— Jūsu gaišība, nerunājiet par to! — krodzinieks raudulīgi atbildēja. — Dievs žēlīgais, cik dārgi esmu samaksājis par savu kļūdu. Ak, es nelaimīgais!
— Es jums prasu, kas noticis ar šo muižnieku!
— Jūsu gaišība, esiet žēlīgs un uzklausiet mani. Dieva dēļ, jel atsēdieties!
Aiz dusmām un bažām nespēdams parunāt, d'Artanjans atsēdās, bargs kā tiesnesis. Planšē lepni nostājās viņam aiz muguras.
— Tas viss, jūsu gaišība, notika tā, — krodzinieks drebēdams sāka stāstīt. — Tagad es jūs pazīstu. Jūs aizjājāt, kad man sākās nelaimīgā ķilda ar muižnieku, par kuru jūs runājat.
— Jā, tas esmu es. Nu jūs redzat, ka nevarat cerēt uz žēlastību, ja neteiksiet man visu patiesību.
— Esiet žēlīgs un uzklausiet mani, es nekā neslēpšu.
— Es klausos.
— Man no augstākās valdīšanas paziņoja, ka manā mājvietā apmetīšoties kāds slavens naudas pakaļtaisītājs ar vairākiem līdzzinātājiem, visi būšot ģērbušies gvardistu vai musketieru uniformās. Jūsu zirgi, jūsu sulaiņi, jūsu gaišību izskats — viss man bija norādīts.
— Tālāk, tālāk, — mudināja d'Artanjans, kas drīz vien bija atskārtis sīkā apraksta avotu.
— Man atsūtīja palīgā sešus vīrus, un saskaņā ar pavēli es rīkojos tā, kā uzskatīju par vajadzīgu, lai aizturētu iedomātos naudas viltotājus.
— Jau atkal! — iesaucās d'Artanjans, kam no vārda «naudas viltotājs» svila ausis.
— Piedodiet, jūsu gaišība, ka stāstu jums to visu, bet tieši tas ir mans attaisnojums. Varas vīri mani iebiedēja, un jūs taču zināt, ka krodziniekam vajag padoties valdīšanai.
— Es jums prasu vēlreiz: kur palicis tas muižnieks? Kas ar viņu noticis? Vai viņš miris? Vai dzīvs?
— Pacietību, jūsu gaišība, tūlīt jums pateikšu. Kā tas sākās, jūs jau zināt… un jūsu pēkšņā aizjāšana it kā apstiprināja aizdomas, — krodzinieks viltīgi piebilda, un d'Artanjans to pamanīja. — Šis muižnieks, jūsu draugs, aizstāvējās neganti. Viņa sulainis nelaimīgā kārtā bija saķildojies ar atsūtītajiem vīriem, kuri, pārģērbušies par staļļa puišiem …
— Nelieti! — d'Artanjans iesaucās. — Jūs visi esat bijuši uz vienu roku, un es nudien nezinu, kāpēc nenogalinu jūs!
— Ai nē, jūsu gaišība, mēs nebijām uz vienu roku, un tūlīt jūs pats to redzēsiet. Jūsu drauga kungs — piedodiet, ka nesaucu viņu vārdā, bet diemžēl nezinu viņa godājamo vārdu, — tātad jūsu drauga kungs, ar diviem pistoles šāvieniem noguldījis divus vīrus, atkāpās, aizstāvēdamies ar zobenu, ar ko sakropļoja vēl vienu no maniem ļaudīm, un mani ar plakanisku zobena sitienu apdullināja.
— Vai tu reiz beigsi, gatavais bende! — d'Artanjans uzkliedza. — Kur ir Atoss? Kas ar viņu noticis?
— Atkāpdamies — kā jau teicu jūsu gaišībai — viņš nonāca līdz pagraba durvīm un, tā kā tās bija vaļā, viņš izņēma atslēgu un ieslēdzās pagrabā. Visi bija pārliecināti, ka no turienes viņš nevar izmukt, tāpēc neviens necentās viņu aizkavēt.
— Skaidrs, nebija vajadzīgs vinu nogalināt, bet tikai ieslodzīt.
— Taisnais Dievs! Ieslodzīt viņu? Zvēru jums, ka viņš pats sevi ieslodzīja. Pirms tam viņš bija dūšīgi pastrādājis: viens vīrs bija uz vietas beigts, divi smagi ievainoti. Kā mirušo, tā ievainotos viņu biedri aiznesa, un neesmu par viņiem vairs nekā dzirdējis. Nācis pie samaņas, devos pie gubernatora kunga, izstāstīju viņam visu notikušo un jautāju, ko man darīt ar gūstekni. Bet gubernatora kungs izskatījās kā no mākoņiem nokritis; viņš teica, ka nesaprotot, ko es gribot sacīt; pavēles, kuras es esot saņēmis, viņš neesot devis, un, ja es sev par nelaimi uzdrošināšoties kādam ieminēties, ka viņam esot kāds sakars ar šo nejēdzīgo lietu, viņš likšot mani pakārt. Kā nopratu, jūsu gaišība, tad es biju kļūdījies un aizturējis ne to, ko vajadzēja, un īstais bija izglābies.
— Bet Atoss? — iesaucās d'Artanjans, kura sašutums auga augumā, dzirdot, cik vienaldzīgi izturējies gubernators pret šo lietu. — Kas noticis ar Atosu?
— Tā kā es steidzīgi dzīros izlabot gūsteknim nodarīto pārestību, — krodzinieks teica, — devos uz pagrabu, lai viņu atbrīvotu. Ak vai, kungs, tas vairs nebija cilvēks, tas bija īsts sātans. Kad pateicu, ka viņš ir brīvs, viņš atcirta, ka tās esot lamatas un vispirms viņš gribot izsacīt savus noteikumus. Skaidri saprazdams, kādā stāvoklī esmu sevi nostādījis, paceldams roku pret viņa majestātes musketieri, es pazemīgi atbildēju, ka esmu gatavs pieņemt viņa noteikumus.
«Vispirms,» viņš sacīja, «es prasu, lai man atdod manu sulaini, turklāt pilnīgi apbruņotu.»
Mēs steigšus izpildījām viņa pavēli, jo, paši sapratīsiet, kungs, ka mēs bijām ar mieru darīt visu, ko jūsu draugs vēlētos. Grimo kungs (viņš pateica savu vārdu, kaut arī nemaz nav no runīgajiem), tātad Grimo kungs, būdams smagi ievainots, tika nonests pagrabā. Līdzko jūsu draugs saņēma savu sulaini, viņš tūlīt atkal aizbarikādēja durvis un pavēlēja mums palikt tur, kur esam.
— Bet sakiet taču beidzot, kur ir Atoss?
— Pagrabā, jūsu gaišība.
— Ko, nelieti, tu viņu līdz šim laikam turi pagrabā?
— Augstais Dievs! Nē, mans kungs. Mēs lai viņu turētu pagrabā! Ja jūs tikai zinātu, ko viņš tur dara! Cienījamais kungs, ja jūs varētu viņu no turienes izvilināt, es jums būtu pateicīgs visu mūžu, es jūs pielūgtu kā savu aizgādni.
— Tātad viņš tur ir? Es viņu tur atradīšu?
— Bez šaubām, cienījamais kungs. Viņš ir iecirties un neparko nenāk ārā. Katru dienu mēs pa pagraba lodziņu pasniedzam viņam uz dakšām uzdurtu maizi un, kad viņš pieprasa, tad arī gaļu. Diemžēl ne maizi un ne gaļu viņš patērē visvairāk. Reiz es ar diviem saviem puišiem mēģināju nokāpt pagrabā, bet viņš kļuva nikns kā velns. Dzirdēju, ka viņš pielādēja pistoles, bet viņa kalps musketi. Kad mēs viņiem jautājām, ko viņi nodomājuši darīt, jūsu draugs atbildēja, ka viņam un viņa kalpam esot četrdesmit šāviņu un viņi drīzāk izšaušot tos līdz pēdējam, nekā ļaušot kādam no mums spert kāju pagrabā. Tad, godāts kungs, devos pie gubernatora sūdzēties, bet viņš man atbildēja, ka es saņemot to, ko esot pelnījis, un tagad es būšot pārmācīts par to, ka uzdrošinājos apvainot godājamus augstmaņus, kas apmetušies manā mājvietā.