Kurts atvēra acis. Kā caur sārtu miglu ieraudzīja pār viņu noliekušos bocmaņa stāvu. Viņš sasprindzināja pēdējos spēkus. Kājas spēriens ķēra bocmani pakrūtē. Tas zaudēja līdzsvaru, atsitās pret sienu.
— Turi viņu! — kliedza Svadrups.
Par vēlu. Kurts jau bija garām.
«Tobago» devās uz mājām. Rīt pirmo reizi šajā braucienā saule izkāps no okeāna priekšvadņa pusē. Noguris Drēziņš pagriezās uz sāniem. Ar galvu ierakās spilvenā. Kaut kas traucēja. Bārdas rugāji. Jau atkal izauguši. Visu dienu nav bijis neviena brīva mirkļa. Daudz kas palicis novārtā, ne tikai skaistuma kopšana.
Alīse. Vai tomēr nebūtu bijis labāk aprunāties ar viņu? Tagad, kad Kviesis zaudējis, kad telegrama vairs neapdraudēja «Tobago» likteni, Drēziņš spēja domāt par Alīsi bez dusmām… Vai toreiz, nīkdams tunelī bez maizes, bez ūdens, viņš nebija iedomājies, ka Cepurītis nodevis viņu? Bet izrādījās, ka motorists smagi saslimis. Pats taču vēl nesen bija teicis, ka cilvēkam jātic. Vai
Alise nav cilvēks? Lai Kvieša meita, bet tomēr cilvēks. Drēziņš atcerējās visu, ko Alise darījusi viņa labā, un pēkšņi ļoti gribējās ticēt, ka viņa nav zinājusi, kādi nelietīgi nodomi slēpušies aiz nevainīgās telegramas.
Ja nebūtu Alīses, viņš tagad atrastos Huānas salā. Kuģis turpinātu ceļu uz Santaringu. Tagad «Tobago» brauc uz dzimteni. Bet Alīse? Vai arī viņai tā būs dzimtene? Šorīt viņa bija teikusi, ka paliks Santaringā … Prāts atkal kļuva nemierīgs. Cīņa par kuģi tikpat kā galā. Jāuzsāk cīņa par cilvēku. Cīņa par Alīsi būs grūta. Grūta un gara. Vēl garāka par atstatumu, kas jāveic kuģim. Nepietiek ar to, ko Alīse darījusi. Tas darīts viņa dēļ. Ceļš uz jauno pasauli jānostaigā apzināti.. .
Durvis atsprāga. Vienā mirkli kajītes telpa bija stāvgrūdām pilna. Drēziņa priekšā stāvēja visi tie, kas savā laikā bija ielauzušies šajā kajītē, lai prasītu Pārupam norēķinus. Netrūka neviena. Karstgalvis Galenieks. Labsirdīgais un bailīgais Antons, kas tik viegli pakļaujas svešiem iespaidiem. Sapņotājs Augusts. Vallija, kura nevienam nav paradusi griezt ceļu. Pat mazais Zigis. Pat uzticamais biedrs Cepurītis. Visi runāja cits caur citu.
— Pietiek! — Galenieks kliedza. — Pietiek komandēt vienam! Ja jau padomju vara, tad ievēlēsim kārtīgu padomi. Kā tā lems, tā būs. Tad manis pēc ne tikai uz Rīgu, tad dragājam kaut vai tiešā ceļā uz Kamčatku!
— Labi! — Drēziņš pēkšņi teica.
Viņš bija sapratis ko ļoti svarīgu — nevis dusmoties, bet priecāties vajag. Ja biedri atrodas šeit, tad tā ir uzvara. Šodienas uzvara pār vakardienu. Viņus satraukusi nevis kursa maiņa, bet kaut kas cits. Kopš vakardienas uz kuģa radies jauns spēks. Spēks, kas saliedējis šos dažādos, atšķirīgos cilvēkus. Spēks, kas liek apdomīgajam Cepurītim soļot vienotā frontē ar nesavaldīgo Ga- lenieku. Spēks, kuru parasti dēvē par kolektīva spēku. Un tas ir labi! Arī tad, ja pašu kāds vilnis pēkšņi noskalotu no klāja, arī tad viņi atradīs pareizo kursu.
— Labi, — viņš vēlreiz pateica.
Galenieks pārsteigti apklusa. Un Drēziņš jau pavisam mierīgi ņēmās skaidrot, kādas lamatas Kviesis bija viņiem sagatavojis.
— Vai nu gluži tā būtu bijis? — sacīja Vallija. — Viņš, protams, ir blēdis, bet kaut ko tādu . .. Uz mata kā romānā.
— Ko tu sajēdz no romāniem? — Augusts apvainojās. — Tur viss notiek kā īstenībā. Esmu visādus lasījis, bet tik traku kombināciju nespētu izgudrot pat Fan- tomass.
— Jūs man neticat?
— Kāpēc tā? … — Antons iesāka.
Durvis atsprāga. Kajītē iestreipuļoja Kurts. Linu gaišajos matos bija redzama tumša strēle.
Pirmais pieskrēja Antons.
— Kurt, tās taču asinis!
— Degviela! Viņi izlaiž degvielu!
— Uz mašīntelpu!
Drēziņš skrēja pa priekšu, pat neatskatīdamies, vai biedri seko. Viņš tūdaļ bija sapratis, ka tagad viss atkarīgs no ātruma.
Lūk, viņš jau atrodas pie rnašīntelpas — piecus soļus pa priekšu citiem. Viņš atgrūž durvis. Vēl skaidri dzird biedru soļus. Pēkšņi viņš vairs nedzird nekā.
Durvis aizcirtās. Galenieks pieskrēja par vēlu. Durvis bija aizslēgtas. Masīvas tērauda durvis. Durvis, pret kurām Galenieka zābaks atsitās kā vilnītis pret kuģa bortu. Durvis bija ciet. Kā cietuma durvis — smagi un galīgi. Viņā pusē palika Drēziņš.
Viņi palika šai pusē. Vieni. Bez vadības. Bez laika apdomai. Un domāt arī nebija par ko. Drēziņam taisnība — doties uz Santaringu nedrīkst. Tikai uz Rīgu! Vēl vakar bija licies, ka tādam ceļam trūkst produktu, trūkst dzeramā ūdens. Tagad viņi būtu ar mieru atdot pusi ūdens par naftu. Par naftu, kas izplūst okeānā. Ar katru mirkli līmenis tvertnēs krītas. Jāapstādina! Lai apstādinātu, jāiekļūst mašīntelpā. Nekavējoties! Lai tas maksātu ko maksādams. Kaut vai dzīvību!
Ausīs vēl skanēja Drēziņa apslāpētais vaids. Tad ieskanējās trauksmes sirēna. Tā nevaidēja. Tā griezīgi sauca uz cīņu. Pātagoja. Dzina uz priekšu.
— Uzlauzt durvis! — Antons pavēlēja. — Pēc rīkiem uz bocmaņa kambari!
— Atslēga! Kur atslēga?
— Tūlīt dabūšu, — Zigis atsaucās.
Atslēga nebija vajadzīga. Bulta bija atlauzta, durvis vaļā. Pārups izbēdzis. Bet kas viņiem pašlaik daļas gar Pārupu? Vai viņš peldus aizlaidies uz Santaringu vai aizbarikadējies mašīntelpā … Cirvji tagad svarīgāki par Pārupu. Viss, kas no tērauda. Tērauds pret tēraudu. Trieciens pēc trieciena. Durvis nepadodas.
— Uz vārpstas tuneli! — Cepurītis sauca.
Soļi dobji dunēja uz tērauda plātnēm. Kāja paslīdēja. Atkal augšā. Lūk, aizvars! Ciet. Nolādēts! Ceļš uz mašīntelpu ir ceļš uz dzimteni.
… Uz klāja viņi bija palikuši divi vien. Galenieks un Augusts. Pārējie bija kaut kur nozuduši. Tikai sirēna joprojām kauca. Kuģis briesmās!
Galenieks trauca pa tumšo klāju. Blakus skrēja Augusts. Kā elles vārti gaismoja mašīntelpas lūka. Galenieks iespēra ar kāju. Nošķindēja stikls. Gabali krita uz leju. Vienu stāvu, otru stāvu, vēl dziļāk. Lejā atsitās pret metala grīdu un sašķīda.
— Tauvu! — Galenieks kliedza.
Augusts atskrēja ar tauvu.
— Turi! — un Galenieks pasvieda Augustam vaļējo galu.
Bet tas nedomaja palikt augša. Pieseja pie reliņa un laidās jau pakaļ Galeniekam. Kad no komandtilta atsteidzās kapteinis Vilsons ar ieročiem, viņi jau atradās lejā. Vilsons redzēja tikai cilvēku kamolu.
Šaut nevarēja.
Tumsa. Smacējoša, smaga. Tik smaga, ka pat acis neatvērt. Bet vissmagākais bija tas, ka Drēziņš apzinājās, kur atrodas. Zināja, ka jācīnās. Zināja, ka viņam jāceļas. Zināja, bet piecelties nespēja.
Blakus dunēja motors. Dārdos izdalījās vienmērīga klaboņa. Drēziņš saprata, ka strādā sūkņi. Sūkņi sūknē naftu okeānā. Drēziņš redz, kā okeāns pārklājas ar mirgojošu plēvi. Drēziņš dzird Pārupa ņirgāšanos. Jūt, ka viss zaudēts, un tomēr nespēj izrauties no nemaņas — nespēka uzplūdums atkal ievelk dzelmē.
Un tad caur troksni izlauzās divi vārdi:
— Biedri, palīgā!
Drēziņš atvēra acis. Viņu sauca palīgā.
Pa grīdu vēlās cilvēki. Divi. Bocmanis un Augusts.
— Biedri, palīgā!
Drēziņš ieraudzīja Galenieku. Galenieks sauca palīgā. Pirmo reizi mūžā! Pirmo reizi mūžā Galenieks cīnījās ne tikai par sevi, bet arī par citiem. Cīņa bija grūta. Atslējis muguru pret sienu, Galenieks atvairīja divus uzbrucējus — Pārupu un Svadrupu. Ar kājas spērieniem, ar dūrēm. Bet ar ķermeni sedza degvielas tvertnes krānu.