— Jā, ko lai dara, — musketieris sacīja, — tās atkal nāk modē. Tā ir aplamība, skaidrs kā diena, bet mode paliek mode. Turklāt tēva krātā naudiņa kaut kur taču ir jāizlieto.
— E, Portos, — iesaucās viens no apkārtstāvošajiem, — nemēģini nu mums iestāstīt, ka par šo zobena siksnu tev jāpateicas sava tētiņa devīgumam! Gan jau tev to būs uzdāvinājusi aizplīvurotā dāma, ar kuru tevi sastapu viņsvētdien pie Sent-Onorē vārtiem.
— Nē, dodu muižnieka goda vārdu, ka esmu to pircis pats par savu naudu, — atbildēja tas, ko nupat iepriekšējais runātājs bija dēvējis par Portosu.
— Jā, tāpat kā es nopirku šo jauno naudas maku par to naudu, ko mana mīļākā bija ielikusi vecajā, — ierunājās kāds cits musketieris.
— Patiesi, es varu pierādīt, ka samaksāju par to divpadsmit pistoles, — Portoss nepiekāpās.
Apbrīnošana pieauga, kaut arī šaubas neizgaisa.
— Vai nav taisnība, Aramis? — jautāja Portoss, pievērsdamies kādam citam musketierim.
Tas bija pilnīgs pretstats jautātājam, kas viņu bija nosaucis par Aramisu. Jauneklim bija tikko gadu divdesmit divi vai divdesmit trīs, vientiesīga, piemīlīga seja, melnas, liegas acis un vaigi sārti un samtaini kā firziķis rudenī. Plānās ūsiņas iezīmēja uz virslūpas pilnīgi taisnu līniju, šķita, ka viņš bīstas nolaist rokas gar sāniem, lai nepietūktu dzīslas. Laiku pa laikam viņš pa- knaibīja ausu ļipiņas, lai tās allaž būtu maigi sārtas. Viņš mēdza runāt maz un lēni, daudz sveicināt, smieties neskanīgi un rādīt skaistos zobus, kas, tāpat kā visa viņa āriene, šķita rūpīgi kopti. Uz drauga jautājumu viņš atbildēja ar apstiprinošu galvas mājienu.
Šis apstiprinājums acīm redzami galīgi novērsa visas šaubas par zobena siksnu. To joprojām apbrīnoja, bet par to vairs nerunāja. Saruna strauji novirzījās uz citu priekšmetu.
— Kādas ir jūsu domas par to, ko stāsta Šalē staļļmeistars? — iejautājās viens musketieris, neuzrunādams nevienu tieši, bet pievērsdamies visiem.
— Un ko tad viņš stāsta? — Portoss cienīgi jautāja.
— Viņš stāsta, ka Briselē esot sastapis kardināla padevīgo kalpu Rošforu. Tas, nolādētais, bijis pārģērbies par kapucīnu mūku un, pateicoties šai maskarādei, apvedis ap stūri de Lega kungu kā īstu vientiesi.
— Kā īstu vientiesi,— Portoss atkārtoja. — Bet vai tas ir droši zināms?
— Dzirdēju par to no Aramisa, — musketieris atbildēja.
— Patiešām?
— Jūs taču, Portos, pats to labi zināt, — Aramiss sacīja. — Es jums jau vakar izstāstīju. Nerunāsim vairs par to.
— Nerunāsim vairs par to! — Portoss atcirta. — Ak tad tā jūs domājat? Nerunāsim vairs par to! Sasodīts! Cik ātri jūs izlemjat! Kardināls liek izspiegot kādu muižnieku, liek kādam nodevējam, laupītājam, karātavu putnam nozagt šā muižnieka vēstules, liek ar šā spiega palīdzību un uz šo vēstuļu pamata nogriezt kaklu nelaimīgajam Šalē, aizbildinoties ar ieganstu, ka šalē esot gribējis nogalināt karali un apprecināt Orleānas hercogu ar karalieni! Neviens nekā nezināja par šo mīklaino notikumu, jūs vakar, mums visiem sagādādams lielu gandarījumu, paziņojāt tā atrisinājumu, un, kamēr mēs visi vēl esam gluži apstulbuši no šīs jaunās ziņas, jūs šodien ņemat un pasakāt: «Nerunāsim vairs par to!» *
— Nu labi, tad runāsim, ja jūs tā vēlaties, — Aramiss lēnīgi atteica.
— Ja es būtu nelaimīgā Šalē staļļmeistars, tad Rošforam būtu nācies pārdzīvot kopā ar mani visai nepatīkamu mirkli! — Portoss izsaucās.
— Un jums nāktos pārdzīvot skumju stundas ceturksni ar Sarkano hercogu, — Aramiss piezīmēja.
— O, Sarkanais hercogs! Bravo, bravo, Sarkanais hercogs! — Portoss jūsmoja, plaukšķinādams rokas un atzinīgi mādams ar galvu. — Sarkanais hercogs — tas ir lieliski! Es jūsu asprātību izplatīšu, mans dārgais, esiet bez raizēm. Mūsu Aramiss gan ir asprātīgs! Zēl, dārgais draugs, ka jums nav bijis iespējams sekot jūsu aicinājumam! No jums būtu iznācis burvīgs abats!
— Ak, tas ir tikai uz kādu laiku atlikts, — Aramiss teica. — Kādreiz es būšu abats. Jūs, Portos, taču zināt, ka es turpinu teoloģijas studijas.
— Viņš sasniegs, ko ir iecerējis, — sacīja Portoss, — agri vai vēlu viņš to sasniegs.
— Agri, — teica Aramiss.
— Viņš gaida tikai vienu, lai galīgi izšķirtos un atkal uzvilktu mugurā sutanu, kas viņam karājas skapī aiz uniformas, — kāds cits musketieris iemeta starpā.
— Ko tad viņš gaida? — iejautājās kāds ziņkārīgais.
— Viņš gaida, lai karaliene dāvātu Francijas tronim mantinieku.
— Par šo jautājumu nejokosim, mani kungi! — Portoss apsauca. — Paldies Dievam, karaliene vēl ir tanī vecumā, ka var dāvāt troņmantnieku.
— Stāsta, ka lords Bekingems esot Francijā, — Aramiss ieteicās ar šķelmīgu smīnu, kas šim šķietami vienkāršajam teikumam deva visai divdomīgu pieskaņu.
— Aramis, mans draugs, šoreiz jūs maldāties, — Portoss viņu pārtrauca, — un jūsu dzīšanās pēc asprātībām vienmēr aizved jūs par tālu. Ja de Trevila kungs būtu jūs dzirdējis, jums par šiem vārdiem klātos plāni.
— Portos, vai jūs gribat mani mācīt? — ieprasījās Aramiss, un viņa maigajā skatienā uzzibsnīja niknums.
— Draugs, esiet musketieris vai abats. Esiet viens vai otrs, bet ne viens un otrs, — Portoss atteica. — Atcerieties, Atoss vēl vakar jums sacīja: jūs ēdat no visām silēm. Lūdzu, neskaistie- ties, tas būtu lieki, jo jūs labi zināt vienošanos, ko esam noslēguši — Atoss, jūs un es. Jūs taču ejat pie d'Egijona kundzes un lakstojaties ar viņu; jūs apmeklējat de Bua-Trasī kundzi, de Šev- reza kundzes māsīcu, un ļaudis runā, ka šī dāma jau izturoties pret jums ļoti laipni. Ak Dievs, neatzīstieties savā laimē, neviens negrib iztincināt jūsu noslēpumu, katrs zina, ka jūs protat smalkjūtīgi klusēt. Bet reiz jums piemīt šis tikums, tad, pie joda, neaizmirstiet to, kad runa ir par viņas majestāti. Lai trin mēles kas un kā grib par karali un par kardinālu, bet karaliene ir svēta, un, ja par viņu runā, tad lai runā tikai labu.