— Jauki, — ieteicās Atoss, pieliedams glāzi sev un d'Artanjanam, — tas nu būtu par Portosu un Aramisu. Bet kas jums, mans draugs, pašam ir noticis? Man rādās, ka jūs esat tāds sa- drūmis.
— Diemžēl, jā, — d'Artanjans atbildēja. — Es esmu visnelaimīgākais no mums visiem.
— D'Artanjan! Tu un nelaimīgs! — Atoss iesaucās. — Kas tevi darījis nelaimīgu? Izstāsti!
— Vēlāk, — d'Artanjans atrunājās.
— Vēlāk? Kāpēc vēlāk? Tu domā, draugs, ka esmu piedzēries? Liec to aiz auss: man nekad tik skaidri nedarbojas domas kā tad, kad esmu piesūcies vīna. Tāpēc runā, es uzmanīgi klausīšos.
D'Artanjans izstāstīja notikumu ar Bonasjē kundzi.
Klausīdamies Atoss nepamirkšķināja ne aci. Kad draugs bija beidzis, viņš iesaucās:
— Blēņas, tas viss ir blēņas!
Atoss aizvien tā mēdza sacīt.
— Jūs, mīļais Atoss, visu saucat par blēņām, — d'Artanjans teica. — Jums viegli tā runāt, jo jūs nekad neesat mīlējis.
Atosa izdzisušais skatiens pēkšņi iedegās, bet tas bija mirkļa uzliesmojums, tūlīt pat viņa acis atkal kļuva nedzīvas un stingas.
— Jums taisnība, — viņš mierīgi sacīja, — es nekad neesmu mīlējis.
— Jums sirds ir kā akmens, — d'Artanjans teica, — un tāpēc jūs nespējat saprast mūs, kuriem ir jūtīga sirds.
— Jūtīga sirds — saplosīta sirds.
— Ko jūs ar to gribat sacīt? — d'Artanjans jautāja.
— Gribu sacīt, ka mīlestība ir loterija, kurā tas, kas laimē, gūst nāvi. Ticiet man, dārgais d'Artanjan, jums ir veicies, ka zaudējāt. Un varu dot jums tikai vienu padomu: zaudējiet arvien.
— Man likās, ka viņa mani ļoti mīl!
— Jums tikai likās.
— Nē, viņa mani mīlēja.
— Bērns! Nav tāda vīrieša, kas nebūtu ticējis tāpat kā jūs, ka viņa iemīļotā mīl viņu, un nav neviena, kuru iemīļotā nebūtu pievīlusi.
— Izņemot jūs, Atos, jo jums nekad nav bijis iemīļotās.
— Jums taisnība, — Atoss pēc īsa mirkļa atbildēja, — man nekad nav bijis iemīļotās. Iedzersim!
— Jūs esat filozofs, — d'Artanjans sacīja, — tad pamāciet mani, sniedziet man atbalstu, es meklēju padomu un mierinājumu.
— Mierinājumu? Kādu mierinājumu?
— Manā nelaimē.
— Jūsu nelaime ir smieklīga, — Atoss, plecus paraustīdams, teica. — Es gribētu zināt, ko jūs sacītu, ja izstāstītu jums kādas mīlestības stāstu.
— Ko esat pārdzīvojis jūs?
— Vai arī kāds no maniem draugiem … vai nav vienalga?
— Stāstiet, Atos, stāstiet.
— Labāk iedzersim.
— Iedzersim, un tad stāstiet.
— Patiešām, — piekrita Atoss, iztukšodams un atkal pieliedams glāzi, — to var lieliski savienot.
— Es klausos, — d'Artanjans sacīja.
Atoss gremdējās domās, un, jo tālāk viņš aizslīdēja atmiņās, jo bālāks kļuva viņa vaigs. Viņš jau bija sasniedzis to reibuma pakāpi, kad parasti dzērāji nokrīt zem galda un krāc. Bet viņš sapņoja nomoda. Sajā skurbuma somnambulismā bija kaut kas biedējošs.
— Vai jūs noteikti gribat, lai stāstu? — viņš jautāja.
— Ļoti lūdzu jūs, — d'Artanjans atbildēja.
— Tad lai notiek, kā jūs vēlaties. Kāds mans draugs — mans draugs, saprotiet! — nevis es, — Atoss, drūmi pavīpsnādams, pats pārtrauca savu stāstījumu, — kāds grāfs no manas dzimtās puses, no Berijas provinces, dižciltīgs kā Dandolo vai Monmoransī, divdesmit piecu gadu vecumā iemīlējās sešpadsmitgadīgā meitenē, kas bija skaista kā dieviete. Viņas gadiem raksturīgajai naivitā- tei cauri vīdēja vērsmains gars, ne sievietes, bet dzejnieka gars; viņa ne tikai patika, viņa reibināja. Šī meitene dzīvoja nelielā miestā kopā ar savu brāli, kas bija kirē. Abi viņi bija ienācēji tai apvidū, un neviens nezināja, no kurienes ieradušies, bet, tā kā meitene bija ļoti daiļa un viņas brālis ļoti dievbijīgs, tad nevienam nenāca ne prātā viņus iztaujāt. Klīda valodas, ka viņi cēlušies no labas ģimenes. Mans draugs, kam tai apvidū piederēja lēņu muižas, viegli būtu varējis meiteni savaldzināt vai paņemt ar varu, jo viņš tur bija kungs un pavēlnieks, un kas gan būtu aizstāvējis divus svešus ienācējus? Diemžēl viņš bija godīgs cilvēks un apprecēja daiļavu. Muļķis, nejēga, nelga!
— Kāpēc tad tā? Viņš taču meiteni mīlēja? — d'Artanjans jautāja.
— Pagaidiet, gan redzēsiet, — Atoss atbildēja. — Viņš aizveda jauno sievu uz savu pili un padarīja par pirmo dāmu visā provincē. Nevar noliegt, ka viņa lieliski prata noturēties šajā stāvoklī.
— Un tālāk? — d'Artanjans jautāja.
— Tālāk? Kādu dienu viņa kopā ar vīru izjāja medībās, — Atoss turpināja klusi, bet ļoti ātri, — viņa nokrita no zirga un zaudēja samaņu. Grāfs steidzās viņai palīgā, un, tā kā apģērbs jaunajai sievietei apgrūtināja elpošanu, viņš ar dunci pārgrieza ņieburu un neviļus atsedza plecu. Vai zināt, d'Artanjan, kas viņai bija uz pleca? — Atoss, iesmiedamies pilnā kaklā, jautāja.
— Kā lai es to zinu? — d'Artanjans atvaicāja.
— Lilijas zieds, — atbildēja Atoss. — Viņai bija iededzināta kauna zīme.
Atoss vienā paņēmienā iztukšoja glāzi, ko bija turējis rokā.
— Kādas šausmas! — d'Artanjans iesaucās. — Vai tas var būt?
— Tā ir patiesība. Mīļais draugs, izrādījās, ka eņģelis ir sātans. Jaunā meiča bija zagle.
— Ko grāfs darīja?
— Grāfs bija pilntiesīgs valdnieks savās muižās, viņam bija brīv spriest tiesu un taisnību; galīgi saplēsis grāfienes apģērbu, viņš tai sasēja rokas aiz muguras un pie pirmā koka pakāra viltnieci.
— Dievs žēlīgais! Atos, tā taču ir slepkavība! — d'Artanjans
iesaucās.
— Jā, slepkavība, nekas vairāk, — Atoss, bāls kā nāve, atbildēja. — Bet, kā rādās, man nav vairs vīna.
Paķēris pēdējo pudeli, viņš pielika pie lūpām tās kaklu un izdzēra pudeli neatraudamies, it kā tā būtu parasta glāze.