Pārups saņēmās. Raugoties Kviesim tieši acīs, viņš noteica:
— Visu cieņu, mīļo Kviesi. Nemaz nenojautu, ka jūs tāds ideāls tēvs. Tātad beidzot atģidāt, ka Alīse mani nemīl? Bet agrāk, kamēr vēl biju turīgs namu īpašnieks …
Kviesis nobālēja:
— Ko jūs tur runājat? Ko jūs varat zināt?
— Es zinu visu ko. Zinu, kāpēc ar Arturu izgudrojāt pasaciņu par sabojāto radio. Mani tik viegli neap- vedīsiet ap stūri. Ne velti esmu strādājis politpār- valdē…
Sie neapdomīgie vārdi deva Kviesim iespēju izkļūt no neveiklās situācijas. Kviesis saviebās. Likās, ka politpārvaldes vārds viņu šokētu. Politpārvalde! Lūk, lielisks iegansts, lai atkratītos no Pārupa. Nevar taču klaji pateikt, ka bijušais namīpašnieks automātiski pārvēršas bijušā līgavainī.
— Bet, Ilgmar, kā jūs varat par mani tik ļauni domāt? Iznāk, ka esmu kārojis pēc jūsu mantas. Esmu pats pietiekami bagāts, lai nodrošinātu Alīsiņas laimi. Bet jums jāsaprot, rēdera Kvieša meita nevar precēt kaut kādu politpārvaldes aģentu. Kopš cara laikiem špiks ir lamu vārds.
Pārups ironiski pasmīnēja. Viņš bija tieši piemērotā omā, lai vienreiz bez aplinkiem parunātu ar bijušo sievastēvu.
— Lamu vārds? Lai nu kurš, bet jūsu vietā, Kvieša kungs, es tā neizrunātos — pat par cara laiku špikiem. Ja to piektajā gadā nebūtu bijis, tad no jūsu vectēva «Turaidas Rozes» pat smaka nebūtu palikusi — ērkšķi vien. Tad jums tagad nebūtu ne rēderejas, ne tādas lielas mutes. Vai jūs tiešām nezināt, uz kā turas mūsu vienota Latvija? Ja nebūtu politpārvaldes, jūs nevarētu vis barot komandu ar samazgām — viņi jums izlietu tās uz galvas un turklāt vēl iebāztu pašu zupas katlā. Un jūs vēl sakāt — špiki!… Jums vajadzētu viņiem kājas bučot! Tikai pateicoties viņiem, jums ir iespēja staigat tīrām rokām un taisīt netīrus veikalus.
— Kādas jums tiesības tā runāt par maniem veikaliem?
— Kompanjona tiesības.
— Kompanjons atradies! — Kviesim paspruka dusmās.
— Ak tad beidzot! Labi, runāsim jūsu valodā. Jums ļoti rūp meitas laime. Jūs nevarat viņu izprecināt kaut kādam Pārupam, vai ne? Un, lai nebūtu iespējams aizsūtīt kāzu telegramu uz Santaringu, jūs tēvišķīgās rūpēs likāt Arturam sabojāt radio . ..
— Ko jūs runājat? … Jūs nekā nezināt! . ..
— Es visu zinu! Tāda ir mana profesija, kuru jūs tikko nonicinājāt. Man vairs nav namu. Bet arī jums …
— Man ir «Tobago».
— Pagaidām. Neaizmirstiet, ka uz kuģa atrodas Drēziņš, Cepurītis arī ir sarkanais. Ja nu komanda uzodīs?
— Arturs klusēs.
— Tāpēc, ka viņš muļķis. Gudrs cilvēks dara to, kas viņam izdevīgāk. Ja nu es atklātu jūrniekiem patiesību un atbrīvotu Drēziņu? Boļševiki droši vien būtu ar mieru piedot manus grēkus.
— Jūs to nedarīsiet, Ilgmar!
— Tāpēc, ka man izdevīgāk palikt par jūsu kompanjonu. Un kā tāds iesaku jums atbrīvot Drēziņu. Kāds mums tagad pamats paturēt viņu ieslodzījumā? Viņš vairs nav valsts noziedznieks, drīzāk tautas varonis …
— Atbrīvot? … Jums šņabis apmiglojis smadzenes!
— Atbrīvot… vai arī atbrīvoties. Vai tas nav tas pats? Drēziņš ir ārkārtīgi bīstams, viņa dēļ visa Rīgas policija tika sacelta kājās. Ar tādiem subjektiem — asu aci un pistoli rokā.
— Ko darīt? … Sakiet, ko darīt!
— Kāpēc vaimanāt? Kamēr šņabis vēl garšo, nekas nav zaudēts. Dzīve ir šūpoles — šodien uz leju, rīt atkal uz augšu … Namus es vēl dabūšu atpakaļ. Man ir sakari … Fon Rīgners ir Rīgas naciķu fīrers, es viņam reiz izdarīju lielu pakalpojumu, — pateicoties manam brīdinājumam, viņam izdevās paglābties no apcietinājuma … Mans laiks vēl pienāks! … — Pārups apklusa, tad ar tīšu asumu teica: — Bet jūsu kuģis tad zem sarkanā karoga peldēs nez kādās jūrās.
Kviesis sarāvās.
— Mans kuģis! — viņš izdvesa. — Ilgmar, palīdziet, esmu gatavs uz visu …
— Visu man nevajag, tikai pusi… Kā jau firmas līdzīpašniekam. Jūs protat taisīt veikalus, visu cieņu, bet tagad ar to vien vairs nepietiek… Paklausiet manam padomam, un kuģis būs mūsu!
Lai kādi notikumi satricinātu kuģa dzīvi, kapteinis Vilsons nekad nenokavēja ēdienreizi. Patlaban viņš salonā dzēra tēju. Kviesim ienākot, Vilsona seja sadrūma. Nekad vēl laipnā saimnieka loma nebija šķitusi tik grūta.
Kviesis nelikās manām kapteiņa noraidošo klusēšanu. Izņēmis no bufetes ruma pudeli, viņš līdz trešdaļai piepildīja glāzi, tad pastiepa Vallijai:
— Verdošu ūdeni! Man šodien prāts nesas uz tādu īstu jūrnieku groku … Jā, kapteini Vilson, — viņš teica, iebaudījis pirmo malku, — putru nekad nevajag strēbt pārāk karstu. Es visu pārdomāju. Vai jums arī liekas, ka es pirmīt pārāk asi? …
— Dot rīkojumu viņu atbrīvot? Es tūlīt!
— Viņu atbrīvot? Nenāk ne prātā!
— Komanda neapmierināta, Kvieša kungs …
— Tieši par to es arī domāju … Ja cilvēkam vēders rūc, viņš vienmēr neapmierināts. Kāpēc tiešām neuzlabot uzturu? Kā jūs teicāt, kāds līkums iznāk līdz tai Huānas salai?
— Kādas piecas stundas. Rīt pirms brokastīm būsim tur. Tas būtu lieliski! — nopriecājās Vilsons, bet tad atcerējās: — Un kā ar tām trīskāršām cenām?
Kviesis nopūtās:
— Ne tik vien kādreiz jāzaudē. .. Vallij! — viņš pasauca. — Vēl vienu groku!
Bet Vallija jau atradās virsbūves durvīs. Nogaidīja, kamēr kārtējā banga pārvēlās klājam un putojošās straumes noplūda atpakaļ okeānā. Tad, turēdamās pie tauvas, uz saviem augstajiem papēžiem skrēja uz priekšgalu un tieši pirms nākamā brāziena ienira komandas telpā.
— Zēni! — viņa sauca. — Kas man nopirks šifona zeķes? Atnesu labu ziņu!
'— Viņš izlaists?! — vaicāja Cepurītis.
Pārējie klusēja. Bet viņu acīs bija salasāms tas pats trauksmainais jautājums.
Vallija papurināja galvu.
— Nē. Bet mēs brauksim pēc produktiem uz Huānas salu.
— Zili brīnumi, — Antons noteica.
— Tāpēc, ka situ ar dūri uz galda! — Galenieks iz- riesa krūtis. — Ar mani, puikas, jūs nekur nepazudīsiet.
— Ar savu dūri tu tikai mušas vari biedēt, — nosmējās bocmanis. — Ja Kvieša kungam nebūtu tik laba sirds …
— Un tā arī pateica — «Pēc produktiem»? — šaubījās Kurts. — Varbūt Kviesim tur savas lietas kārtojamas?
— Ja netici, uzprasi Vilsonam, — Vallija jutās aizvainota. — Viņš arī kā no plaukta nokrita.
— Man tā lieta nepatīk, — Cepurītis domīgi sacīja. — Kungs tik pēkšņi apžēlojies par mūsu vēderiem … Ej nu sazin, kas tā par Huānas salu?
— Es zinu! — Augusts atsaucās. — Kad noslēpumainajam kuģim pēc taifūna nolūza masti, viņu tur izmeta krastā. Un tie spāņi vēl gribēja saņemt komandu gūstā. Bet tad kapteinis …
— Nemuldi! — pārtrauca viņu Cepurītis. — Biedri, vai jūs saprotat, Huānas sala ir spāņu kolonija.
— Un kas par to?
— Drēziņš Spānijā cīnījies pret frankistiem. Spāņu teritorijā viņam draud nāve.
Izsēdināt Drēziņu Huānas salā, — lūk, Pārupa plāns. Kviesis bija uzklausījis padomu. Bet ar to vien nepietika. Vajadzēja nodrošināties pret visādām varbūtībām.