— Es? Ne kripatiņas! Esmu tikai nāvīgi piedzēries, tas ir viss, un vēl neviens cilvēks nav tik cītīgi pūlējies, lai to panāktu. Nudien, saimniek, es viens pats būšu izdzēris ne mazāk par simt piecdesmit pudelēm.
— Dievs lai ir žēlīgs! — krodzinieks iesaucās. — Ja kalps izdzēris pusi no tā, ko viņa kungs, tad es esmu izputināts.
— Grimo kalpo kārtīgā mājā, viņš nekad neatļautos dzert to pašu šķirni, ko es. Viņš dzēra tikai no mucas. Pag, man šķiet, ka viņš piemirsis aizbāzt tapu. Vai dzirdat? Tek.
D'Artanjans skaļi iesmējās, un saimniekam no šiem smiekliem salto tirpu vietā pārskrēja drudžains karstums pa kauliem.
Sai mirklī aiz sava kunga muguras parādījās Grimo ar mus- keti pār plecu; galva viņam trīsēja kā apskurbušajiem satīriem Rubensa gleznās. Viņš no galvas līdz kājām bija nolaistīts ar kādu taukainu šķidrumu, un krodzinieks redzēja, ka šis šķidrums ir viņa labākā olīveļļa.
Procesija izgāja cauri lielajai istabai un apmetās labākajā mājvietas numurā, ko d'Artanjans ieņēma patvaļīgi.
Pa to laiku krodzinieks ar sievu, paķēruši lampas, metās lejā pagrabā, kur viņiem tik ilgi bija liegts ieiet; te viņus sagaidīja šaušalīgs skats.
Aiz nocietinājumiem, kurus Atoss bija izveidojis pēc visiem stratēģiskās mākslas likumiem no žagaru saišķiem, dēļiem un tukšām mucām un kuros iziedams bija izlauzis spraugu, varēja redzēt šur tur eļļas un vīna peļķēs peldam apēsto šķiņķu kaulus, bet viss kreisais kakts bija piegāzts ar sasistām vīna pudelēm; no mucas, kurai krāns bija palicis neaizgriezts, tecēja pēdējie sulas pilieni. Izsakoties ar kāda senatnes dzejnieka vārdiem, te valdīja posts un nāve, gluži kā kaujas laukā.
No piecdesmit desām, kas bija pakārtas pie griestu sijām, atlikušas vairs tikko desmit.
Pagraba velvēs skaļi atbalsojās krodzinieka un viņa sievas vaimanas, tā ka pat d'Artanjanam kļuva viņu žēl. Atoss pat nepagrieza galvu.
Taču žēlabām sekoja niknums. Izmisumā kā prātu zaudējis, krodzinieks pakampa cepamo iesmu un iedrāzās istabā, kur bija apmetušies abi draugi.
— Vīnu! — Atoss, ieraudzījis krodzinieku, sacīja.
— Vīnu! — krodzinieks pārsteigts iebrēcās. — Vīnu! Bet jūs taču man esat nodzēruši jau vairāk nekā par simt pistolēm! Es esmu izputināts,, pazudināts, beigts!
— Hē, mūsu slāpes vēl nav remdinātas, — Atoss atteica.
— Ja jūs būtu tikai dzēruši, tad vēl nekas, bet jūs esat sasituši visas pudeles
— Jūs pats mani uzgrūdāt tām virsū. Tā ir jūsu vaina.
— Visa mana eļļa pagalam!
— Eļļa lieliski dziedina ievainojumus, un nabaga Grimo vajadzēja sadziedēt no jums dabūtās brūces.
— Visas manas desas apgrauztas!
— Jūsu pagrabā ir milzums žurku.
— Jūs man par to visu samaksāsiet, — krodzinieks ārprātīgās dusmās kliedza.
— Trīskārtējais nelieti! — Atoss sacīja, mēģinādams piecelties, bet atkrita atpakaļ krēslā: viņa spēki bija galā. D'Artanjans nāca viņam talkā un pacēla jājampātagu.
Krodzinieks soli atkāpās un sāka raudāt.
— Tā jūs iemācīsieties apieties laipnāk ar viesiem, — d'Artanjans teica, — kurus Dievs jums sūta.
— Dievs! Sakiet labāk velns!
— Mīļais draugs, ja jūs mums te vēl džinkstēsiet ausīs, tad mēs visi četri ieslēgsimies jūsu pagrabā un pārbaudīsim, vai postījumi patiešām ir tik lieli, kā jūs sakāt.
— Piekrītu, kungi, es piekrītu, — krodzinieks nobijās. — Atzīstu, ka esmu bijis vainīgs, bet katru vainu var piedot. Jūs esat lieli kungi, es — nabaga krodzinieks, jūs par mani apžēlosieties.
— A, ja tu tā runā, — Atoss sacīja, — tad mana sirds kļūst mīksta kā vasks un asaras plūdīs man pa acīm tāpat kā vīns no tavām mucām. Mēs nemaz neesam tik nikni kā izskatāmies. Nāc šurp, aprunāsimies.
Krodzinieks piesardzīgi pienāca tuvāk.
— Nāc, es tev saku, un nebīsties, — Atoss turpināja. — Tai mirklī, kad gribēju tev maksāt rēķinu, biju uzlicis savu maku uz tava galda.
— Jā, kungs.
— Makā bija sešdesmit pistoles. Kur ir maks?
— Nodots tiesas kancelejā, jūsu gaišība, jo man tika teikts, ka tā esot viltota nauda.
— Labi, tad pieprasi atpakaļ maku un paturi sev šīs sešdesmit pistoles.
— Bet jūsu gaišībai taču būs zināms, ka tiesas vīri neatdod, ko reiz dabūjuši savās rokās. Ja nauda būtu viltota, tad vēl varētu cerēt to atgūt, bet diemžēl tā bija īsta naudiņa.
— Ar tiesu tiec pats galā kā proti, uz mani tas neattiecas, turklāt man vairs nav neviena sū pie dvēseles.
— Paklau, kur ir Atosa zirgs? — d'Artanjans iejaucas saruna.
— Stallī.
— Cik viņš butu vērts?
— Augstākais piecdesmit pistoles.
— Zirgs ir vērts savas astoņdesmit pistoles. Paturi viņu, un mēs būsim norēķinājušies.
— Kā? Tu pārdod manu zirgu? — Atoss brīnījās. — Tu pārdod manu Bažazē? Un uz kā es jāšu karā? Uz Grimo kamiešiem, vai?
— Atvedu tev citu zirgu, — d'Artanjans paskaidroja.
— Citu?
— Un lielisku! — krodzinieks iesaucas.
— Labi, ja otrs ir skaistāks un jaunāks, tad vari paturēt manu veco, un atnes mums vīnu!
— Kādu? — apvaicājās krodzinieks, kas nu bija pavisam nomierinājies.
— To, kas ir pagraba dibenā, pie latām. Tur vēl palika divdesmit piecas pudeles, pārējās saplīsa, kad es kritu. Uznes mums sešas.
— Tas tik ir velna pulveris, — krodzinieks paklusām nomurmināja. — Nudien, ja viņš te paliktu kaut vai pāris nedēļu un samaksātu par visu, ko nodzertu, es atkal tiktu uz zaļa zara.
— Un neaizmirsti uznest četras tādas pašas pudeles abiem angļu kungiem, — d'Artanjans aizrādīja.
— Kamēr gaidīsim vīnu, — Atoss sacīja, — izstāsti man, d'Artanjan, kas noticis ar pārējiem.
D'Artanjans izstāstīja viņam, kā bija atradis Portosu guļam gultā ar izmežģītu ceļgalu un Aramisu sēžam pie galda ar diviem teologiem. Kad jaunais gaskonis beidza stāstījumu, ienāca krodzinieks, nesdams pieprasītās pudeles un šķiņķi, kas par laimi bija palicis ārpus pagraba.