— Un jūs pielūdzat Jēzu Kristu?
— Pielūdzam gan.
— Un pielūdzat arī savus pagānu dievus — vellus?
— Nē, vellu mēs nepielūdzam.
— Kā ne?
— Mēs lūdzam Debestēvu, Laukumāti, Veļumāti.
— Un kāpēc arī tos?
— Tie labprātīgāk uzklausa mūsu lūgšanas.
— Bet pašu vellu — vai to nelūdzat?
— Nē, tas nekā laba nevar darīt.
— Taču ļaunu viņš var darīt.
— Debestēvs tam neļauj daudz vaļas.
Mācītāja meita atskārta, ka tā netiks pie mērķa. Viņa pārdomāja, ko tālāk jautāt, un pagriezās pret biedreni.
Tad Elīza mēģināja iet tieši pie lietas:
— Saki, Raute,— ko tu dari, kad gribi satikties ar kādu vellu?
Kalpone nesaprašanā iepleta acis.
— Es? Kāpēc man jāsatiekas?
— Muļķa zoss!— Cille teica īgni.— Vai tad tev nepatīk kāds smuks velis? Piemēram, tas jaunākais no tiem, kuri svētdien pirms Vasarassvētkiem bija Svētā Pētera baznīcā .. .
Meiča paraustīja plecus.
— Es taču baznīcā nebiju. Man kundze sadeva tik daudz vērpjamā, ka netiku līdz vēlam vakaram galā.
— Bet tu varbūt viņu pazīsti?
— Kādu vellu? Nē! '
— Un nekad neesi ne ar vienu tikusies?
— Neesmu.
— Tu esi muļķa meitene!— Cille dusmojās, ka velti no tās cerējusi ko izzināt.— Ej!
Kalpone pagriezās un gāja uz durvīm.
Cecīlija kaut ko iedomājas.
— Bet uzkavējies priekšnamā! Gaidi, var būt, ka mēs tevi sauksim!
Meiča izgāja.
— Kāpēc tu liki viņai palikt tuvumā, Cille?— bažigi jautāja Elīza.— Ka viņa aiz durvīm kaut ko neizdzird . ..
— Ta būs labāk,— arī mazliet nedroši atbildēja Cecīlija.— Ja varbūt mums pie eksorcijas kas ļauns gadās, tad varam pasaukt skuķi palīgā. Bet tagad viņa mums nemaz nav vajadzīga. Es zinu, kā izsaukt to vellu, kuru vēlamies: mēs piesauksim visskaistāko vellu, kāds vispār ir. Tas būs mūsu īstais. Sāksim!
Jaunās garu saucējas piegāja pie galda un lielākā nopietnība un svinībā sāka gatavoties. Cille uzšķīra veco šar- teku. Sadzeltējušās pergamenta lapas bija sīki aprakstītas latiņu burtiem un k'abalistiskām pentogrammām. Tā bija kāda uz sārta sadedzināta nabaga nelgas nekromanta melnā grāmata, kuru līdz ar kvēpināmo trauku, zālēm un burvju zizli bija pievācis mācitājs Samsons un kuru viņa grāmatplauktos bija atradusi Cecīlija. Viņa vēlreiz uzmanīgi pārlasīja kādu vietu, ar pirkstu braukdama no rindas uz rindu, no zīmes uz zirni, tad uzšķīla uguni un iededzināja uz galda sveci, sakārtoja vara trauka kvēpināmās zāles un tās aizdedzināja. Sausais siens neuztvēra liesmu, bet sāka tikai gruzdēt, radīdams plānu, zilu dūmu strūkliņu, kas taisni pacēlās pret griestiem un izplatīja savādu, saldu, reibinošu smaržu.
Mācītāja meita satvēra zizli. Viņas roka uztraukumā drebēja, taisot gaisā ar to ērmīgas zīmes, kādas atradās uz šartekas lapaspušu malām.
Tad viņa sīkā, griezīgā balsī sāka lasīt burvju formulu no melnās grāmatas:
— Lamarton anoir bulon, madrinel trason ebrasotea pantenon nabrulges, comeri itrasbier rubanti nadres cal- musi ormenui ni tules demi, rabion hamoofin! Parādies, skaistākais no visiem velliem,— tas, kuru redzējām Svētā Pētera baznīca un kurš tagad sēž ieslodzīts Peitava torņa cietumā! Parādies!
Mācītājā meitai no lielās gribas sasprindzinātibas piepampa roku dzīslas. Vienā rokā tā vicināja zizli, ar otru turējās pie galda malas. Uz pieres viņai parādījās sīkas sviedru lāsītes. Nekādas parādības nejuta. Tikai no kvēpināma trauka cēlās gaisā šaura, zila dūmu strūkla, kas kā miglas dūmaka krājas ap griestiem un, neatrazdama slēgtajā telpā nekur izejas, vijīgos slāņos grima zemāk, jau bllvēdamās turpat virs meiteņu galvām.
Saldajā, smaržainā gaisā elpošana kļuva smagāka. Eliza, cieši piespiedusies pie draudzenes, juta mācamies virsū reibumu un miegu. Viņa aplika roku ap māsīcas viduci.
Cecīlija, nejuzdama nekā ap sevi, kā transā atkārtoja formulu.
Vēl nevienas parādības nemanīja.
Garureģe sāka trešoreiz, jau pati grīļodamās.
Te aiz viņas muguras atskanēja kluss troksnis. Cille atgriezās: Elīza bij sabrukusi uz grīdas. Ari viņai pašai sāka griezties riņķi galva. Klusi iekliegdamās, tā saļima blakus biedrenei.
Mācītāja viesiem darbistabā aptrūka vīna. Namatēvs piecēlās un piezvanīja. Pagāja laiciņš, bet kalpone nerādījās.
— Vai tā skuķe būs tik cieši iemigusi?— teica Samsons un gāja pats raudzīt.
Viņš ieskatījās virtuvē, skuķes kambarītī. Nekur tās nemanīja. Tad viņa deguns saoda savādu saldu smaržu. Priekšnamā tā kļuva stiprāka un, kā likās, nāca no Cecīlijas istabas, kuras durvis bij pusviru.
Mācītājs piegāja, pavēra durvis un apstājās uz sliekšņa, pārsteigts no baigā skata, kas te atklājās viņa acīm. Istaba bij pilna zilas migliņas, kas lēni plūda laukā pa atvērto logu. Gultā šķērsu gulēja noguldītas Cecīlija un Eliza, kā liekas, paģībušas. Kalpone ar ūdenstrauku rokā mērcēja tanī drāniņu un slapināja abu meiteņu pieres.
— Kas še notiek, Raute?— Samsons piesteidzās pie gultas.
— Nezinu, cienlgtēv.
— Kas abām jaunavām lēcies?
— Patiesi nezinu. Abas jaunavas kaut ko runāja par velliem.
— Par velliem?!
— Jā, cienlgtēv.
— Nekā nesaprotu. Bet kā tie dūmi še gadījušies? Ir taču vasara, kamīns nav kurināts.
— Abas jaunavas te bija svēpinājušas kādas smaržu zāles. Es atrāvu vaļā logu un izmetu kūpošo trauku laukā.
— Zēligais Dievs!— Samsonam pēkšņi uzausa nelabas domas. Viņš ātri aplaida skatu pār istabu, ieraudzīja uz galda veco burvju grāmatu un visu saprata.
— Es izdzirdēju klusu iekliegšanos,— kalpone stāstīja, — un, pavērusi durvis, ieraudzīju dūmainā istabā abas jaunavas uz grīdas nesamaņā. Iecēlu tās gultā. No aukstā ūdens viņas sāk atžirgt. Lūk, Elīza jau atver acis.