Выбрать главу

Operatora grozāmkrēslā pie pults sēdē­ja puķainā kleitā tērpusies, mazlietiņ par daudz izkrāsojusies kupla blondīne — cen­tra priekšniece Dianova.

— Nu, kā jums iet? — moži apvaicā­jas Kolbins.

— Zināt, ESM neņem pretī programmu.

— E… kā tad tā? — Pasniedzējs bija "apjucis.

— Ievadījām tajā ziņas par izejvielu krājumiem — berot vārdus, paskaidroja Dianova, īgņodamās par to, ka ir iztrau­cēta. — Gatavojāmies ievadīt uzdevumu par produkcijas izlaidi. Pēkšņi tā signa­lizē: nepilnīgi dati. Pārbaudījām — it kā nieki vien būtu. Uzdevām tai pašai jau­kumu: kā nepietiek? Puiši pašlaik at-rē tās atbildi. Diemžēl, atbilde neatbilst šodienas programmai. Varbūt mašīna iz­devusi blēņas, bet varbūt tās ilglaicīgajā atmiņā nejauši iestrēdzis kāda agrāka uz­devuma gabals. Pārbaudām, vai nav sa­bojājusies, un vienlaikus pārskatām arhī­vu, meklējam tulkojuma atslēgu. Kolbins padomāja un teica:

— Gabals varēja palikt visdrīzāk no iepriekšējā uzdevuma.

— Tas bija aprēķins ķīmiķiem. Izmē­ģinājām. Neder.

ESM bija samontēta diezgan sen. Auto­mātisko cehu, kura komandēšanai tā bija paredzēta, būvēja ilgi. Pa to laiku no­komplektēja skaitļošanas centra štatus, maksāja algas. Lai centrs attaisnotu sevi, pieņēma uzdevumus no citurienes: no bio­logiem, no mediķiem… īsāk — no visa apgabala.

Pasniedzējs pastaigāja pa zāli un apsēdās uz šaurās palodzes, kas stiepās vis­garām aizrestotajai stikla sienai. Uz pa­lodzes viņam priekšā gulēja vairāki avī­zes numuri. Viņš mehāniski pašķirstīja tos, meklēdams feļetonu, un uzdūrās uz aprakstu «Caurlaides telpas sargs». Ko­respondents stāstīja par apsardzes darbi­nieku Okrikovu, daži apbrīnojami gadī­jumi ar Okrikovu oda pēc telepātijas. «Būs jāiepazīstas ar viņu,» nosprieda Kol­bins, locīdams un bāzdams kabatā avīzi. Būdams zinātnes cilvēks, viņš uzskatīja par savu pienākumu palīdzēt parapsiholo­ģijas entuziastiem, kuri drosmīgi solo pretī neizpētītajam.

«Atmiņā var saglabāties daudz kas,» viņš prātoja tālāk. «Nē, šai mašīnai ne­var uzticēties! Tā savadīs … Sākumā jā­izklausa tās atmiņa.»

Viņš jau grasījās izklāstīt priekšniecei savus apsvērumus, kad piepeši no grīdas piecēlās patukla jauniete pelēkā virsval­kā. Viņa kā apstulbusi skatījās uz lapiņu, ko turēja rokā. Pēc tam viņa pārlaida to pašu skatienu klātesošajiem un nočuk­stēja:

Pārtulkoju … «Kur var satikt gai­ļus? Kad tie dzied?»

Iestājās kapa klusums. Osains iestatī­tājs, pabāzis galvu no ESM aizmugures, gandrīz vai iesmējās, bet, pamanījis vis­pārēju nosodījumu, aizrijās un nosvieda zemē skrūvgriezi, kuru pēc tam ilgi cēla augšā.

— Kā programma tā ir? — gribēja zi­nāt Dianova.

— Sefības kolhoza…

Jāpārbauda ilglaicīgā atmiņa! — ne­izturēja pasniedzējs un dedzīgi ķērās pie darba. Programmisti un izstrādātāji viņa vadībā (tiesa, tikai nominālā) noskaidroja, ka vistuvāk mašīnas atmiņā guļ ziņas par izejvielu, krājumiem.

Aha, — apmierināts teica Kolbins. — Tagad būs ķīmijas uzdevums.

Taču tālāk nāca kaut kas nesaprotams. Jaunieši ilgi vandījās pa papīriem, pēc tam programmisti sāka aizdomīgi skatīties cits uz citu. Tad pienāca Dianova un pa­ziņoja:

— Es biju tā, kas pārbaudīja dažas ķē­des, izkalkulēju braucienu uz Japānu. Do­māju, iedarbināsim cehu, paņemšu prē­mijas vietā komandējumu. Viņiem tur ir attīstīta elektronika.

Viņa samulsa. Piedevām vēl viņas pu­ķainā kleita un krāsotās lūpas pēkšņi likās neiederīgas darba atmosfērā. Uzvil­kusi virsvalku, viņa devās mazgāties.

Galu galā noskaidroja: mašīna sen sen neko nav aizmirsusi! Tās atmiņa bija lī­dzīga vecai magnetofona lentei, kurā neko prātīgu nevar ierakstīt un no kuras iz­dzēst, kā nākas, arī nav iespējams.

Drūmi nosēdējuši līdz vēlai stundai, bet neko neizdomājuši, nolēma iet uz mā­jām. Varbūt no rīta radīsies kādas do­mas. Lai gan ķo tur lielu var izgudrot… Priekšniece pati aizzīmogoja elektrības sa­dales telpu. Ļaudis gāja prom.

Kolbins devās uzzināt, vai šodien sar­dzē nestāv Okrikovs.

Par visu notikušo viņš pastāstīja sar­gam. Tas ielēja pasniedzējam tēju, acīm­redzot stimulēšanai, bet, izdzirdējis par gaiļiem, palaida sīku smiekliņu un sa­meklēja cukuru.

Tāpēc jau Dianova aizskrēja mājā sarkana kā bietei — viņš atcerējās, pa­griezās pret logu un tikai tagad pama­nīja, ka ārā ir palsa migla.

Jā, — viņš apstiprināja. — Mitrs un auksts. Iziešu laukā.

Viņš atgrūda vajā ārdurvis, bet piepeši atstreipuloja nost un sastinga uz sliek­šņa. Pasniedzējs palūkojās viņam pār ple­cu tumsā… un pārsteigts izsaucās. No durvīm krītošās gaismas joslā virpuļoja lielas sniegpārslas.

Jūlijā!

— Ak tu pasaulīt, jāpārbauda posteņi, — apņēmīgi teica Okrikovs un nozuda naktī.

Pasniedzējs nemanot izslīdēja nopakaļ.

Okrikovs tūlīt uzņēma ātru soli. Kol­bins atpalika un turējās tuvāk pie sie­nām un krūmiem. Šķīdoni katra kurpe slīdēja uz savu pusi. Neganti sala.

Tā viņi paskrēja garām melnai nolik­tavai, tad pa aleju garām tvaika ģene­ratoru ceham, kur bija dzirdamas sūkņa elsas… Priekšā bija skvērs, ko, šūpoda­mās stabā, skopi apspīdēja spuldzīte.

Pēkšņi sniegā zem laternas parādījās puķaina kleita.

Sargs iegriezās akāciju briksnājā un no­zuda. Pasniedzējs svārstījās — noslēpties vai satikt sievieti, kas atgādināja Diano-vu. Beidzot viņš ielīda krūmos, kur zari apbēra viņu ar slapjām pārslām.

Sieviete tuvojās; tā bija Dianova. Viņa pārlēca pāri puķu dobei, kas stiepās gar asfaltēto celiņu, un devās taisni pa būv­laukumu uz automātisko cehu. Atkal pa­rādījās Okrikovs; viņš zaglīgi sekoja jau­nietei. Nosalušais un triumfējošais («Lūk, kur telepātijal») Kolbins arī izlīda no krūmiem un sāka čāpot pa puķēm.