divkārt bīstams pretinieks jaunajos apstākļos.