— Puiši, pie kapteiņa!
Kapteinis Vilsons bija izlēmis. Lēnām viņš kāpa komandai pretī. Vīri pamanīja kapteini. Daži neziņā aizgriezās, citi novērsa skatienu.
— Kas te notiek? — Vilsons uzsauca.
Viņam atbildēja vairākas balsis, runādamas cita caur citu.
— Velns parāvis, kārtībai taču jābūt! Citādi vēl visi saks bāzt degunu, kur vajag un kur ne. Manos laikos uz Baltijas flotes kuģiem ievēlēja komisārus.
Tā ir dzimtenes nodevība! — ievaidējās Svadrups.
Varat sūdzēties Kvieša kungam, — pasmīnēja kapteinis.
— Drēziņu! Drēziņu par komisāru!
Vilsons aplūkoja bijušo bēgli no galvas līdz kājām un sarauca pieri:
— Vai tāds izskatās komisārs uz pieklājīga kuģa? Manā kajītē atradīsiet bārdas nazi.
Vilsons palika viens. Jā, pieņemtais lēmums bijis pareizs. Un tomēr uz kapteiņa lūpām parādījās skumjš smaids, kad viņš caur vētras grandieniem saklausīja no lejas Drēziņa balsi.
— Mūsu biedri Latvijā izkarojuši brīvību. Arī šis kuģis ir gabals no dzimtās zemes. Tas vairs nav un nekad nebūs Kvieša kuģis. Bet nepietiek ar to, ka esam pārņēmuši varu. Tā jānotur! Priekšā vēl daudz grūtību, bet esmu pārliecināts, ka mes uzvarēsim.
— Dvarsā redzama bākas uguns, — ziņoja sardzes matrozis. — Huānas sala, kapteiņa kungs.
— Nevis kungs, bet biedri kapteini, — Vilsons mierīgi pārlaboja. — Pie joda šo nolādēto salu! Tagad mums tur vairs nav ko meklēt. Stūrmani Nordeķi, ko jūs tūļājaties, kur ir karte?
Vētra nolūza pavisam negaidot.
Tikai smagie viļņi, nespēdami norimt, vēstīja par vētraino nakti.
«Tobago», Latvijas lielākais un lepnākais kuģis, atkal mierīgi šķēla Atlantijas okeāna plašumus, nesdams pretī Amerikas krastiem astoņus tūkstošus tonnu konservu, sērkociņu un eksportolu, divdesmit astoņus komandas locekļus, trīs pasažierus un vienu bēgli, kas bija iecelts par kuģa komisāru.
«… Sešdesmit jūdzes. Vēja stiprums 1 balle, viļņošanās — 5 balles, redzamība teicama. Sevišķi atgadījumi — sakarā ar darbaļaužu varas nodibināšanos Latvijā kuģi pārņēmusi komanda. Par kapteini apstiprināts Oskars Vilsons, par kuģa komisāru ievēlēts Pāvils Drēziņš, sakarā ar ko munsturrullī izdarīts attiecīgs ieraksts. Nodevu sardzi pulksten 8 00. Pirmais stūrmanis Nordeķis.»
Nordeķis ar parasto saudzību aizskrūvēja savu tintes kūliju, sagaidīja Kārkliņu un izgāja ārā. Pāri jūrai zvīļoja rīta saule. Iedams gar Pārupa kajīti, Nordeķis ielūkojās iluminatorā.
Kuģa komisārs gulēja. Pār viņa seju slīdēja gaišas vizmas. Okeāna virsma cilājās kā pēc maratonskrējiena, un bangu atstarotie saules zaķīši te skāra zodu, te skrēja augšup pa neskūtajiem vaigiem. Beidzot kāda staru strēle tiešā tēmējumā skāra plakstus.
Drēziņš pamodās. Galva bija skaidra, un tomēr grūti uzreiz aptvert, kas noticis .. . Blakus viņš ieraudzīja bārdas dzenamos piederumus. Uz otas sakaltušas putas, bet nazis spožs. Drēziņš pasmīnēja. Labi, ka viņš naktī nav izmēģinājis laimi ar kapteiņa Vilsona vecmodīgo rīku. Sādā rullī varēja sev pārgriezt rīkli. Tas nu gan būtu bijs piemērots brīdis pašnāvībai! … Tagad, kad dzimtene ir brīva. Cita lieta pirms dažām dienām, kad viņš nīka skrūves vārpstas tunelī, viens, bez maizes, bez ūdens, bez cerībām. Vai pirms divpadsmit stundām, kad gaidīja izsēdināšanu Huānas salā. Šodien viņš jau atrastos spāņu fašistu nagos. Viņš, komunists, bijušais internacionālās brigādes cīnītājs… Padomju vara viņam izglābusi dzīvību. Padomju vara un … Alīse. Cik dīvaini! Alīse, bagātnieka — «Tobago» īpašnieka Kvieša vienīgā meita.
Drēziņš pasmaidīja un sāka dzīt bārdu.
Alīse cieši gulēja. Iluminators beidzot bija aizvērts. Vi]ņi skaloja vairs tikai stiklu. Citādi kajītē nekas nebija mainījies. Varēja redzēt, ka pēc nakts pārdzīvojumiem Alīse domājusi vienīgi par miegu.
Un tā arī patlaban gulēja — neizģērbta, drēbes izmirkušas, slapjie mati izmētāti pa spilvenu. Tā parasti nācās gulēt komandas vīriem. Tiem, kurus viņa naktī bija saukusi par biedriem. Alīse gulēja un miegā laimīgi smaidīja.
Kuģa zvans iezvanīja sardzes maiņu. Alīse spēji pamodās. Nopurināt sastingumu izdevās ātri. Nez vai tik ātri izdosies ieviest kajītē kārtību. Alīse jau grasījās saukt talkā Valliju, bet laikā attapās. Pašai uzkopt — tā taču arī daļa jaunās brīvības. Tagad sākusies jauna dzīve, tajā viss būs pašas — gan grūtības, gan prieki. Bet vispirms galīgi jāatvadās no vecās.
Alīse bez klauvēšanas iegāja Kvieša kajītē — tā ienāk cilvēks, kas taisās prasīt norēķinu. Iegāja un pārsteigta apstājās. Tāda pati nekārtība kā pie viņas. Pie lielā loga sēdēja Augusts un lasīja. Sakrustojis kājas, kā kungs atlaidies atzveltnes krēslā.
— Kas ar tēvu?
Augustam kļuva neērti. Viņš pats bija piedalījies Kvieša izdzīšanā. Galu galā tas bija mazākais, ko varēja izdarīt ar bijušo kuģa īpašnieku — romānos tādus parasti met pār bortu, ko pabarot haizivis. Bet Alīse ir lāga meitene, un Kviesis ir viņas tēvs …
— Kas ar tēvu? Es jums prasu!
— Nekas jauns jau nav noticis, Alises jaunkundz. Mēs Kvieša kungu … bocmaņa kambarī pie vecām grabažām … kā jau nevajadzīgu mantu …
— Saprotu, — Alīse sacīja. — Nekas sevišķs nav mainījies. Tikai tagad kungu lomā citi.
Pirmajā mirklī Alīse gandrīz nepazina Drēziņu. No Kurta aiztapināts tīrs virsvalks, gludi skūti vaigi. Pat seja pārvērtusies, it kā no iekšienes apgaismota. Viņš izskatījās jauns un pievilcīgs. «Kā jau uzvarētājs,» rūgti nodomāja Alīse.
Drēziņš ar izstieptu roku panāca pretī:
— Redzi, tev par godu beidzot nodzinu bārdu … Kā lai tev pateicos, Alīs?!
— Gaidīt pateicību … no jums? … Es jūsu dēļ… Bet jūs ņemat un apcietināt tēvu! Es vēl saprotu Pārupu. Viņš to pelnījis . . .
— Tēvu?
— Jā, lai vai kas, viņš tomēr mans tēvs. Brīvība . .. Es to biju iedomājusies mazliet citādu … Vai tiešām arī tagad var tikai -uz citu rēķina? …
Un viņš bija domājis, ka drīkst mierīgi gulēt! Kas tas par komisāru, kurš nezina, kas notiek uz kuģa?!
— Tādas lietas vairs neatkārtosies, — Drēziņš teica.
Tas nezīmējās uz Kviesi vien. Tas attiecās uz visu,
kas var atgadīties, ja viņš gulēs uz cisām. Cīņā par kuģi bīstami ne tikai ienaidnieki. Bīstami arī draugi, kas aplami iedomājas brīvību. Nebūs tik viegli iestāstīt vienam otram, ka brīvība nav nekāds «galdiņ, klājies!».
Kad Kviesi izlaida ārā, viņš labu brīdi stāvēja uz sliekšņa un mirkšķināja acis. Tad aprada ar spilgto dienas gaismu. Aprada ar savu jauno stāvokli uz kuģa. Viņš ilgi pateicās Drēziņam par atbrīvošanu. Kviesis bija pēkšņi novecojis, balss skanēja drcbulīgi:
— Nesakiet nekā, varas maiņa, es saprotu . .. Man noderēja atvēsināt prātu … Daudz ko esmu pārdomājis, guvis jaunas atziņas .. . Vai drīkstu paturēt savu kajīti? Varbūt jums kā kuģa komisāram? Līdz Santaringai varu pārgulēt arī salonā . .. Mēs taču braucam uz Santaringu, vai ne?
«Mēs taču braucam uz Santaringu, vai ne?» — šie vārdi vēl skanēja Drēziņa ausīs, kad viņš izgāja uz klāja.
Okeānā izzudušas niknās putu gāles. Šķita, saule nolaizījusi no bangu virsotnēm sniegu. Tomēr paši kalni palikuši. Zaļgani un smagi tie drūzmējās ap kuģi. Tie likās gaidām izdevīgu mirkli, lai atkal apraktu klāju. Drēziņš raudzījās uz okeānu, bet domāja par Kviesi.