Bija dzirdams priekšnieces pārsteiguma sauciens. Pa ceha logiem vienā laidā šāvās augšup rēgainie elektrometināšanas stari. Juceklīgi trokšņoja darbgaldi.
Dianova apskrēja apkārt ēkai un pa kāpnēm uzdrāžas augšā skaitļošanas centrā. Tur tūlīt iedegās gaisma.
Okrikova galva naģenē, ar atkarenām ausīm no nakts melnuma ieslīdēja loga kvadrātā. Viņš ielūkojās telpā.
Pasniedzējs tumsā uzrausās kaut kādā uzkalniņā, zem kājām kaut kas sāka velties un klaudzēt: tās bija tievas caurules, no kurām viena ar apdullinošu šļakstu iegāzās grāvī, kas tai droši vien ari bija izrakts. Kolbins sastinga. «Eh, tagad vienalga,» viņš nosprieda. Izslējās taisni un droši gāja uz centra durvīm.
Kad viņš iegāja ESM zālē, priekšnieces tur vairs nebija. Uz mašīnas paneļa šaudījās daudzkrāsainas uguntiņas. Kolbins pastāvēja, neizpratnē skatīdamies apkārt. Aiz stikla sienas kaut kas iekaucās un nočīkstēja, viņš nodrebējis pagriezās uz to pusi. Montāžas konveijera viņā galā bija rimuši kustēties kaut kādi dzelži, rīki. Pasniedzējs ieinteresēts gāja pie tiem.
Dianova jau bija mazajā istabiņā, kur atradās sadales dēļi. -Tikko atklājusi, ka ESM ieslēgta, priekšniece bija drāzusies šurpu. Sadales telpas durvis bija uzlauztas, svirslēdži, kurus Dianova pati nesen bija izslēgusi, pārlikti uz augšu. Viņa sāka raut tos citu pēc cita uz savu pusi.
Pēc tam viņa grīļodamās izgāja no elektrības sadales telpas un jau gribēja apsēsties, lai sakopotu domas… Bet tad pamanīja cehā Kolbinu.
NEGAIDOT PRIEKŠMETS SALĪGOJĀS. Tā sānos uzblīda pietūkums, kas strauji izauga par taustekli jeb pseidopodiju kā amēbai, apķēra pētnieku un parāva uz savu pusi. Viņš nokrita uz brūnās virsmas, izplestās rokas iegrima tajā, pēc tam arī galva, pleci… Viss nozuda radījumā.
Tikai kājas vēl rēgojās ārpusē. Briesmeklis sāka rāpties prom, izstiepdams sev priekšā resno viltus kāju un pārplūzdams tajā. Tas aizvēlās līdz ceha vārtiem un uzspiedās tiem virsū . .. Milzīgais aizšaujamais, ar ko bija noslēgti vārti, saliecās un atsprāga nost, vērtnes aizlidoja kur kurā. No aizvārtes uzvēdīja saltums, un radījums ielēca naktī.
Apstulbusī Dianova tikai pēc brīža izdrāžas ārā. Briesmonis jau bija izčibējis.
Viņa lēni atgriezās cehā, aizvilkās līdz skaitlošanas centram un tikai te aptvēra, Te var taču pieprasīt paskaidrojumus ESM. Dianova ieslēdza mašīnu un uzdeva jautājumu: kas ražots cehā? Atbildi viņa pārtulkoja kā «baktērija».
Baismas nojausmas vadīta, viņa jautāja, ar ko šī baktērija barojas.
— Ar organiskajām vielām.
Par Kolbina likteni šaubu nebija. Acīmredzot viņš, veicot savu eksperimentu, ir kaut kādā ziņā kļūdījies. Tik bezbailīgi tuvojies zvēram …
Priekšniece ar blāvu skatienu sēdēja pie pults, kad ienāca Okrikovs. Viņš nekā nezināja, tāpēc ka bija nostāvējis zem loga. Viņš bija nospriedis, ka laiks aizturēt caurlaižu režīma pārkāpēju, un svinīgi atdimdināja pie viņas.
— Caur kuru caurlaižu telpu jūs gājāt? — viņš laipni apvaicājās.
Viņa vienaldzīgi paraudzījās uz Okrikovu un it kā ar grūtībām atcerējās, kas tā par īstenības parādību;
Man ir dienas caurlaide, — viņa teica. — Caurlaižu telpai mani nelaistu cauri.
Vai tad jārāpjas pār žogu? Ai-ai-ai … Neglīti gan …
Tad Dianova pateica viņam par pasniedzēja bojāeju.
Satriektais Okrikovs apsēdās uz arhīva papīru kaudzes. Apsardzi vainos, ka nav redzējusi cehu strādājam. Bet viņš, Okrikovs, ir līdzdalībnieks, pie viņa sēdējis svešs cilvēks…
— Jā! — pēkšņi klupa virsū Dianova. — Sis radījums var uzbrukt citiem cilvēkiem.
Okrikovs pielēca kājās un metās pie telefona — izpirkt vainu.
Sajā laikā pasniedzējs drāzās pa pilsētu. Neērtā pozā gandrīz augšpēdu viņš paspirinājās, izlocījās … un tagad atradās pusguļus padziļinājumā uz briesmoņa muguras. Ap Kolbinu izauga caurspīdīgs kupols.
«Kabīne…» viņš atskārta, neredzēdams iespēju izkļūt laukā. «Automobilis vai…»
Patiesi, aparāts bija ieguvis plūdlīnijas formu. Apakšā kaut kas dūca — acīmredzot riteņi uz asfalta. Garām zibēja ēkas, šķūņi — nomale. Aiz vairākiem drūmiem spīķeriem nakts pašķīrās, līdz apvārsnim bija zvaigznes, priekšā blāvi spulgoja upe.
Pasažieris kļuva nemierīgs: «Kurp viņš joņo? Noslīksim.» Viņš grasījās trūkties augšā, bet sāpīgi atsitās ar galvu pret kupolu un atkrita sēdeklī. Stūres un bremžu nebija. Kolbins gribēja pieķerties pie kaut kā, bet nebija pie kā, un viņš pieķērās pats pie saviem ceļiem.
Aparāts novēlās pa lēzenu krastu un ietriecās ūdenī. Tā pārsegs izstiepās, kļuva smails. Mašīna pašūpojās, straume klusi satvēra to, aizmugurē pēkšņi sagriezās mutulis, aparāta priekšgals paslējās augstāk — un pāri upei traucās kuteris.
Pretējais krasts bija kraujš. Zvērs uzrāpās augšā pa to, locīdamies starp nelīdzenumiem, ierāva sānus un nosprauslājās — nopurināja ūdeni.
Tālāk nāca pļava.
Kabīnes kupols nozuda.
Mašīna, atkal izplūdusi kā klaips, lēni kustējās pa zāli. Apakšā sāka šņirkstēt.
Kolbins nolēca zemē un ko kājas nes noskrēja vairākus solus. Tad atjēdzās un apstājās. Nedrīkstēja laist zudumā tik lielisku agregātu.
Radījums rāpoja, atstādams aiz sevis noskūtu celiņu. Tā korpuss šķieda dzirkstis, kaut kur iekšā nopūtās un pukstēja virzulis.
«Ed zāli,» saprata pasniedzējs. Brīdi svārstījās un, zvaigžņu gaismā atradis dadzi, nesa to pie agregāta, drošības labad aizsedzies ar dadzi kā ar vairogu.