— Hm . . .— Ērmanis nodomāja.— Man liekas, ka kapteinis Salderns jūs pieņems savā dienestā. Kā dzird, tad zviedru karalis pieteicis poļiem karu un ļoti var būt, ka atkal nāk uz Daugavgrīvu un Rīgu. Pilsētā patlaban ļoti maz karaspēka. Tad jau varēsat dzīt pēdas Andra līgavai. Bet labāk būs kādu laiciņu Rīga nerādīties šlrītējā trača dēļ
baznīcā. Varbūt viens otrs būs mūs ievērojis pēc paskata. Lai tā lieta aizmirstas.
Andrim gan prāts nesās ātrāk uzmeklēt Rūtu, bet arī viņš saprata, ka nebūtu apdomīgi tik drīz rādīties pilsoņiem, kuri uztraukumā tiem draudēja ar sārtu kā vella kalpiem. Lai viss aizmirstas.
Trīs jaunie draugi nosēdēja pie alus malka līdz pašam vakaram, pārrunādami par visu uz pasaules. Tad gulētie- dami nolēma kādu nedēlu likties uz zveju un mazliet sapelnīties un aizmiga mierīgā, cietā miegā.
3. nodaļa MĀRSTAĻU IELAS KAZARMĒS
Līdz pašiem Vasarassvētkiem mūsu trīs draugi brauca uz lašiem. Šogad zveja pagadījās necerēti bagata, un tīri žēl bija svētku dienās sēdēt mājās un atteikties no varenajiem lomiem. Tak pēc tam varēja atkal braukt Daugavā, un tā viņi nostrādāja vēl otru nedēju, kad lielā zivju iešana izbeidzās.
Šopavasar Ērmanis ieņēma lielu naudu un kristīgi dalījās ar saviem palīgiem. Nu, spožajiem dālderiem kabatās skanot, kādu rīt' visi trīs brauca pāri uz Rīgu šo to nepieciešamu nopirkt; un bez tam Pēteris ar Andri gribēja uzmeklēt sardzes priekšnieku un piestāties viņa nodaļā par karakalpiem, lai varētu Rīgā palikt uz dzīvi un dzīt pēdas Rūtai.
Nu beidzot bija īsti pienākusi vasara, koki salapojuši un aukstie vēji rimuši. Pilsētas ielas bija prieka un dzīvības pilnas. Ļaudis jautri gāja savās dienas gaitās, kad mūsu . puiši izgāja cauri Sālu vārtiem.
Andris nepalaida garām nevienas meičas, neieskatījies tai zem galvas lakata, cerēdams kādā nejauši saskatīt savu Rūtu. Bet Rīgā diemžēl bija bez tās vēl daudz citu skaistu sieviešu. Tās savukārt meta dedzīgus skatus uz daiļo puisi.
Ejot pār Svētā Pētera baznīcas laukumu, Ērmanis iesmējās:— Velti mums te meklēt un taujāt pēc Salderna dzīvokja. Kapteinis, bez šaubām, atradīsies savās kazarmēs pie marstaliem.
Viņi izgāja cauri uz Cūku ielu un iegriezās Mār- stalu ielā. Te garas, šauras ēkas vārtos stāvēja sirms
karakalps ar musketi padusē, atspiedies uz musketes dakšas.
— Tepat jau būs mūsu ceļamērķis,-— teica Ērmanis, apstādamies un sveicinādams sargu:— Labrīt, draugs! Vai te var satikt jūsu kapteini?
— Tikai iekšā! Tikai iekšā!— Sargs pameta ar galvu uz pagalmu aiz vārtu ailes un, kad puiši taisījās tam paiet garām, vēl piebilda:— Kas iegājis kazarmē, tas tur paliek! Vajā nevienu nelaiž!
— Vai dieniņ!— Ērmanis atsitās atpakaļ.— Tu saki — vaļā vairs nelaiž?
— He, he, he, he .. . Visus, kas tik drusku kust, pieņem!
— Tad es labāk palikšu ārpusē .. . Bet jūs, draugi, ejat vien! Es pagaidīšu, kamēr visu nokārtosat.
— Vai tev liekas,— musketieris iesmējās,— ka tevi, tādu resni, nepieņems? Pieņem! Tagad, karu gaidot, ņem ciet pat pēdējo vārguli! Ej vien!
— Nē, nē,— Ērmanis vairījās.— Man jau ir savs amats. Es tikai atnācu draugiem līdz..
Viņš palika vārtu priekšā, pļāpādams ar sargu, kamēr Pēteris un Andris iegāja pagalmā.
Sētsvidū zem liepas bija nolikts galds ar rakstāmlietām un papīru. Skrīveris pierakstīja pieteikušos. Tam blakus sēdēja cienīgs, iesirms kareivis, kā likās, pats karakalpu priekšnieks kapteinis Salderns. Patlaban viņš pieņēma kādu noskrandojušos, panīkušu vīreli savā dienestā. Skrīveris to pierakstīja un pamāja ar savu zoss spalvu uz kādām durvīm:
— Ej tur! Tur saņemsi apģērbu un visu, kas pienākas. Bet rītu tev jau jābūt kazarmēs.
Andra bažas, vai tikai viņu, jaunu un nepiedzīvojušu, gribēs pieņemt, nu izgaisa.
— Tālāk!— kapteinis griezās pret ienākušajiem.— Jūs arī nākat pieteikties?
— Jā, kaptein!
— Nāciet tuvāk! Kāds tev vārds? No kurienes?
— Pēteris. No Kurzemes.
— Esi jau kalpojis? Aha! Laikam gan — kā rāda tavas rētas sejā . .. Kur kalpoji?
— Fārensbaha pulkā.
— Pie vella! Pie tā Kurzemes Bubuļa? Varbūt esi pat kāvies pret mums, rīdziniekiem?
— Nē. Tikai pret poļiem. Kad Fārensbahs nodeva mūsu hercogu, tad izstājos no viņa pulka.
Jūs arī nākat pieteikties?
— Tātad ar zviedriem esi bijis kopā?
— Gadījās cīnīties ar tiem plecu pie pleca.
— Brangi! Tad tagad, liekas, tev nāksies ar viņiem kauties. Neko darīt. Tas karavīra pienākums . . . Tālāk!
Andris panācās uz priekšu, Pēteris atkāpās.
Kapteinis, uzmetis jaunajam, skaistajam puisim skatu, pēkšņi iepleta acis.
— Kas tu tāds esi? .. .— viņš it kā apjucis nomurmināja.
— Mans vārds Andris. No Kurzemes.
Kapteinis labu laiciņu ar aizdomām lūkojās jaunekli, tad, kaut ko atcerējies, pavērās Pēteri. Nu viņa seja noskaidrojās.— Pie vella!— Viņš uzsita ar dūri uz galda un pielēca kājās. Vēlreiz uzlūkoja vienu un otru. Tad iesaucās noteikti:— Nē! Jūs es nevaru pieņemt savā pulkā! . . .
— Kāpēc?— Andris bažīgi un nelaimīgi jautāja.
— Tāpēc. .. tāpēc … nu, tāpēc, ka es līdz šim esmu cīņās gājis tikai ar Dieva paligu!
Pēteris bija uzminējis, par ko vecais kareivis uztraucās.
— Kaptein,— viņš teica,— tā tas nav, kā tu domā! Mēs ari cīnāmies ar Dieva palīgu.
— Jūs!?— Salderns skarbi iesmējās.— Jūs — ar dievpalīgu? Vai arī ar dievpalīgu nedējas divas atpakaļ jūs izkļuvāt no Svētā Pētera baznīcas pa noslēgtu durvju atslēgas caurumu? Man jūsu sejas labi atmiņā. Vēl trešais bija ar jums.
— Kaptein!—Pēteris panāca soli uz priekšu.— Te ir maldīšanās .. .