— Kā es to drīkstu uz savu galvu?
— Ej uz Rāti. Pieprasi ārstu.
— Tur uz mani neklausīsies.
— Neatlaidies. Paskaidro, ka ievainojumi bīstami.
— Bet vai tad tu neatceries to dienu, kad viņus te atveda? Es aizrādīju uz asiņainām, smagām, brūcēm, ieminējos par ārstu. Un ko man atteica rātskungs Rams: nekāda ārsta Rāte nesūtīs vellus dziedēt!
— Pamēģini vēlreiz!
— Velti. Un kurš ārsts nāk pie nelabā?
— Kam liks, tam jānāk. Ej un vēlreiz pastāsti rātskungam Ramam. Viņš nezin, ka ievainojumi ir bīstami.
— Kad tevi nelabais! Ko tu man uzmācies? Es nesaprotu, kas tev liek rūpēties par šiem vella kalpiem?
Anna noliecās pār savu rokdarbu. Ja istabā jau nespiestos vakara krēsla, tad vērīgam skatam varētu likties, ka viņa mazliet tā kā piesarkst.
— Es nerūpējos par viņiem,— pēc īsa brītiņa meita atbildēja,— bet par tevi.
— Par mani?
— Jā. Tu būsi vainīgs pie viņu nāves. Nakts tumsā un klusumā tev šausmās mati sliesies stāvus un auksti sviedri spiedīsies uz pieres, kad nelaimīgā mirušā cietumnieka gars ar spalvainu roku, lieliem, līkiem nagiem pieskārsies.
— Rimsties! Rimsties!— Torņinieks nodrebēdams aizspieda abām rokām ausis.
Viņa meita, slepus glūnēdama, nogaidīja, kamēr tēvs nolaiž rokas, un tad turpināja vēl baigāk un liktenīgāk: v
— Viņš pieskarsies pie tava vaiga: mosties, Klāv Anger! Tu Jāvi man mirt. Tad es atnācu tev pakaļ. ..
— Klusu! Klusu!— Torņinieks atkal aizspieda ausis, pieskrēja pie vadža, pakampa no tā cepuri.
— Tātad uz rātsnamu? Izprasīt ārstu?— Anna aši jautāja pieceldamās.
— Pie vella! Nē! Desmitām reizēm jau esmu tev atbildējis.
— Uz kurieni tad?
— Iešu uz krogu! Mājās vairs nav miera. Nu jau veselu nedēļu man jāklausās tavās valodās par šiem vella kalpiem! … Sveika! Iešu, vismaz vakara cēlienu pasēdēšu mierā pie alus kannas.
Torņinieks izsteidzās no istabas. Meita, ātri nometusi pie malas savu rokdarbu, piesteidzās pie durvīm, klusi pavēra tās mazā šķirbiņā un klausījās, kā tēva soļi noklaudz pa akmens kāpēm. Tad tā dzirdēja lejā tēva sarunu ar karakalpiem, kuri torņa apakšstāvā atradās sardzē.
— Nesnaužiet!— bij dzirdama torņinieka balss.— Jūs zināt, kas jums apsargājams!
— Nu, no Peitava torņa pats velis nevar izmukt!— atbildēja sarga balss.— Te cieši turas akmens uz akmeņa, ne mazāko plaisu nemana. Durvis stipras, bultas jaunas.
— Pa atslēgas caurumu izlien nelabais, kā to jau nesen piedzīvojām Svētā Pētera baznīcā!
— Nebēdā, torņiniek: mums tie velli neizmuks.
— Jā, tādēļ esiet modrīgi!
Anna tālāk dzirdēja, ka nožvankš bulta un tēvs iziet.
— Viss iet, kā vēlējos,— viņa nomurmināja, apmeta sev ap pleciem lakatu un arī kāpa lejā. Te, ērtajā torņa priekštelpā, trīs nomiegojušies karakalpi sēdēja uz gara sola zem loga durvju tuvumā. Garos piķus, kas tiem bij iedoti muskešu vietā, ar kurām še neko nevarētu iesākt, viņi bij saslējuši kaktā. No šejienes varēja saskatīt eju uz cietuma kambariem, kā ari trepes uz augšstāviem.
— Labvakar, jaunava!— karakalpi sveicināja Annu.
Tā atņēma sveicienu, paraudzījās uz ejas pusi un, kaut
ko nervozi domādama, kā kavēdamās tuvojās āra durvīm.
— Uz pastaigāšanos, vai?— viens no sargiem iejautājās.— Jā, jauks vakars .. .
— Nē,— izlikdamās vienaldzīga, atbildēja sarkanmatainā daiļava.— Gribu uz ielas gaidīt tēvu atgriežamies.
— Vienai augšā baigi? Jā, jā, nav joks, kad tādi ciemiņi zem viena jumta.
— Jūs domājat tos apcietinātos ļaunā kalpus?
— Nūja.
— Ak, tie ir pagalam zobiņiem sakapāti un nevienam nevar kaitēt. Jābaidās, ka tie neizlaiž garu pirms tiesas .. . Tēvs gāja sameklēt brūču ārstu.
— Tā?…
— Jā. Bet iešu es ari, mēģināšu, vai kāds negribēs nākt pie nabaga velliem.
Anna izgāja no torņa.
Uz ielas viņas gausums pēkšņi izzuda. Metās krēsliņa, un meiča pusteciņus steidzās pa gandrīz jau tukšo ielu uz priekšu, nogriezās no ieliņas ieliņā, kamēr sasniedza Ogļu tirgus galu. Te viņa iegāja kādos vārtos un kāpa pa šaurām kāpnēm uz augšu. Bēniņos tā sataustīja ieeju, pieklauvēja.
Pēc brītiņa atvērās durvis. Tajās parādījās neliela auguma virs sirmiem, īsi apcirptiem matiem, ļoti augstu, kā apskaidrotu pieri, ar lukturi rokā.
— Kāda tev vajadzība, jaunava?— viņš jautāja tīkamā, skaidrā balsī, puspētoši, pusnedroši aplūkojis viešņu.
— Es esmu Peitava torņinieka meita,— mazliet uztraukta teica Anna.— Man pie tevis, dominē Rebus, liels lūgums. \
— Tā, tā . .. Nu, nāc iekšā!
Vecis ielaida ciemiņu priekšnamā, aizvēra un aizbultēja durvis, tad veda meiču uz iekšu.
Diezgan ērtā, zemā telpa, pilna daždažādāko priekšmetu, atgādināja pa daļai zinātnieka darbistabu, pa daļai aptieku, pa daļai alķīmiķa raganu ķēķi. Istabas vidū, apkrauts ar pergamentu ruļļiem, inkunābulu un šarteku kaudzēm, atradās milzīgs galds; vienā sienā visgarām bij plaukti ar zāļu podiem, vācelēm, krūkām; otrā kaktā kurējās pavards, ap kuru stāvēja kubli, toveri, piestas, retortes.
Viens kakts atgādināja ieroču kalēja darbnīcu; šur tur rēgojās dzīvnieku un putnu skeleti. Viss gaiss bij piesātināts ar dažādu asu smaržu haosu.
Vecais noņēma no kāda soliņa globa bumbu un aicināja viešņu piesēst. Pats apsēdās pie galda savā darba krēslā.
— Nu, kas tev būtu man sakāms?
— Dominē Rebus,— Anna nedroši iesāka,— es atnācu lūgt tavas palīdzības. Tevi gaida kāds vārigi ievainots slimnieks.
— Vai tavs tēvs?
— Nē. Tas ir kāds gūsteknis. Taisnību sakot, divi ievainotie.
— Tā? Nu tad nekavēsimies.— Vecais maģistrs piecēlās.
— Bet es nezinu, vai tu gribēsi nākt man līdz . ..