Aleksandrs Dimā (tēvs)
Kopoti raksti piecpadsmit sējumos
Trīspadsmitais sējums
TRĪS musketieri
Romāns divās daļās
RIGA 1994
Alexandre Dumas LES TROIS MOUSQUETAIRES Paris
Calman-Levy, Ēditeurs
Priekšvārds,
kurā tiek izskaidrots, ka romāna varoņiem, par kuriem mums būs tas gods vēstīt mūsu lasītājiem, nav nekā kopīga ar mitoloģiju, kaut arī šo varoņu vārdi beidzas ar galotnēm «iss» un «oss»
Apmēram pirms viena gada, karaliskajā bibliotēkā vākdams materiālus vēsturiskajam traktātam par Ludviķi XIV, es nejauši uzdūros «D'Artanjana kunga memuāriem», kas, tāpat kā vairums tālaika darbu, kuru autori, gribēdami pateikt patiesību un tai pašā laikā nevēlēdamies pēc tam īsāku vai ilgāku laiku uzkavēties Bas- tīlijā, bija iespiesti Amsterdamā pie Pjēra Ruža. Virsraksts mani savaldzināja, paņēmu šos memuārus, protams, ar bibliotēkas glabātāja atļauju līdzi uz mājām un aizrāvies iegrimu lasīšanā.
Neesmu nodomājis analizēt šo interesanto sacerējumu, varu vienīgi ieteikt ar to iepazīties tiem lasītājiem, kas ciena pagātnes notikumu aprakstus. Viņi šais memuāros atradīs meistariskus portretus; kaut gan šīs etīdes lielāko tiesu uzmestas uz kazarmju durvīm un krodziņu sienām, tomēr tanīs bez pūlēm var saskatīt Ludviķa XIII, Austrijas Annas, Rišeljē, Mazarini un daudzu citu tālaika galminieku attēlus, turklāt tie ir tikpat līdzīgi oriģināliem, cik Anketila [1] kunga vēsturē sniegtie.
Bet katram zināms, ka tas, kas dažkārt satrauc rakstnieka untumaino prātu, ne vienmēr saista plašas lasītāju aprindas. Tāpēc, apbrīnodami tāpat kā, bez šaubām, visi citi iepriekš minētās memuāros sastopamās īpatnības, mēs tomēr visvairāk ieinteresējāmies par kādu parādību, kurai, bez šaubām, neviens iepriekš nebija pievērsis uzmanību.
D'Artanjans stāsta, ka, pirmo reizi apmeklēdams de Trevila kungu, karaļa musketieru kapteini, viņš šīs cienījamās personas uzgaidāmajās telpās sastapis trīs jaunekļus, kas kalpojuši tai slavenajā pulkā, kurā viņš pats tīkojis tikt uzņemts.
Atzīstamies, ka šo triju jaunekļu svešzemnieciskie vārdi mūs pārsteidza un mums drīz vien ienāca prātā, ka tie ir tikai pseidonīmi, ar kuriem d'Artanjans maskējis šo personu īstos, varbūt slavenos vārdus, ja vien iesauku valkātāji paši nav tās izvēlējušies tai dienā, kad aiz kādas iegribas, vilšanās vai mantas trūkuma bija aplikuši ap pleciem vienkāršo musketieru apmetni.
Kopš tā brīža mēs vairs nevarējām rast mieru, meklēdami tālaika sacerējumos kaut kādus norādījumus uz šiem neparastajiem vārdiem, kas bija tik ļoti iekairinājuši mūsu ziņkārību.
Grāmatu saraksts vien, kuras mēs izlasījām šai nolūkā, aizpildītu veselu romāna nodaļu, un varbūt tas būtu itin pamācīgi, bet noteikti sniegtu maz prieka mūsu lasītājiem. Pateiksim tikai tik daudz, ka tai mirklī, kad mēs, daudzajos veltīgajos pūliņos zaudējuši drosmi, dzīrāmies pamest meklējumus, beidzot atradām, sekodami mūsu izcilā un augsti mācītā drauga Polēna Parisa padomiem, in-folio manuskriptu, apzīmētu ar Nr. 4772 vai 4773 — precīzi vairs neatceramies. Manuskripta virsraksts bija šāds:
«Grāfa de la Fera atmiņas par dažiem notikumiem, kas norisinājās Francijā ap Ludviķa XII valdīšanas laika beigām un Ludviķa XIV valdīšanas laika sākumu».
Nevienam nebūs grūti iedomāties, cik lielu prieku izjutām, kad, šķirstīdami šo manuskriptu, mūsu pēdējo cerību, divdesmitajā lappusē mēs uzgājām Atosa vārdu, divdesmit septītajā Portosa vārdu un trīsdesmit pirmajā Aramisa vārdu.
Pilnīgi nepazīstama manuskripta atklāšana laikmetā, kad vēstures zinātne sasniegusi tik augstu attīstības pakāpi, mums likās īsts brīnums. Tālab mēs steidzāmies izlūgties atļauju atrastā manuskripta iespiešanai, lai kādā jaukā dienā varētu ar cita cilvēka bagāžu ierasties Ierakstu un daiļdarbu akadēmijā, ja mums neizdotos — un tas ir ļoti iespējams — iekļūt Franču akadēmijā pašiem ar savu bagāžu. Uzskatām par savu pienākumu darīt zināmu, ka pieprasītā atļauja tika mums laipni piešķirta; mēs to šeit īpaši pieminam tādēļ, lai publiski atspēkotu ļaunprātīgu cilvēku melīgos apgalvojumus, ka mūsu valdība izturoties nelabvēlīgi pret literātiem.
Šobrīd mēs, restaurējuši vērtīgajam manuskriptam pienācīgu virsrakstu, sniedzam lasītājiem šī manuskripta pirmo daļu un apņemamies, ja pirmā daļa gūs pelnītos panākumus, par kuriem mēs nešaubāmies, nekavējoties publicēt arī otro daļu.
Tā kā patēvs ir tikpat kā otrs tēvs, tad uzaicinām lasītājus par savas patikšanas vai garlaikošanās avotu uzskatīt nevis grāfu de la Feru, bet mūs.
Un tagad mēs pārejam pie mūsu vēstījuma.
I DAĻA
I VECĀ d'ARTANJANA KUNGA TRĪS DĀVANAS
Mengas pilsētiņā, kur bija dzimis daiļdarba «Romāns par rozi» autors*, 1625. gada aprīļa pirmajā pirmdienā valdīja tāds satraukums, it ka hugenoti grasītos pārvērst miermīlīgo pilsētiņu par otru Larošelu. Vairāki Mengas iedzīvotāji, redzēdami, ka sievietes aizskrien uz Lielās ielas pusi, dzirdēdami bērnus klaigājam pie māju sliekšņiem, steigšus aplika bruņas, paķēra dažs mus- keti, dažs īsu durkli, lai atbalstītu savu ne visai drošo stāju, un devās uz «Krietnā dzirnavnieka» viesnīcu, kuras laukumā drūzmējās skaļš pūlis, kas ar katru minūti pieauga.
Toslaikus ļaudis bieži dabūja pārdzīvot izbailes, un gandrīz katru dienu viena vai otra pilsēta varēja ierakstīt savās annālēs kādu šāda veida notikumu. Lielkungi karoja cits ar citu: karalis karoja ar kardinālu; un spānieši karoja ar karali. Bez šiem kariem, kas tika vesti gan maskēti, gan klaji, gan slepeni, gan atklāti, bija vēl arī zagļi, ubagi, klaidoņi un sulaiņi, un tie karoja ar visiem. Pilsētu iedzīvotāji allaž bruņojās pret zagļiem, klaidoņiem un sulaiņiem, bieži vien pret diženajiem lielkungiem un hugenotiem, reizēm pat pret karali, bet nekad ne pret kardinālu un spāniešiem. Tāpēc arī minētajā 1625. gada aprīļa pirmajā pirmdienā Mengas iedzīvotāji, izdzirduši troksni un neredzēdami ne sarkandzelteno standartu, ne hercoga Rišeljē kalpotāju livrejas, pa kaklu pa galvu metās uz «Krietnā dzirnavnieka» viesnīcas laukumu.