— Diezgan padziļš zobena dūriens . . .
Atkal aizvērās durvis aiz gūstekņiem
Anna kāpa augšā uz dzīvokli. Pakāra cietuma atslēgu, izdzēsa latarni un iededza istabas lampiņu. Tad viņa nosēdās pie loga un gaidīja tēvu pārnākam. Viņas domas kavējās pie gūstekņiem jeb, pareizāk sakot, tikai pie Andra, kura jauneklīgais daiļums tā bija saviļņojis vairākus gadus par viņu vecāko meiču, ka tā viņa dēļ bij gatava ziedot visu, pat savu dvēseli. Tā nemanot satumsa nakts. Tad torņinieka meita dzirdēja lejā iečīkstamies durvis. Tēvs būs pārnācis no kroga, viņa attapās un, piesteigusies pie pavērtām durvīm, klausījās.
— Beidzot Klāvs mājās!— lejā teica kāds karakalps. — Ilgi meklēji dakteri!
— Vells ar ārā!— atbildēja neskaidrā, iedzērusēs torņinieka balss.— Pat no jums, pagāniem, man nav miera! Ejiet ratā!
Tad kāpēs švīkstēja nedroši soļi.
Anna, turējusi roku uz nemierīgi pukstošo sirdi, atviegloti uzelpoja.
«Viss ir labi. Tēvs krietni iedzēris. No sarga valodas viņš nekā nesaprata, ko tas gribēja teikt ar to daktera meklēšanu. Ap pusnakti sardze mainīsies, un tā tēvs nekā nezinās, ka pie gūstekņiem bijis maģistrs Rēbuss.»
Noguldījusi tēvu, meita gāja uz savu kambarīti likties pie miera.
5. nodala RĀTSKUNGU APSPRIEDE
Svētdien pirms Jāņu dienas virsmācltāja Hermaņa Samsona namā bij nelielas viesības par godu viņa meitas Cecīlijas četrpadsmitai dzimšanas dienai. Tās bij dīvainas godības: no gaviļnieces biedrenēm pie kafijas galda sēdēja tikai viņas māsīca Elīza, Samsona svaiņa Toma Rama meita. Pārējie viesi bija rātskungi, sākot no sniegbaltā vectētiņa — birģermeistara Niklāva Ekes — līdz visjaunākajam Joahimam Rigemanim, kurš ari jau bija pāri četrdesmit piektajam gadam. Sāda sabiedrība nepavisam nepiedienējās jaunās meitenes goda dienā, un, kā likās, to viņa ari negribēja. Steigā izdzēruši savu tasīti kafijas, kungi piecēlās no galda un pārgāja uz mācītāja darba istabu, kur tos gaidīja pīpes un liela kanna vīna. Tikko aiz viņiem bija aizvērušās durvis, abas meitenes saskatījās zīmīgu skatienu, aši piecēlās, noskūpstīja namamātes roku un aizsteidzās uz Cecīlijas istabu. Mācītāja cienmāte, palikusi viena, plati nožāvājās, tad pazvanīja.
Ieradās kalpone, daiļa meitene, gadus deviņpadsmit veca, ar divām smagām zelta dzeltenām bizēm.
— Novāc traukus, Raute!— teica namamāte.— Un te tev būs pagraba atslēga, ja kungi vēl prasa vīna. Mani netraucē. Es uz kādu stundiņu gribu atgulties.— Viņa piecēlās un smagi izgāja. Kalpone nokopa galdu. Viesistaba palika tukša.
Darbistabā sēdēja namatēvs ar dzimšanas dienas jeb, pareizāk sakot, saviem viesiem: sievastēvu, vecāko birģermeistaru Niklāvu Eku, svaini Tomu Ramu, kura galvas tūska vēl nebij gluži pārgājusi, veco rātskungu Benediktu Hinci un Rātes locekļiem Johannu Srēderu, Lorenču Cim- mermani, Joahimu Rigemani un Ludvigu Hintelmani.
Kad pīpes bij iedegtas, mācītājs pārlaida skatu pār sabiedrību, nokrekšķējās un teica:
— Augstie kungi! Kā jums jau būs zināms, tad manas Cecīlijas goda diena mums noder tikai kā maska, lai neuzkrītoši sapulcētos un apspriestu ārkārtīgi svarīgas lietas, kas prasa vislielāko slepenību un uzmanību.
— Jā, jā,— iebilda vecais Hince,— bet vai jūsu meita nejutīsies apbēdināta, ka tik maz vērības piegriežarti viņai — šo viesību iemeslam?
— Ak nē!— Samsons atmeta ar roku.— Mana Cecīlija ir laimīga, ka tiek no mums vaļā un var būt savas draudzenes — Rama Elīzes sabiedrībā. Ko mēs zinām no jaunu skuķu sirdslietām! Tā jau mums bij norunāts, ka netaisīsim lielas viesības.. . Bet nu, mani kungi, piegriezīsimies mūsu šīsdienas slepenās sanāksmes iemeslam. Ludvig Hintelman! Lūdzu, nāciet klajā ar savu ziņojumu.
Rātskungs Hintelmans izpūta kuplu dūmu mākoni un sāka:
— Pagājušo nedēļu es atgriezos no Vācijas brauciena. Rostokā sastapu kādu paziņu, rīdzinieku, kurš, apmeties uz dzīvi Prāgā, pēc Austrijas Ferdinanda uzvaras Bohēmijas karā un visu luterticīgo izraidīšanas līdz ar citiem trimdiniekiem bija atbēdzis tur. Sis virs man zināja pastāstīt dažas lietas par mūsu mīļo Rīgu, no kurām mums te nav ne jausmas.
— Na, nu?— atskanēja daži ziņkāri saucieni.— Kas tad tās par lietām?
Bet pārējie jau bija iepazinušies pirms šīs sapulces sasaukšanas ar Hintelmaņa vēstīm un zīmīgi saskatījās.
— Gustavs Ādolfs taisās iekarot Rīgu,— ziņotājs izteica ar uzsvaru.
Birģermeistars Eks pagrieza balto galvu pret runātāju.
— To viņš jau sen dara, miļais Hintelman. Cik sen tas atpakaļ, kad Daugavas grīva jau bija zviedru rokās!
— Es nerunāju par zviedru karaļa tieksmēm, godājamo Ek,— atbildēja Hintelmans,— bet par viņa jau spertiem soļiem. Gustavs Ādolfs gatavojas un, visvēlākais, pēc mēneša būs pie Rīgas mūriem.
— Riga nav tik viegli ieņemama.
— Zviedri ieņems Rigu ātrāk, nekā jūs to domājat, birģermēistar. Gustavam Ādolfam ir rokās sīki izstrādāts Rīgas apcietinājumu plāns.
— Kas to viņam devis?
— Vīrs, kuru es satiku Rostokā.
— Bijis rīdzinieks?
— Jā. Jūs visi viņu, bez šaubām, pazīstat. Tas ir kapteinis Sutens.
— Bijušais Rīgas karakalpu nodaļas priekšnieks?
— Pareizi.
— Kādi tam varētu būt sakari ar Zviedrijas karali? Turklāt priekš dažiem gadiem, kā stāsta, viņu taču esot parāvis nelabais! Pie Sarkanā torņa tas pēkšņi nozudis no savu laužu vidus, kā zemē ielīdis.