Pienāca Cepurītis. Viņš izskatījās norūpējies.
— Kas ir?
— Svadrupam vakts, bet viņš atsakās nākt.
— Vai varat kaut kā iztikt?
— Ar dievu uz pusēm.
— Tad labāk, lai viņš pavisam nerādās mašīntelpā. Bet, ja tomēr uzkuļas, skaties viņam uz pirkstiem.
Cepurītis pašūpoja galvu:
— Bet ko darīs citi, ja Svadrupam ļaus tēlot slaistu? Galenieks, piemēram, kaut ko tādu vien gaida …
— Ar puišiem aprunāsimies vēlāk.
— Bet pie kapteiņa, Pāvil, tu gan aizkāp tūlīt! Vecais esot makten ellīgs.
Drēziņš devās uz komandtiltu. Jo augstāk viņš kāpa, jo sarežģītāks rādījās uzdevums. Pirmo reizi viņš redzēja kuģi visā tā varenumā. Tas taču savus simts metrus garš! Dūmeņi un ventilācijas caurules, masti un glābšanas laivas, vinčas un citi neizprotami mehānismi. Peldošs nams vairāku miljonu vērtībā. Tas katrā ziņā jāsaglabā dzimtenei!
Pie stūres rata, kuru Drēziņš bija iztēlojies krietni lielāku, stāvēja Zigis. Zēna piere bija slapja. Arvien jaunas sviedru lāses krājās virs sarauktajām uzacīm. Stūres rats griezās pie mazākās kustības. Tieši tāpēc bija tik grūti noturēt kuģi kursā. Ironiski piemiegtām acīm Kārkliņš sekoja zēna izmisīgajām pūlēm.
— Pa labi, vairāk pa labi! — viņš komandēja. — Tu, puika, laikam iedomājies, reiz komunisti pie stūres, tad jādragā tikai pa kreisi? …
Vilsons stāvēja pie loga un lūkojās viļņu klaidā. Drēziņš redzēja tikai viņa muguru. Tā bija sadugusi, pelēkais kamzolis sakrunkojies kā rūpēs savilkta piere.
Drēziņš padeva labdienu.
Labrīt! — Zigis jautri atsaucās un tūdaļ atkal pļevērsās kompasam. Par vēlu — kuģis bija parāvies sānis.
Kārkliņa apsauciens izpalika. Viņš bija atradis jaunu mērķi zobgalībām.
— Sveiki, biedri komisār. Kā klājas biedrenei Alīsei?
Vilsons neatņēma sveicienu. Pat neapgriezās.
— Biedri kapteini, gribu jums visas komandas vārdā pateikties par jūsu nostāju, — Drēziņš teica.
Vilsons klusēja.
— Mums būtu jāapspriežas par turpmāko kursu …
Vilsons neizturēja. Viņš strauji apsviedās apkārt.
— Ar mani? Zili brīnumi! Bet, kad iespundējāt Kviesi, tad gan aizmirsāt apspriesties! Tas, ka viņš bijis kuģa īpašnieks, vēl nav nekāds noziegums, velns parāvis! Es arī neuzdāvinātu citam, ja būtu mantojis no tēva . . . Manis pēc lai viņš ir desmitkārt kapitālists — kapteinim pasažieris paliek pasažieris, skaidrs?!
— Tas notika bez manas ziņas. Kviesis nupat atbrīvots . ..
— Vēl labāk! Zibens lai sasper, vai te ir kuģis vai anarķistu midzenis? Katrs dara, kas tik ienāk prātā, un man pat pateikt nevīžo … Varbūt par kapteini jau iecelts Zigis un jūs atnācāt paziņot, lai es eju mizot kartupeļus?! Sakiet godīgi, — Drēziņ, kas jums aiz ādas?
— To pašu gribēju uzprasīt jums.
— Ļoti laipni… Tad lieciet aiz auss. Man uzdots nogādāt kuģi Santaringā, un — Kviesis vai ne Kviesis — to es izdarīšu! Es esmu kapteinis un nevaru darīt, kas tikai ienāk prātā.
— Man liekas, būtu prātīgāk vispirms sazināties ar Rīgu.
— Jusu darīšana. Bet kravu es nogādāšu tas likumīgajiem īpašniekiem, dzimtenē atgriezīšos ar tīru sirdsapziņu. Es esmu par kārtību, Drēziņ. Un es brīdinu jūs: ja vispār gribat ko pārvest mājās, tad daudz neielaidie- ties ar tādiem Galeniekiem. Viņi jums uzlauzīs tilpnes, uzspers gaisā visu kuģi, pamēģiniet tikai palaist grožus vaļīgāk .. .
Kapteinis paskatījās pulkstenī.
— Zigi, pirmai reizei pietiks, nodod stūri Zandov- skim! Tev laiks parūpēties par pusdienām. Un pasaki Vallijai, lai salonā uzklāj parastajam personu skaitam!
— Bet Pārupa vairs nav.
— Toties ir biedrs Drēziņš.
— Es biju domājis kopā ar komandu …
— Daudz ko jūs domājāt… Uz kuģa komisārs pieder pie virsniekiem … Kārtībai jābūt!
Komandas telpā rīta saule neiekļuva. Un tomēr te valdīja svētku noskaņa. Līdz tam mirklim, kad iebruka Galenieks.
— Iedomājieties, ne tikai izlaida ārā, pat kajīti atdeva atpakaļ. Tilpnē viņu vajadzēja! Pie šprotēm un sērkociņiem! Lai pūst kopā ar savām eksportolām!
— Mani arī izmeta ārā, — Augusts piebalsoja. — Pie tāda loga kā Kvieša kajītē vienā dienā var izraut visu Fantomasu. Bet šeit jau pēc piecdesmit lappusēm acis sāp.
Kurts beidza gludināt. Kārtīgi salocījis virsvalku, viņš teica:
— Es tā spriežu, darbs ir darbs un bez disciplīnas arī tagad nevar. Ja jau ievēlējām Drēziņu par komisāru, tad viņam tā teikšana. Gan viņš zina, ko dara.
— Viņš?! — Galenieks kliedza. — Viņš ir pilnīgi ap- taurēts! Kviesis taisījās viņu izdot spāņiem, bet Drēziņš tam vēl roku bučot.
— Man arī liekas, ka tas nav taisnīgi, — Antons ieminējās. — Gribēja taču iegrūst cilvēku tīšā nāvē … Lai tagad izbauda uz savas ādas.
— Tā būtu prasta atriebība, — sacīja Cepurītis. — Bet tagad nav laika kārtot personīgus rēķinus. Tas nevienam nav vajadzīgs, vismazāk Drēziņam.
— Ja jau tā … — Antons tūdaļ piekrita. — Man jau nav žēl, lai Kvieša kungs dzīvojas tai savā kajītē.
— Tad kādam velnam esam taisījuši dumpi? — Galenieks neatlaidās. — Kungi paliek kungu galā, tikai vēl viens klāt radies! Es jums saku, no tā nekas labs nesanāks. Vajadzēja to Kviesi kārtīgi samizot un aiztriekt kaut kur tālāk, kaut vai uz to pašu Huānas salu. Būtu vismaz gaiss tīrāks!
— Tu, Galeniek, laikam iedomājies darbaļaužu varu kā tādu krogu bez saimnieka, — teica Cepurītis. — Katrs dzer, ko grib, jāmaksā nav nevienam.
— Iedzert gan derētu, — durvīs atskanēja bocmaņa balss. — Šodien kā nekā gandrīz valsts svētki. Kad svi-
neja Alises jaunkundzes saderināšanos ar … negribas šo vārdu nemaz mutē ņemt, bet Pārups vismaz zināja, kas vīriem vajadzīgs …
— Pareizi, tagad jāuzstajas Dreziņam, — teica Antons. — Ja Alīses jaunkundze būtu tikusi man, es gan prastos.
— Kviesim esot īsts Jamaikas rums, — no augšas sauca Augusts. Viņš jau bija paguvis iekārtoties Antona kojā pie iluminatora. — Ar tādu puspliku indiānieti uz pudeles.
— Nekādas dzeršanas nebūs, — teica Cepurītis.
— Vai tad to vecīti, kas aizliedza brūķēt vīnu, sauca par Marksu un nevis par Muhamedu? — teica bocmanis. Ieraudzījis Zigi, piebilda: — Bet pie pusdienām tieši derētu…
Galenieks kāri iestrēba viru un tūdaļ atkal izspļāva.
— Kas par traku, tas par traku! Uz mata tādas pašas samazgas kā Kvieša laikos. Un tie tur augšā nez ar ko piestampā vēderu. Ejam, puiši!
Pamanījis salonā Drēziņu, Galenieks atņirdza zobus:
— Tā es jau domāju! Mēs taisām revolūciju, bet visādi komisāri iekasē labumu.
— Vai es jums neteicu? Ja tādiem tūdaļ neatbāzīs pretī, viņi jums dancos uz galvas, — noņurdēja Vilsons, griezdamies pie Drēziņa. Tad piecēlās un asi teica: — Vispirms, Galeniek, jums bija jāprasa man atļauja ienākt salonā, un otrkārt — kas jums te meklējams?
— Tas pats, kas jums. Kapteinis vai matrozis, katram savs vēders dārgāks. Ja jau ir mūsu vara, tad lai dod paēst kā cilvēkiem. Mums Zigis atstiepa tādu zupu, ka no smakas vien vēmiens nāk.
— Nu ko, tad ieturiet pusdienas kopā ar mums, — rāmi teica Drēziņš. — Vallij, lūdzu, uzliec vēl šķīvjus.