— Un tā, kopš tā laika? … — d'Artanjans iesāka, bet nespēja savaldīt smieklus, redzot mājvietas saimnieka sērīgo seju.
— Kopš tā laika, godājamais kungs, — saimnieks turpināja,
— mums klājas gaužām bēdīgi, jo jums jāzina, ka visi mūsu pārtikas krājumi atrodas pagrabā. Vīns pudelēs un vīns mucās, alus, eļļa un garšvielas, speķis un desas, viss ir pagrabā, un, tā kā mēs nedrīkstam tur ieiet, tad esam spiesti atteikt ēdienu un dzērienu ceļiniekiem, kuri pie mums apmetas, un mājvieta katru dienu cieš zaudējumus. Ja jūsu draugs vēl vienu nedēju uzkavēsies pagrabā, tad mēs būsim izputināti.
— Tā tev, blēdi, vajadzēja. Vai tad no mūsu sejām nevarēja redzēt, ka mēs esam godavīri, nevis kaut kādi naudas viltotāji?
— Jā, kungs, jums taisnība, — krodzinieks piekrita. — Bet klausieties, viņš atkal sāk trakot.
— Droši vien viņu kāds būs traucējis, — d'Artanjans teica.
— Mums viņu jātraucē! — krodzinieks iesaucās. — Pie mums nupat ieradušies divi angļu augstmaņi.
— Un tad?
— Un tad! Angļi, ka jus, kungs, zināt, ciena labu vīnu. Arī šie pieprasīja vislabāko. Mana sieva droši vien būs lūgusi Atosa kungam, lai viņš atļauj ieiet pagrabā pēc vīna, ko pasniegt šiem ceļiniekiem; un viņš kā parasti būs atteicis. Augstais Dievs! Atkal sākas jandāliņš!
D'Artanjans tiešām dzirdēja, ka no pagraba puses atskan milzīgs troksnis. D'Artanjans piecēlās, krodzinieks, rokas lauzīdams, gāja pa priekšu, un viņi devās uz notikuma vietu; Planšē, turēdams musketi šaušanas gatavībā, sekoja savam kungam.
Abi angļi bija nikni: pēc garā ceļa viņi mira aiz izsalkuma un slāpēm.
— Tā taču ir varmācība! — viņi izsaucās skaidrā franču valodā, tikai ar nelielu svešzemniecisku akcentu. — Šis trakulis neļauj labajiem ļaudīm rīkoties ar viņu vīnu. Mēs ielauzīsim durvis, un, ja viņš pārāk plosīsies, tad mēs viņu vienkārši nogalināsim!
— Rāmāk, mani kungi! — d'Artanjans brīdināja, izvilkdams pistoles. — Piedodiet, bet te jūs nevienu nenogalināsiet.
— Nekas, nekas, — aiz durvīm atskanēja Atosa mierīgā balss,
— ļaujiet, lai šie lielības gaiļi ienāk, un tad redzēsim.
Lai gan likās, ka abi angļu augstmaņi nemaz nav nekādi zaķ- pastalas, viņi tomēr vilcinādamies saskatījās, it kā pagrabā mājotu kāds izbadējies cilvēkēdājs, teiksmains spēkavīrs, kura alā neviens nevar iekļūt, nesaņemot sodu.
Mirkli visi klusēja, bet galu galā angļiem bija kauns atkāpties, un ķildīgākais no abiem, nokāpis piecus sešus kāpienus, kas veda uz pagrabu, spēra ar kāju pa durvīm, tā ka sienas nodrebēja.
— Planšē, — d'Artanjans ierunājās, uzvilkdams pistolēm gaiļus, — es cīnīšos ar to, kas ir augšā, tev jātiek galā ar to, kurš nokāpis lejā. Kungi, jūs vēlaties cīnīties! Lieliski, tad cīnīsimies!
— Mans Dievs! — no pagraba atskanēja Atosa dobjā balss,
— Man šķiet, ka dzirdu d'Artanjana balsi.
— Pareizi, — d'Artanjans skaļi atsaucās, — tas esmu es, mans draugs.
— Jauki! — Atoss sacīja. — Tad sadosim pa ādu šiem iebrucējiem.
Angļi ķērās pie zobena, bet viņi atradās starp divām ugunīm. Atkal viņi mirkli vilcinājās, bet tad tāpat kā pirmo reizi uzvarēja viņu pašlepnums — pagraba durvis nokrakšķēja no otra kājas spēriena.
— Paej pie malas, d'Artanjan, paej nost! — uzsauca Atoss.
— Es šaušu.
— Kungi, apsveriet mazliet, — teica d'Artanjans, kas nekad nezaudēja spriešanas spējas. — Pacietību, Atos! Kungi, jūs uzsākat bīstamu dēku, jūs tiksiet sašauti lupatu lupatās. Mans sulainis un es pamielosim jūs ar trim šāvieniem, tikpat daudz jūs saņemsiet no pagraba. Un tad mums vēl ir zobeni, ar kuriem mans draugs un es, ticiet man, protam rīkoties. Ļaujiet man visu nokārtot, un es dodu goda vārdu, ka pēc brītiņa jums tiks pasniegts vīns.
— Ja tikai kas būs palicis pāri, — Atosa zobgalīgā balss norūca.
Krodzinieks juta, ka viņam plūst auksti sviedri pār muguru.
— Kā? Ja kas būs palicis pāri! — viņš nomurmināja.
— Pie joda, gan jau kaut kas būs, — d'Artanjans atteica.
— Neuztraucieties, pa diviem viņi nebūs izdzēruši visu pagrabu. Kungi, bāziet zobenus atpakaļ makstīs.
— Labi, bet tad jūs bāziet atpakaļ pistoles.
— Labprāt.
D'Artanjans deva priekšzīmi. Pēc tam, pievērsies savam sulainim, pamāja, lai arī tas nolaiž musketei gaili.
Nomierinājušies angļi arī iebāza zobenus makstīs. D'Artanjans izstāstīja viņiem, kā Atoss ieslodzīts. Būdami īsti muižnieki, viņi atzina, ka pie visa vainīgs krodzinieks.
— Tagad, kungi, ejiet savās istabās, — d'Artanjans sacīja,
— un es galvoju, ka pēc desmit minūtēm jums tiks pasniegts viss, ko būsiet vēlējušies.
Angļi palocījās un aizgāja.
— Mīļais Atos, tagad esmu viens, — d'Artanjans teica, — lūdzu, atveriet durvis.
— Tūlīt, — Atoss atsaucās.
Varēja dzirdēt, ka krita žagaru saišķi, vēlās baļķi: tie bija Atosa vaļņi un bastioni, kurus aplenktais tagad pats izpostīja.
Pēc mirkļa durvis pavērās, un spraugā parādījās Atosa bālā seja; viņš pārlaida ātru, pētījošu skatienu pār apkārtni.
D'Artanjans metās draugam ap kaklu un sirsnīgi apskāva viņu. Tikai, kad jaunais gaskonis gribēja izvest Atosu no mitrā mitekļa, viņš pamanīja, ka musketieris grīļojas.
— Vai esat ievainots? — d'Artanjans jautāja.