Operatora grozāmkrēslā pie pults sēdēja puķainā kleitā tērpusies, mazlietiņ par daudz izkrāsojusies kupla blondīne — centra priekšniece Dianova.
— Nu, kā jums iet? — moži apvaicājas Kolbins.
— Zināt, ESM neņem pretī programmu.
— E… kā tad tā? — Pasniedzējs bija "apjucis.
— Ievadījām tajā ziņas par izejvielu krājumiem — berot vārdus, paskaidroja Dianova, īgņodamās par to, ka ir iztraucēta. — Gatavojāmies ievadīt uzdevumu par produkcijas izlaidi. Pēkšņi tā signalizē: nepilnīgi dati. Pārbaudījām — it kā nieki vien būtu. Uzdevām tai pašai jaukumu: kā nepietiek? Puiši pašlaik at-rē tās atbildi. Diemžēl, atbilde neatbilst šodienas programmai. Varbūt mašīna izdevusi blēņas, bet varbūt tās ilglaicīgajā atmiņā nejauši iestrēdzis kāda agrāka uzdevuma gabals. Pārbaudām, vai nav sabojājusies, un vienlaikus pārskatām arhīvu, meklējam tulkojuma atslēgu. Kolbins padomāja un teica:
— Gabals varēja palikt visdrīzāk no iepriekšējā uzdevuma.
— Tas bija aprēķins ķīmiķiem. Izmēģinājām. Neder.
ESM bija samontēta diezgan sen. Automātisko cehu, kura komandēšanai tā bija paredzēta, būvēja ilgi. Pa to laiku nokomplektēja skaitļošanas centra štatus, maksāja algas. Lai centrs attaisnotu sevi, pieņēma uzdevumus no citurienes: no biologiem, no mediķiem… īsāk — no visa apgabala.
Pasniedzējs pastaigāja pa zāli un apsēdās uz šaurās palodzes, kas stiepās visgarām aizrestotajai stikla sienai. Uz palodzes viņam priekšā gulēja vairāki avīzes numuri. Viņš mehāniski pašķirstīja tos, meklēdams feļetonu, un uzdūrās uz aprakstu «Caurlaides telpas sargs». Korespondents stāstīja par apsardzes darbinieku Okrikovu, daži apbrīnojami gadījumi ar Okrikovu oda pēc telepātijas. «Būs jāiepazīstas ar viņu,» nosprieda Kolbins, locīdams un bāzdams kabatā avīzi. Būdams zinātnes cilvēks, viņš uzskatīja par savu pienākumu palīdzēt parapsiholoģijas entuziastiem, kuri drosmīgi solo pretī neizpētītajam.
«Atmiņā var saglabāties daudz kas,» viņš prātoja tālāk. «Nē, šai mašīnai nevar uzticēties! Tā savadīs … Sākumā jāizklausa tās atmiņa.»
Viņš jau grasījās izklāstīt priekšniecei savus apsvērumus, kad piepeši no grīdas piecēlās patukla jauniete pelēkā virsvalkā. Viņa kā apstulbusi skatījās uz lapiņu, ko turēja rokā. Pēc tam viņa pārlaida to pašu skatienu klātesošajiem un nočukstēja:
Pārtulkoju … «Kur var satikt gaiļus? Kad tie dzied?»
Iestājās kapa klusums. Osains iestatītājs, pabāzis galvu no ESM aizmugures, gandrīz vai iesmējās, bet, pamanījis vispārēju nosodījumu, aizrijās un nosvieda zemē skrūvgriezi, kuru pēc tam ilgi cēla augšā.
— Kā programma tā ir? — gribēja zināt Dianova.
— Sefības kolhoza…
Jāpārbauda ilglaicīgā atmiņa! — neizturēja pasniedzējs un dedzīgi ķērās pie darba. Programmisti un izstrādātāji viņa vadībā (tiesa, tikai nominālā) noskaidroja, ka vistuvāk mašīnas atmiņā guļ ziņas par izejvielu, krājumiem.
Aha, — apmierināts teica Kolbins. — Tagad būs ķīmijas uzdevums.
Taču tālāk nāca kaut kas nesaprotams. Jaunieši ilgi vandījās pa papīriem, pēc tam programmisti sāka aizdomīgi skatīties cits uz citu. Tad pienāca Dianova un paziņoja:
— Es biju tā, kas pārbaudīja dažas ķēdes, izkalkulēju braucienu uz Japānu. Domāju, iedarbināsim cehu, paņemšu prēmijas vietā komandējumu. Viņiem tur ir attīstīta elektronika.
Viņa samulsa. Piedevām vēl viņas puķainā kleita un krāsotās lūpas pēkšņi likās neiederīgas darba atmosfērā. Uzvilkusi virsvalku, viņa devās mazgāties.
Galu galā noskaidroja: mašīna sen sen neko nav aizmirsusi! Tās atmiņa bija līdzīga vecai magnetofona lentei, kurā neko prātīgu nevar ierakstīt un no kuras izdzēst, kā nākas, arī nav iespējams.
Drūmi nosēdējuši līdz vēlai stundai, bet neko neizdomājuši, nolēma iet uz mājām. Varbūt no rīta radīsies kādas domas. Lai gan ķo tur lielu var izgudrot… Priekšniece pati aizzīmogoja elektrības sadales telpu. Ļaudis gāja prom.
Kolbins devās uzzināt, vai šodien sardzē nestāv Okrikovs.
Par visu notikušo viņš pastāstīja sargam. Tas ielēja pasniedzējam tēju, acīmredzot stimulēšanai, bet, izdzirdējis par gaiļiem, palaida sīku smiekliņu un sameklēja cukuru.
Tāpēc jau Dianova aizskrēja mājā sarkana kā bietei — viņš atcerējās, pagriezās pret logu un tikai tagad pamanīja, ka ārā ir palsa migla.
Jā, — viņš apstiprināja. — Mitrs un auksts. Iziešu laukā.
Viņš atgrūda vajā ārdurvis, bet piepeši atstreipuloja nost un sastinga uz sliekšņa. Pasniedzējs palūkojās viņam pār plecu tumsā… un pārsteigts izsaucās. No durvīm krītošās gaismas joslā virpuļoja lielas sniegpārslas.
Jūlijā!
— Ak tu pasaulīt, jāpārbauda posteņi, — apņēmīgi teica Okrikovs un nozuda naktī.
Pasniedzējs nemanot izslīdēja nopakaļ.
Okrikovs tūlīt uzņēma ātru soli. Kolbins atpalika un turējās tuvāk pie sienām un krūmiem. Šķīdoni katra kurpe slīdēja uz savu pusi. Neganti sala.
Tā viņi paskrēja garām melnai noliktavai, tad pa aleju garām tvaika ģeneratoru ceham, kur bija dzirdamas sūkņa elsas… Priekšā bija skvērs, ko, šūpodamās stabā, skopi apspīdēja spuldzīte.
Pēkšņi sniegā zem laternas parādījās puķaina kleita.
Sargs iegriezās akāciju briksnājā un nozuda. Pasniedzējs svārstījās — noslēpties vai satikt sievieti, kas atgādināja Diano-vu. Beidzot viņš ielīda krūmos, kur zari apbēra viņu ar slapjām pārslām.
Sieviete tuvojās; tā bija Dianova. Viņa pārlēca pāri puķu dobei, kas stiepās gar asfaltēto celiņu, un devās taisni pa būvlaukumu uz automātisko cehu. Atkal parādījās Okrikovs; viņš zaglīgi sekoja jaunietei. Nosalušais un triumfējošais («Lūk, kur telepātijal») Kolbins arī izlīda no krūmiem un sāka čāpot pa puķēm.