Bet, kamēr laivinieks ar pārcilvēcīgiem spēkiem strādāja sviedriem vaigā un vecākais karakalps mēģināja atbrīvot ceļu uz altāra pusi un ģērbistabu, jo līdz lielajām baznīcas durvīm nebij ko domāt izlauzties, necerēti bij radies glābiņš.
Gadus astoņpadsmit veca meitene, visu sprediķa laiku nenolaidusi acis no jaunākā skaistā karakalpa, sākoties cīņai, metās starp to un pūli. Degošām acīm un izplestiem nagiem viņa bij gatava to aizsargāt. Tad viņas galvā pēkšņi radās glābšanās doma, un, pašā cīņas karstumā satvērusi neapbruņoto jaunekli pie rokas, meitene dvesa:
— Es tevi glābšu, seko man!
— Ak, ko tu spēji?— Jauneklis mēģināja pasmaidīt.
— Es esmu ķestera meita Lene. Man ir atslēga no mazajām durvtiņām še, tumšajā kaktā. Nāc!
— Bet mani draugi?
— Kad atslēgšu, tad uzsauc, lai tie seko!
— Labi!
Meitene metās uz tuvāko kaktu, kuru laivinieka pakamptais sols bij atbrīvojis, iebāza atslēgu mazajās durvtiņās un, tās pavērusi, pamāja jauneklim.
Tas savukārt uzsauca biedriem:—Draugi, man pakaļ!
Ei!
Viņa vecākais biedrs atgriezās, saprata situāciju un vienā lēcienā bija pie glābjošām durvīm. Bet laivinieks cīņas karstumā nedzirdēja. Te, par laimi, salūza sols no pieķērušos uzbrucēju svara; cīkstonis, spiests atkāpties, palēca atpakaļ, kur vēl iekšā palikušais karakalps ar veiklu pagriezienu to gāšus izgāza pa durvtiņām, izlēca pats un ātri tās noslēdza no ārpuses.
Viss tas notika tik pārsteidzoši ātri, ka uzbrucēji pat nedabūja atjēgties, kur īsti viņu upuri nozuduši.
— Burvības! Vella māņi!— atskanēja balsis.
Beidzot viens pamanīja durvtiņās:
— Lūk, te viņi nozuda!
Pūlis drūzmējās ap kaktu. Spiedās durvis.
— Visi labie gari! Pa noslēgtām durvīm!?
Ar to bija jāsamierinās.
Maģistrs Samsons visu cīņas laiku, kas gan ilga tikai dažas minūtes, stāvēja kancelē bāls, baiļu sviedriem uz pieres. Šādus panākumus viņš nebija gaidījis. Tātad viņš nebija maldījies: šie trīs patiesi bijuši vella kalpi, ja ar savu mākslu palīdzību izgaisuši cauri sienai. . .
2. nodala
TRIS vella kalpi
Laimīgi izmukuši no baznīcas, laivinieks un abi karakalpi saskatījās, cenzdamies aptvert, kas tad īsti noticis, kādēj dievvārdnieki tiem uzbrukuši, kāda iemesla pēc mācītājs taisni viņus apzīmējis par vella kalpiem. Trača burzmā ikviens bija domājis tikai par aizstāvēšanos.
Bet ari patlaban nebij laika pārdomām un prātošanai. Vēl tie neatradās drošībā, jo katru acumirkli varēja izlauzties no baznīcas vajātāji.
To viņiem atgādināja ķestera Lēne, līdzi izmukusi pa mazajām durvtiņām un atkal ieķērusies jaunā karakalpa piedurknē.
— Bēgsim!— viņa skubināja.— Ātri! Sekojiet man!
Meitene skrēja cauri kapiem uz vārtiņiem. Trīs cīņas
biedri tai līdz. No laukuma tuvākā nama vārtu velvē, tad pari pagalmam, pa šauru eju līdz kādām durvīm. Pa tām tika laukā uz citu ielu.
Laivinieks atviegloti uzelpoja:— Āre, Cuku iela! Ta, lai nu mūs meklē! Pa to tiksim ātrāk pie Daugavas, pirms viņi apdomāsies, kur mēs nozuduši.
Puiši sāka soļot tālāk. Lēne tiem līdz, arvien turēdamās blakus daiļajam jauneklim un nenolaizdama no tā savu jūsmojošo skatu.
Tāpat tas raudzījās glītajā meičā un tikai tagad atguvās pateikties par izglābšanu. Viņš satvēra tās roku:
— Paldies par tavu palīdzību, jaunava! Bez tevis mums būtu pavisam slikti klājies.
Ari abi pārējie atjēdzās:
— Kad tevi jupis! Patiesi, tā skuķe tak mūs izglāba! Nu, lai Dievs tev par to atmaksā!
Viņi turpināja ceļu. Ķestera Lēne tiem līdz.
Tagad, cīņas saviļņojumam norimstot, ikviens sāka pārdomāt notikušo: kuri tad galu galā bijuši tie vella kalpi?
Vai mācītājs patiesi uz kādu no viņiem norādīja? Vecākais kareivis uzmeta pētošu skatu laiviniekam. Tas tapat nedroši pavērās svešiniekos. Bet visi klusēja, un ikviens domāja savu domu.
Laivinieks prātoja:
«Nudien, ta lieta nav visai tīra ar šiem svešajiem puišiem. Vispirms jau aizdomīgi likās tas, ka viņi gribēja iestāties kapteiņa Sutena dienestā, kuru tak divus gadus atpakaļ nelabais parāvis. Tad — ja nemaldos — baznīcā mācītājs norādīja tieši uz viņiem. Pēc tam vecākā veikliba zobena cīņā — vai kaut kur redzēts cilvēks, kas tā prot rīkoties? Un šis jaunākais — nu, tas jau no ārējā izskata pat neatgadina vīrieti. Lai svētā Dievmāte stāv man klāt: tā būs kāda skaista ragana, biksēs pārģērbta! Un visbeidzot šis svešais skuķis — kā tas gadījās starp mums, kā no gaisa nokritis? Kā mēs visi tikām no baznīcas laukā? Nudien, kā sapnī!»
Abi karakalpi domāja vienu domu:
«Mācītājam bijusi taisnība: šis resnais puisis patiesi būs kāds vella kalps. Tāds spēks mirstīgā cilvēkā nav redzēts. Un tad tas milzīgais maizes klaips, ko viņš visu pats noēda, vēl žēlodamies, ka maz ticis.»
Ķestera Lēne, grimdama jaunekļa pasakaini dziļo acu debeszilgmē, sapņoja: