Viktors Zigunovs
Tpru, baktērija!
VISDZIĻĀKAJĀ NAKTI, kad sāk risināties lielākā dala noslēpumainu, detektīvu notikumu, dežurante elektrorūpnicas caurlaižu telpā izdzirdēja briesmīgu sitienu pa rūpnīcas vārtiem, kaukšanu un brikšķi — it kā vārtos būtu ietriecies, piemēram, automobilis.
Izskrējusi no būdiņas, sardze ar šausmām ieraudzīja, ka viena vārtu puse ir norauta un mētājas uz asfalta, bet otra sašķiebušies turas tikai apakšējā virā, arī gatavodamās gāzties zemē. Noziedzīgā automašīna vai kas nu tur bija, aizdrāzusies tumsā, bija kā akā iekritusi.
Pirmajā brīdī sieviete pazaudēja valodu aiz sašutuma. Pēdējā palikusī vira žēli iesmilkstējās, izgriezās no ķieģeļu staba, vārtu puse dārdot nogāzās zemē. Vajadzēja palekt nost. Tikai tad atradās tie vienīgie, no sirds nākošie vārdi:
Ir nu gan pietempies!
Aptuveni tajā pašā laikā cita sieviete vienā no rūpnīcas cehiem sacīja:
— Manas prombūtnes laikā pasniedzējs uzlauzis elektrības sadales telpas durvis un ieslēdzis strāvu. Viņš kaut ko gatavoja ar mūsu iekārtām.
Viņa sēdēja pie pults, kas bija gandrīz no vienas vietas nosēta ar ciparotiem taustiņiem. Sieviete nomākta bija atspiedusi pieri plaukstās, ar elkoņiem atbalstījusies pret pulti un neredzošām acīm skatījās uz cipariem. Viņai ieblakām stāvēja maza auguma vīrietis zābakos, platās ga-lifē biksēs un garos formas svārkos — sargs Okrikovs. Viņa kalsenā tumšā seja un asais skatiens jau daudzus gadus lika drebēt iemetējiem un tiem, kuri dažreiz mīluprāt nesa mājā no rūpnīcas kaut ko derīgu. Diemžēl, ari veselīgos kolektīvos gadās atsevišķi negodīgi pilsoņi.
Nē-ē, — iebilda Okrikovs. — Pasniedzējs visu nakti dzēra pie manis tēju.
Tātad viņš ieslēdzis iekārtu un gaidījis tuvumā, kad tā tiks galā ar uzdevumu. Tie taču ir programmētās vadības darbgaldi.
Sargs pārsteigts atvēra muti un attapās. Iznāk, ka viņš zināmā mērā izpalīdzējis pārkāpējam! Viņš apjucis sāka murmināt:
A-a… Tāpēc es skatos — ko šis neiet prom? Neliek mierā ar kaut kādām muļķībām un pļāpā …
Viņš ir aizgājis bojā… Kaut ko nav aprēķinājis savā eksperimentā.
Okrikovam sametās karsti, viņš juta nepieciešamību apsēsties. Atslīdzis uz blakām pagadījušās papīru kaudzes, viņš noņēma naģeni un novilka ar to pār pieri.
Tikai pirms divām vai trim stundām institūta pasniedzējs Kolbins bija sēdējis sardzes telpā un skali lasījis aprakstu lieltirāžas avīzē:
— «Strādnieks Vodonosovs no otrā ceha nesa laukā spirtu. Arī viņš kaut kā bija apgājis caurlaides telpu.. Taču autobusu pieturā viņu panāca Okrikovs. «Biedri, atdodiet spirtu!» viņš nesamierināmi pieprasīja. Vodonosovs pretojās un rezultātā nonāca milicijas nodaļā.»
Viņi novietojās katrs savā pusē kailam galdam tikpat kailā dienesta istabiņā. Uz galda dziedāja elektriskā tējkanna.
Tā es viņam neteicu. Es saku: «Vaska, ko tu esi sabāzis bundžā zarus?» Viņš saka: «Buķete.» Bet ož pēc spirta. Kaut vai puķes būtu saplūcis maskēšanas nolūkā, bet zarus…
Bet kas jūs tieši tad vilka uz pieturu?
— Nu-u … sajutu.
— Re, re! — nopriecājās Kolbins. Ieskanējās telefons. Okrikovs zibenīgi
nocēla klausuli. Taču tas nebija nekas steidzams, balss no tālienes neveikli sacīja:
Sargs Postņikovs. Man nez kāpēc salst…
— Jūlijā salst?
— Nakts ir auksta. — Postņikovs sāka klabināt zobus, lai parādītu, cik viņam auksti. — Lai atnes man šineli.
Okrikovs pašūpoja galvu, tomēr piecēlās un, pavēris durvis, nodeva rīkojumu. Tad viņš nolika klausuli atpakaļ uz aparāta un atkal apsēdās.
— Bet kā jūs to… jūtat? — turpināja pasniedzējs.
— Nu, kaut kā …
— Bet kā?
— Nu… Nē, nebiksta. Tāpat vien izeju ārā un rāmā garā eju …
— Ko jūs sakāt!
— Nu, un redzu īpašuma izlaupītāju. Kolbins sarauca uzacis un kļuva domīgs.
— Jauki, brīnišķīgi… — viņš atkārtoja. — Neizskaidrojama parādība … Vai es nevaru padežurēt kopā ar jums? nu jūs pēkšņi kādu noķerat?
— Nepiederošiem aizliegts uzturēties sardzes telpā.
— Bet zinātnes labā! Es uzrādīšu dokumentus … — Kolbins iebāza roku vienā, pēc tam otrā žaketes iekškabatā, pielēca kājās un iebāza roku bikšu aizmugures kabata Izvilka vienīgo atrasto papīriņu — pilnvaru uzskates līdzekļu saņemšanai — un, atģidis, ka papīriņš saburzīts, izgludināja to ar balto dūri uz galda. Pasniedzēja garā seja kļuva nedroša, kaklasaite sagriezās uz sāniem, gaišo matu šķipsna nokrita uz pieres.
Okrikovs bez patikas pagrozīja rokās apdriskāto lapiņu.
— Skola. Tātad skolotājs?
— Jā, — steigšus atbildēja Kolbins. — Un institūtā amatu apvienošanas kārtībā …
— Bet kā jūs gadījāties rūpnīcā?
— Palīdzēju jūsu… Kā sauc skaitišanas centra priekšnieci?… Uzvārds mūždien iziet no prāta …
— Dianova.
— Jā, Dianova. Šodien bija noteikta automātiskā ceha izmēģinājuma iedarbināšana. Izjuka. Steigšus sasauca no visas pilsētas tos, kuri kaut ko saprot no elektronikas.
— Nu? — ieinteresējās sargs. — Kā tad izjuka?
— Mašīna, kam jāvada cehs, — sāka pasniedzējs, priecādamies par savu lietpratību, kas lāva viņam ilgāk pabūt kopā ar iespējamo telepātu, — ESM bija nogurusi.
SKAITĻOŠANAS CENTRĀ jautās steiga un apjukums. Iestatītāji ar ampērmetriem un lodāmuriem ložņāja ap ESM. Vēl vairāki cilvēki bija nometušies uz grīdas,
izklājuši apkārt sev programmas un shēmas un dziļās pārdomās skatījās uz tām. Viens bija noņēmis daļu ESM apšuvuma un nekustīgi stāvēja, iebāzis galvu elektroniskā brīnuma iekšās un nolaidis rokas.