Priekšniece sēdēja pie pults, aptvērusi galvu ar rokām. Viņa jau tik ilgi bija izprašņājusi mašīnu, ka bija sapinusies perfokartēs un savās piezīmēs, un tāpēc, paberzējusi pietūkušo pieri, nolēmusi vienkāršības labad sacerēt paskaidrojuma rakstu mašīnas vārdā. Mokās dzima pēdējās dokumenta rindkopas:
«Tā kā darba dienas beigās elektrība man bija atvienota, es biju spiesta ņemt enerģiju pa ventilācijas caurulēm no gaisa, — no tā molekulu Brauna kustības. Rezultātā molekulas sāka kustēties lēnāk, un tas noveda pie temperatūras pazemināšanās rūpnīcas teritorijā, pie miglas, bet pēc tam pie snigšanas.
Iegūto enerģiju es izmantoju, lai radītu grāvitonu staru, ar kuru izgāzu elektrības pults telpas durvis un pārslēdzu svirslē-džus uz stāvokli «iesi.». Sai ziņā atzīstu sevi par vainīgu un, lai izpirktu vainu, esmu gatava līdz morālai novecošanai strādāt bez remonta.»
Dianova neizbijās no pasniedzēja, jo tagad zināja, ka viņš nav apēsts. Viņa uztrūkās kājās un nepacietīgi metās pretī.
— Kur ir baktērija?
Kolbins nesaprata, kas tā par baktēriju. Turklāt viņā vēl bija dzīvs iespaids, kā priekšniece bija viņam uzbrukusi ar pavisam citu intonāciju. Viņš nenoteikti pameta ar galvu un, tā kā sieviete it kā deva viņam vietu, noguris kā jau kājāmgājējs, atslīga operatora sēdeklī.
Viņa priekšā gulēja paskaidrojuma raksts. Pasniedzējs uzmeta tam paviršu skatienu, ieinteresējās un izlasīja līdz beigām.
— A, — viņš teica. — Ak tad tā.. . Mūsu apvidus mašīna ir pagalam.
Viņš aprakstīja savus piedzīvojumus un nobeidza ar vārdiem:
— Tad es ielīdu pa caurumu, pa kuru iekļuvāt arī jūs, un ierados te.
Dianova pietvīka.
Starp citu… — viņš atcerējās. — Visu laiku gribu pajautāt. Kāpēc jūs nācāt uz cehu nakts melnumā? Ne no šā, ne no tā …
Nenāca miegs. Nejutos labi. Nojautu, ka te notiek kaut kas nelāgs…
No-jau-tu? — brīnīdamies pārvaicāja Kolbins. — Aha… Kaut kas iekšā piebikstīja?
Viņš ļāvās dziļām pārdomām …
No krievu valodas tulkojis O. Sarma.