Mašīna pasniedzās pretī, sazelēja lapu un paostīja eksperimentētājam roku: vai nav vēl kaut kas? Aizmugurē tai izauga aste un labpatikā novēzējās.
«Ak tu dārgā vieglā mašīnīte!» aizkustināts nodomāja Kolbins. «Kālab es baidījos no tevis? Lai gan… tu mani sagrābi… Kāpēc sagrābi? A! Varbūt tu bez cilvēka nebrauc? Biji izsalkusi, gribēji drīzāk paganīties…»
Paēdis automobilis apstājās. Tajā kaut kas dūca un sprakšķēja kā augstsprieguma vadi. Droši vien tika ražota elektriskā enerģija.
Aparāts sāka augt. Zinātniekam atkal kļuva nelāgi, un viņš pakāpās atpakaļ. Mašīna ieguva piramīdas apveidu, pacēlās pāri cilvēka augumam, tad drusku saplaka un sāka pieņemties platumā. Iznāca taisnstūra telts. Tajā uz abām pusēm atvērās durvis.
Pasniedzējs šaubīgi vilcinājās. Tomēr saņēmās. Gāja iekšā.
Pie griestiem iedegās spuldzīte. Pie sienas stāvēja kaut kas dīvānam līdzīgs. Galda vietā — liels kubs, kas kustējās, tajā kaut kas tarkšķēja. Pēc tam no kuba izlīda šķīvis. Tajā bija dakšiņa, maize un kotlete.
Kolbins apaļām acīm skatījās uz šo greznību. Kotlete čurkstēja — acīmredzot tikko cepta. Vajadzēja izmēģināt visas agregāta iespējas, jo vairāk tāpēc, ka pēdējās divpadsmit stundas pasniedzējs bija tikai skalojis kuņģi ar tēju. Kolbins drosmīgi apsēdās un paņēma dakšiņu.
Viņš bija apsēdies neērti: zem lāviņas šajā vietā bija kaut kas ciets — iespējams, ka motors. Bet elkoni, ar kuru viņš bija atspiedies pret galdu, no apakšas kaut kas bikstīja. Pasniedzējs noņēma nost roku — no galda izlīda glāze ar pienu.
«Jā … Bet man taču atņems mašīnu! Nav manējā .. . Lūgšu, lai uzdāvina .,. nopirkšu. Esmu tomēr pirmais izmēģinātājs … riskēju ar dzīvību. Starp citu, tūlīt jābrauc uz rūpnīcu, jānomierina viņi… Jāpastāsta, kāds brīnums pie viņiem radīts.»
Viņš paskatījās apkārt, meklēdams kādu pogu vai sviru, kas pārvērstu telti par automobili. Bet vai nu mašīna uztvēra smadzeņu biostrāvas, vai arī pati kaut ko apjēdza — telts sienas visas reizē spiedās virsū Kolbinam, viņam pat sirds sažņaudzās no pārsteiguma. Pēc dažām sekundēm viņš atkal atradās pusguļus zem caurspīdīgā kupola. Aparāts izstiepās garumā un pacēlās mazliet augstāk — apakšā laikam izlīda ārā riteņi. Pagriezies automobilis ņipri slīdēja uz upes pusi.
Ausa gaisma. Sniega nekur nebija, slapjuma arī ne. Tātad snidzis bija tikai rūpnīcā …
Kolbins brauca pa nomali, starp puķu dārziņiem un baļķu mājām. Piepeši mašīna čīkstot nobremzēja, nošūpojās uz priekšu un apstājās.
«Kas tad nu?» Šķēršļus crļā neredzēja. Nekas nekur nebija noticis … Vienīgi tālumā bija dzirdams gari stiepts kliedziens
Tiešām, aparāts it kā ieklausījās: bija apklusis, apstādinājis visus savus motorus un 7.obratiņus . ..
Pēkšņi tuvējā dārziņā noplaukšķēja spārni un nekaunīga dumja balss nobrēcās:
— Kikerigū!
Automobilis pietupās un palēcās, labajā pusē tam strauji izauga spārns, bet no kreisā borta ar brīkšķi izsprāga tikai kroplīgs metāla karkass … Mašīna savicināja spārnus un uzlidoja gaisā kādu metru . . .
Kolbinu pasvieda iņus, apgrieza apkārt, caurspīdīgais kupols Pārsprāga, un pasniedzējs izvēlās uz ceja. Aparāts ar nepabeigto spārnu uzvandīja putekļus, apvēlās un smagi nogāzās zemē. Pajuka dzelži un apšuvuma gabali, nosprakšķēja zils zibens, no bezveidīgā korpusa ar lielgabala šāviena troksni izlidoja elektriskais dzinējs un izsita no žoga vairākus mietiņus. Uzliesmoja uguns, no mašīnas plūda kaut kāds laisks šķidrums, nodārdēja vēl viens sprādziens, un pār pasniedzēju nobira dzelzs šķembu krusa.
Izmēģinātājs sēdēja putekļos un apstulbis skatījās, kā sajūk gabalos un deg tehnikas brīnums. Viņš uzreiz neattapa, ka arī pats ir cietis: sāp krītot tikko nenolauztais kakls, apģērbs ir vienās smiltīs … Tikai kad kaut kur tuvumā iečīkstējās durvis un kāds samiegojies iznāca laukā skaidrot, kas tas par troksni, un sāka lamāties, viņš piecēlās un gāja prom.
Vēlāk viņš uzzināja, ka tāds iznākums bijis paredzēts. «Elektroniskās skaitļošanas mašīnas paskaidrojuma raksts» — dokuments ar daudziem jo daudziem labojumiem, kas bija rakstīti ar lodīšu pildspalvu, daudzās vietās ieplēšot papīru, skanēja šādi:
«Es, ESM ar sliktu atmiņu, tas ir, tāda, kas neaizmirst neko, atklāju, ka dažādās cilvēka darbības sfērās ir izgudrojumi un likumi, kuru savienošana var dot lieliskus efektus, taču reti kuram ienāk prātā savienot, tāpēc ka nav visu zinošu cilvēku un vienas zinātnes speciālistiem ir sveši citas zinātnes sasniegumi.
Es saņēmu uzdevumu aprēķināt vislētāko variantu braucienam uz Japānu.
Manis radītā konstrukcija ir augēdāja baktērija, kas izstrādā elektrību un pārvietojas ar elektrisko motoru palīdzību. Dresūra un mehāniska iedarbība uz baktēriju Jauj piešķirt tai automobiļa, motorlaivas, omitoptera un telts izskatu. Paredzēts ražot pārtiku ceļotājam. Brauciena laikā nav vēlamas tikšanās ar gaiļiem, tāpēc ka kliedziens «kikerigū» ir vispārbio-loģisks atmodas un celšanās signāls un aparāts nekavējoties pārvērtīsies par vēz-lidi un pacelsies gaisā.
Tā kā biedrene Dianova pāragri izslēdza automātisko cehu, baktērijas dresūra nolūkā pārvērst to par vēzlidi nav pabeigta.»
Kolbins ejot nopurināja bikses. Novilka un neapstādamies izdauzīja žaketi. Tā viņš tuvojās rūpnīcai.
Bet tad Kolbins sāka prātot: «Laikam gan nelaidīs iekšā teritorijā — neesmu šejienietis . .. Vārtus ari saārdīju . . . Nolamās . .. Pag, bet ka Dianova tika? Tur, kur viņa pārrāpās pāri aizžogojumam, es jau nu noteikti pārlēkšu. Ir jāatrod.»