gaitu. Bet caurule klusēja. Ātrums tā ari palika pieci seši mezgli līdz pašām maiņas beigām.
Kad Cepurītis nokāpa kubrikā, viņam pretī sitās sīvi dūmi. Vīri sēdēja un nikni smēķēja. Tas bija vienīgais, ko viņi spēja darīt. Cepurītis apsēdās uz kojas malas.
— Uzpīpē, — teica Kurts un pastiepa viņam «Trefa» paciņu.
Cepurītis paņēma smēķi un paskatījās uz matroža rokām. Biedri mēdza smieties, ka Kurts trešdaļu algas tērējot ziepēm. Tagad rokas bija palikušas nemazgātas.
Galenieks aizsāka vienu papirosu, nometa, aizkūpināja citu, nospļāvās.
— Es viņiem aplauzīšu sprandu! — viņš pēkšņi ierunājās.
— Kam?
— Abiem diviem. Bet tam špikam vispirms.
— Nu, nu, ne tik strauji, — teica bocmanis. — Arī par draudiem nogalināt likumā paredzēts sods.
— Un tas, ko viņi dara, — vai tā nav slepkavošana? Vai par to tavā likumā nekas nav paredzēts? Saki tu, zaķa dvēsele!
'— Vai tu dulls? Atlaid!
Tikai tagad Cepurītis apjēdza, ka krata bocmani aiz apkakles.
— Nevajag, Cepurīt, bocis nav vainīgs, — teica Antons, tad nopūtās: — Vai tiešām nekā nevaram izgudrot? Žēl cilvēka …
— Ko tad? Ja jau Alīsei neizdevās pielauzt tēvu … Ko mēs varam?
— Atteikties iet uz šo nolādēto salu, un cauri! — iesaucās Augusts.
— Dumpis? Tāpat kā tavos romānos? — Kurts pašūpoja galvu.
— Tu zini, pēc kā tas ož? — bocmanis zīmīgi paskatījās apkārt.
7*
99
Vīri to zināja. Viņi, kas bija spējīgi uzņemties cīņu ar okeānu, izrādījās nespēcīgi viena cilvēka priekšā. Tāpēc, ka tas bija rēderis. Tāpēc, ka tam bija nauda un vara. Tāpēc, ka tas bija viņu saimnieks un viņiem vajadzēja strādāt un ēst. Visu mūžu viņi bija dzīvojuši zem kada saimnieka. Viņi bija ar to apraduši, viņiem tas līdz šim allaž bija licies normāli. Bet šajā naktī, kad kuģis
ar katru skrūves apgriezienu tuvojās Huānas salai, kad tā kursu nevarēja grozīt ne par grādu, viņi gluži jaunām acīm pārskatīja savu dzīvi. Visu vārdā to izteica Cepurītis: 1 — Ek, ja būtu mūsu vara!
Arturs ne mirkli nerada mieru. Radiouztvērējs bija mēms, bet Arturam likās, ka tas runā. Bez gala, bez ri- mas. Vienu un to pašu: «Atkārtojam. Latvijā nodibināta darbaļaužu vara … Atkārtojam. Latvijā nodibināta darbaļaužu vara …» Arturs ar dūri iezvēla aparātam. Mēmais radio turpināja skanēt. Noslēpums smacēja nost. Bija bezgala grūti klusēt. Tikai apziņa, ka viņš to dara mīļotās dēļ, deva spēku izturēt.
Tad Zigis pastāstīja, ko pārdzīvo Alīse. To Arturs nebija zinājis. Tagad viņš zināja: Alīses jaunkundze mīlēja citu. Cilvēku, kura dzīvība apdraudēta. Šo cilvēku var glābt. Tas atkarīgs no viņa. Ja viņš klusēs, viņa pazaudēs mīļoto cilvēku. Ja runās, viņa pazaudēs kuģi. Un viņš? Viņam Alīses jaunkundze katrā gadījumā ies zudumā.
Arturs izņēma fotogrāfiju. To pašu, ko bija izgriezis no «Atpūtas». Viscauri baltā tērpusies, ar tenisa raketi rokā — Alīses jaunkundze bija daiļa un eleganta. Tieši tāda, kādai jāizskatās rēdera Kvieša meitai. Bija grūti to iedomāties apvalkātās drēbēs uzmazgājam grīdu trūcīgā dzīvoklītī. Kā viņa dzīvos, ja Kvieša kungs zaudēs «Tobago»?
Viņš grasījās noglabāt ģīmetni. Bet kaut kas liedza to darīt. Acis. Viņas acis. Tās raudzījās Arturā ar pārmetumu. Tās kaut ko sacīja. Bet ko? …
Nē, klusēt nedrīkstēja. Alīses jaunkundzei bija jāzina viss — lai pati izšķir. Viņa dzīvē no tā nekas taču nemainīsies. Tik un tā viņam vairs nebija nekādu cerību. Viņš saudzīgi ielika ģīmetni kabatā un devās uz durvīm. Tā, tagad bija labi. Mēmais radio vairs nebrēca.
Alīse pat neredzēja, kas ienācis kajītē. Viņa gulēja, galvu spilvenā ierakuši, pleci raustījās.
— Alīses jaunkundz, — Arturs čukstēja.
Viņa nedzirdēja.
— Alīses jaunkundz! — šoreiz Arturs jau kliedza.
— Ko jūs gribat? Ejiet! — Alise pat nepacēla galvu.
— Uzklausiet mani… Tas ir ļoti svarīgi!
— Svarīgi? — nevarēja saprast, vai viņa smejas vai raud. — Kas tagad vēl var būt svarīgs?
Šai mirklī kuģis atkal sasvērās, kajītē iegāzās vilnis, nometa no galda glāzi un sasita lauskās. Arturs aizskrēja pie iluminatora, pūlējās to aizvērt.
— Jāaiztaisa … Tādā vētrā tas ir bīstami, — viņš murmināja.
— Lai! Labāk noslīkt nekā …
Arturs pameta iluminatoru, steidzās atpakaļ pie Alīses.
— Bet viņu'var glābt! Tāpēc es atnācu… Jūsu tēvs …
— Tēvs? Vai jūs domājat, ka es nedarīju visu… Vēlreiz runāju, lūdzu … Jūs viņu nepazīstat, pirms šīs sarunas arī es viņu nepazinu. Ka tikai kuģis, ka tikai dzīvot… kaut uz cita dzīvības rēķina …
— Jūsu tēvs … — Arturs atsāka.
— Man vairs nav tēva!
— Kvieša kungs lūdza mani klusēt… jūsu dēļ .. . Un jūsu dēļ, Alīses jaunkundz, esrnu gatavs uz visu … Bet es to nevaru! Es nevaru vairs klusēt! Jūs mīlat Drēziņu. Viņu nedrīkst izdot spāņiem …
— Artur, ko jūs tā savādi runājat? Manis dēļ? … Nedrīkst… Ko nedrīkst, kāpēc nedrīkst?
— Viņiem nav tiesības izsēdināt Drēziņu Huānas salā. Vairs ne! Šodien ziņoja pa radio …
— Ko? Sakiet taču!
— Latvijā nodibināta darbaļaužu vara.
— Un tad? — nesaprata Alīse.
— Bet kuģis taču gabals no Latvijas teritorijas, — Arturs kā mācēdams mēģināja paskaidrot. — Ja tur izlaida komunistus no cietuma, arī Drēziņš jāatbrīvo. Galvenā teikšana tagad komandai.
— Artur! Tiešām?!
Alīse apskāva radiotelegrafistu, nolika galvu uz viņa pleca. Tikai tagad ilgi un grūti krātās asaras plūda brīvi un viegli. Noticis brīnums — brīnums, par kuru viņa sapņojusi šajās mokpilnajās stundās: Pāvils, viņas Pāvils ir glābts! Ne par ko citu Alise patlaban nespeja domāt. Viņa pat neaptvēra, ka, izšķirdamās par Pāvilu, nostājas pret savu tēvu, pret visu savu līdzšinējo dzīvi, nodrošināto, bezrūpīgo un pārtikušo. Viņai pat neienāca prātā, ka ar Drēziņu priekšgalā komanda var atņemt Kviešiem kuģi, ka no nākamā soļa atkarīgs ne tikai Pāvila, bet arī pašas turpmākais liktenis. Vienīgais, kas viņai rūpēja, bija mīļotais. Un, nevaicādama sev, vai maz Pāvils mīl viņu, Alīse sauca:
— Pie komandas! Ātrāk pie komandas!
Nakts. Vētra. Un divi cilvēki, kas skrēja, brīžiem klupa, brīžiem pazuda zem nešpetnām ūdens šaltīm un beidzot sasniedza priekšējo pīķi.
— Cepurīt! Viņš ir glābts! — sauca Alīse.
Pārups vēl bija nomodā.
Pēkšņi viņš sadzirdēja neparastus trokšņus. Ieklausījās. Atšķīra saucienus: «Kuģis ir mūsu!» — un saprata visu.
Jātiek pie Svadrupa! Tur būs ieroči, tur būs sabiedrotais. Viņš pieskrēja pie durvīm. Bet gaitenī jau trokšņoja matroži. Par vēlu!
Pārups atkrita krēslā. Trīcošu roku izņēma no skapja konjaka pudeli. Pudele! Tā ne vienu reizi vien bija palīdzējusi slēpt īsto seju. Varbūt tā izglābs arī šoreiz. Viņš pielēja divas glāzes. Gaidīja — nekas cits tagad neatlika.
Trokšņi gaitenī attālinājās. Varbūt vēl viss nebija zaudēts? Varbūt mēģināt izzagties?
Pārups klusi pavēra spraugu. Izbāza galvu. Neviena. Gribēja paspert soli un tūdaļ lēca atpakaļ. Bet Vallija jau bija viņu pamanījusi: