«Un pat ļoti skaists,» viņš atteica, «vakar redzēju, ka jūsu drauga sulainis veda to aiz pavadas.»
«Vai domājat, ka zirgs ir vērts simt pistoles?»
«Jā. Vai gribat viņu man pārdot par šo cenu?»
«Nē, bet esmu ar mieru spēlēt uz viņu.»
«Jūs gribat spēlēt uz viņu?»
«Jā.»
«Un ko?»
«Uz kauliņiem.»
Sacīts — darīts, un es zirgu paspēlēju. Toties seglu segu pēc tam atvinnēju.
D'Artanjanam savilkās diezgan skāba seja.
— Jums tas nepatīk? — Atoss jautāja.
— Atzīstos, ka ne visai, — d'Artanjans piekrita. — Sim zirgam kaujas dienā vajadzēja kalpot mums par pazīšanās zīmi. Tas bija dāvināts par piemiņu. Atos, jūs neesat rīkojies pareizi.
— Bet, mīļais draugs, iedomājieties sevi manā vietā, — musketieris teica. — Es šausmīgi garlaikojos, turklāt, goda vārds, es necienu angļu zirgus. Ja svarīgi ir tikai, lai kāds mūs pazītu, tad pietiks ar segliem, tie uzreiz duras acīs. Kas attiecas uz zirgu, tad mēs atradīsim ieganstu, lai attaisnotu viņa pazušanu. Velns lai parauj! Zirgs taču ir mirstīgs. Pieņemsim, ka manējais nobeidzās no ienāšiem vai kraupja.
D'Artanjans joprojām palika īgns.
— Man ļoti žēl, — Atoss turpināja, — ka jūs acīm redzami esat ļoti augstu vērtējis šos zirgus, jo es savu stāstījumu vēl neesmu beidzis.
— Ko tad jūs vēl esat izdarījis?
— Kad biju pazaudējis savu zirgu ar deviņi pret desmit — iedomājieties, kāds metiens! — man iešāvās prātā spēlēt uz jūsējo.
— Jā, bet es ceru, ka jūs savu nodomu neizpildījāt?
— Tieši otrādi, izpildīju to tai pašā mirklī.
— Kāds trakums! Un tālāk? — d'Artanjans nemierīgi iesaucās.
— Spēlēju un zaudēju.
— Manu zirgu?
— Jūsu zirgu. Ar septiņiem pret astoņiem, pietrūka viena punkta … Jūs taču pazīstat parunu.
— Atos, nudien, jūs neesat pie pilna prāta.
— Mans dārgais, to jums vajadzēja sacīt vakar, kad stāstīju šausmu stāstus, nevis šorīt. Pazaudēju arī jūsu zirgu kopā ar segliem un visiem iedomājamiem piederumiem.
— Tas ir šausmīgi!
— Pagaidiet, jūs vēl nezināt visu. Es būtu lielisks spēlētājs, ja neaizrautos, bet es aizraujos tāpat kā ar dzeršanu. Un tā es aizrāvos spēlē …
— Uz ko tad jūs vēl varējāt spēlēt? Vairāk taču nekā nebija.
— Jūs maldāties, mans draugs. Bija vēl briljanta gredzens, kas dzirkstī jums uz pirksta un ko es vakar ievēroju.
— Šo briljantu! — iesaucās d'Artanjans, steigšus aptaustīdams gredzenu.
— Tā kā esmu lietpratējs, jo man pašam savā laikā ir bijuši briljanti, tad jūsējo es novērtēju uz tūkstoš pistolēm.
— Ceru, ka jūs ne ar vārdu neieminējāties par manu briljantu? — aiz bailēm pusdzīvs d'Artanjans nopietni jautāja.
— Gluži pretēji, dārgais draugs. Jūs saprotat, ka šis briljants bija mūsu pēdējā cerība, ar to es varēju atvinnēt mūsu zirgus un zirgu piederumus, vēl vairāk, es varēju laimēt ceļa naudu.
— Atos, jūs mani biedējat! — d'Artanjans iesaucās.
— Un tā es ierunājos manam partnerim par jūsu briljantu, ari viņš to bija ievērojis. Pie joda, mans dārgais, jūs valkājat uz pirksta debesu zvaigzni un gribat, lai neviens to nepamana! Tas taču ir neiespējami!
— Beidziet, mans dārgais, beidziet! — d'Artanjans mudināja. — Goda vārds, ar savu aukstasinību jūs mani iedzīsiet kapā!
— Un tā mēs sadalījām briljantu desmit likmēs, pa simt pistolēm katru.
— Vai jūs jokojat un gribat mani pārbaudīt? — jautāja d'Artanjans, ko dusmas jau sāka raustīt aiz matiem.
— Sasodīts, es nejokoju! Gribētu redzēt, ko jūs būtu darījis manā vietā! Divas nedēļas nebiju redzējis cilvēcisku seju, pudeļu sabiedrībā sāku jau pārvērsties par lopu.
— Tas vēl jums nedod iemeslu spēlēt uz manu briljantu! — d'Artanjans atbildēja, nervozi sažņaugdams roku.
— Uzklausiet beigas! Desmit likmes pa simt pistolēm katra, desmit metienos bez revanša. Trīspadsmit metienos pazaudēju visu, trīspadsmit metienos. Skaitlis trīspadsmit man vienmēr bijis liktenīgs, tieši trīspadsmitajā jūlijā …
— Velns un elle! — iesaucās d'Artanjans, pieceldamies no galda. Šīsdienas stāstījums lika viņam aizmirst vakar dzirdēto.
— Pacietību! — Atoss mierināja. — Man bija kāds plāns. Anglis ir liels īpatnis. Redzēju no rīta, ka viņš sarunājās ar Grimo, un pēc tam Grimo man pastāstīja, ka anglis aicinājis viņu pie sevis dienestā. Un tāpēc es spēlēju uz Grimo, uz kluso Grimo, ko sadalīju desmit likmēs.
— Tas tik ir numurs! — iesaucās d'Artanjans, gribot negribot sākdams skaļi smieties.
— Uz Grimo, vai saprotat? Un, pateicoties desmit likmēs sadalītajam Grimo, kas viss nav vērts vienu dukatonu, es atvinnēju briljantu. Sakiet vēl, ka neatlaidība nav tikums.
— Goda vārds, tas ir pārāk jocīgi! — d'Artanjans apmierināts iesaucās un smējās locīdamies.
— Juzdams, ka laime pārnākusi manā pusē, es tūlīt atkal sāku spēlēt uz briljantu.
— Velna milti! — d'Artanjans noburkšķēja, un seja viņam atkal apmācās.
— Atvinnēju jūsu zirga lietas, pēc tam jūsu zirgu, pēc tam manas zirga lietas, pēc tam manu zirgu, pēc tam atkal paspēlēju, īsi sakot, es atvinnēju jūsu un mana zirga seglus un pārsegus. Tāds ir pašreizējais stāvoklis. Tas bija lielisks gājiens, un pie tā es paliku.
D'Artanjans uzelpoja, it kā milzīgs smagums būtu viņam novēlies no krūtīm.
— Tas nozīmē, ka briljants paliek man? — viņš bikli iejautājās.
— Pilnīgi neskarts, mīļais draugs, un piedevām vēl mūsu Bu- cefalu segli.
— Ko mēs darīsim ar segliem bez zirgiem?
— Man ir viena ideja.
— Atos, jūs mani baidāt.
— Paklausieties, d'Artanjan! Jūs ilgi neesat spēlējis, vai ne?
— Un arī nevēlos spēlēt.
— Nesakiet vis. Kā jau teicu, jūs ilgi neesat spēlējis, un tāpēc jums tagad veiktos.
— Pieņemsim! Un tālāk?
— Tālāk? Anglis ar savu biedru vēl ir šeit. Es ievēroju, ka viņam ļoti žēl, ka nedabūja seglus. Un jūs, kā redzu, ļoti nožēlojat savu zirgu. Jūsu vietā es spēlētu, likdams seglus pret zirgu.