— Jā, man ir brīnišķa ēstgriba. Sevišķi pēc darba, piemēram, pēc šīrlta cīņas baznīcā. Bet, dīkā vārtīdamies pa cisām, es atkal varu veselu nedēļu iztikt bez ēšanas. Tāda man savāda daba. Tādēļ ari man labprāt patīk slinkot.
— Bet kā tad tā?— Andris brīnījās.
— Nu, aiz taupības.
— Nekā nesaprotu.
— Tā lētāk tieku cauri. Ar laivinieka peļņu neiznāk tik daudz, ka varu kārtīgi paēst. Bet guļot man nav jāēd.
— Tas ir savādi!— iesmējās Andris.
— Jā, tīrais posts. Bet ko lai dara, kad tāda man daba? Patlaban gan nekādu bēdu vairs nava. Šodien saēdišos veselai nedēļai, un rīt dosimies visi uz zveju. Iznāks ko samaksāt krodziniekam parādu, un ari priekšdienām nodrošināsimies.
Pēteris ar Andri labi paēda, tik labi, ka sen neatcerējās tā mielojušies. Tagad tie sēdēja pie alus traukiem un klausījās saimnieka čalošanā, kurš vēl arvien stiprinājās, kā pats teica, veselai nedēļai. Abiem puišiem iepatikās Ērmaņa atklātā, vientiesīgā daba, viņa kūtrais miers un varenā ēdelība. Gausi ēzdams, viņš tiem izstāstīja visu savu dzīves stāstu, ar to izgaisinādams viesu aizdomas.
Bet Ērmanis vēl nekā nezināja par saviem viesiem, vienīgi tikai to, ka tie karakalpi no Kurzemes, uz kurieni labprāt negrib atgriezties, bet vēlas iestāties Rīgas dienestā.
Tādēļ viņš, galu galā beidzis ēst un piesēdis tuvāk pie alus mučeles, sāka puišus iztaujāt:
— Pastāstiet jel — kāpēc tad jūs atstājiet savu dzimteni? Kurzeme tak īstā maizes zeme.
— Tad tev vajadzēs uzklausīt visu mūsu dzīves stāstu no gala,— domāja Pēteris.
— Nu, lūk! To es labprāt dzirdētu.
Pēteris iedzēra malku alus un sāka stāstīt:
— Mēs esam Kurzemes padzītā hercoga Vilhelma ļaudis no Ēdoles muižas. Kad kara virsnieks Fārensbahs uzņēma cīņu par mūsu nelaimīgo lielkungu, es iestājos tā pulkos un kāvos lidz pret poļiem visās kaujās. Bet Fārensbahs nodeva mūsu kungu, un es, atstājis tā dienestu, atgriezos atpakaļ muižā. Te vairs nebija nekādas kārtības. Kaut gan mūsu kunga brālis hercogs Fridriķis bija apstiprināts par visas zemes valdnieku, tomēr poļi rīkojās pa lielkunga muižu pēc sava prāta, it kā tā tiem piederētu. Pagājušo rudeni Ēdolē apmetās kāds poļu junkurs, augstprātīgs un samaitāts cilvēks. Ar to man un Andrim iznāca briesmigs naids.
Andrim bija iecerēta kāda muižas meitene. Uz to ari poļu junkurs bij metis savus iekārojošos skatus. Viņš sāka tai uzmākties un to vajāt. Nabaga Rūtiņai bēguļojot bieži gadijās pārnakšņot laidarā, pažobelēs vai siena gubenī muižas laukos. Reiz — tas bija ziemas sākumā — Rūta, bēgdama no uzmācīgā poļa, skrēja pāri upei. Plānais ledus ielūza, un meitene nozuda āliņģi. Andris, kurš bailēs par savu iemīļoto dien' un nakti to uzraudzīja, bij gadījies tuvumā. Viņš metās ledainā atvarā un izglāba slīkstošo. No izbailēm un saaukstēšanās Rūta savārga, un dažreiz likās, ka beigas bus. Tak īsi pirms Lieldienām dzīves spēki ņema virsroku un vājiniece sāka pamazām atspirgt. Te kādu vakaru Andris izdzirdēja izmisuma pilnus palīgā saucienus. Viņš metās slimās kambarīti un ieraudzīja nespēcīgo meiteni cīnāmies ar junkuru, kurš tai uzmācās. Andris stājās starpā, bet spēcīgais polis uzveica zēnu un izgrūda pa durvīm, tās nobultējot no iekšpuses. Te pienācu es, saucienu iztraucēts, un, dabūjis zināt, kas notiek, ar kājas spērienu izsitu durvis un nostājos poļa priekšā. Tas niknumā metās man virsū, zobenu izrāvis. Man ieroča nebij klāt, bet es veikli atbruņoju uzbrucēju un izsviedu to laukā. Nu bezkauņa dusmās vērsās pret mani un Andri. To pašu nakt' viņš ar pusduci savu cilvēku, kas to pavadīja viņa sirojumos pa mūsu lielkunga muižām, iebruka ļaužu istabā, kur gulējām. Es nopratu, ka beigas ar mani būs, ja kritīšu viņu rokās. Tādēļ paķēru no cisām savu veco zobenu un sāku aizstāvēties. Roka man ir veikla, ciņās vingrināta, un es nolaidu gar zemi trīs poļus. Pārējie metās bēgt. Pats junkurs, dabūjis cirtienu labās rokas plecā, ievaidēdamies ļāva izkrist zobenam un ari izskrēja ārā.
Man bija jābēg. Es atstāju muižu. Andris palika, un mēs norunājām satikties kādās mājās pie Kuldīgas, kad Ruta būs kaut cik atspirgusi, ka visi trīs varam doties uz Rīgu, kur meitenei kāds radinieks kalpoja pie kapteiņa Sutena.
Veselu mēnesi velti izgaidījos pie Kuldīgas Andri un Rūtu. Tad devos atpakaļ uz Ēdoli. Tur dabūju zināt, ka Andris iemests cietumā, bet Ruta to pašu nakt'— vēl varga un nespēcīga — nozudusi. Es izlauzu muižas cietumu un atsvabināju Andri. Izmeklējāmies meiteni visā apkārtnē, klaušinājām no mājas mājā. Beidzot izzinājām, ka Rūta viena devusies uz Rīgas pusi. Tā mēs nokļuvām līdz Jelgavai, kur nejauši satikām kādu zemnieku no mūsu puses. Tam bija ziņa no Andra līgavas: šī laimīgi nokļuvusi Rīgā, te atradusi darbu un patvērumu . . . Nu mēs steidzāmies un šorīt nokļuvām te .. .
Tikai nu es nesaprotu, pie kā meitene būtu varējusi griezties. Kapteinis Sutens priekš divi gadi miris, kā tu, draugs, stāstīji. . .
— Viņš pazudis bez vēsts.— Ērmanis, visu laiku uzmanīgi klausījies, tagad iedzēra malku alus.— Runā, ka nelabais to parāvis.
— Nu jā. Tātad Rīgā viņa nav un tā karakalpi aizgājuši uz poļiem; ari Rūtas radinieks .. .
— Var jau būt, ka tai palaimējās tikt dienestā kādā pilsoņu ģimenē.
— Liekas, tā būs .. .
Stāstītājs apklusa, arī paceldams pie lūpām savu alus trauku.
Laivinieks labsirdīgu smaidu raudzijas Andrī. Tad pēc īsa klusuma brīža teica:
— Tatad ari tu gribētu apmesties Rīgā, lai būtu savas līgavas tuvumā?
Andris mazliet piesarka.
— Jā. Bet citur mums arī nav kur doties. Uz Kurzemi atpakaļ nedrīkstam. Ēdolē Pēterim piespriests nāves sods par poļu junkuru saciršanu.