Выбрать главу

—  Vieniem segliem viņš negribēs likt pretī zirgu.

—  Tad lieciet abus, pie joda! Neesmu tik liels egoists kā jūs.

—  Vai jūs tā darītu? — d'Artanjans šaubījās, bet Atosa pa­ļāvība jauno gaskoni neviļus ietekmēja.

—  Goda vārds, uz līdzenas vietas.

—   Bet, redzat, tā kā zirgi ir zaudēti, tad man būtu ļoti svarīgi paturēt vismaz seglus.

—  Tad spēlējiet uz savu briljantu.

—   Nu nē, to es nedarīšu nekad, it nekad!

—   Velns lai parauj! — Atoss turpināja. — Varētu vēl jums ieteikt spēlēt uz Planšē, bet, tā kā tas reiz jau ir darīts, tad an­glis varbūt negribēs.

—   Mīļais Atos, es labāk neriskēšu ne ar ko, — d'Artanjans sacīja.

—   2ēl, — salti atteica Atoss. — Anglis ir kā piebāzts ar pisto­lēm. Kungs un Dievs! Nu pamēģiniet vienu metienu, vienu vie­nīgu metienu.

—  Un ja es zaudēšu?

—  Jūs laimēsiet.

—   Bet ja es zaudēšu?

—  Tad atdosiet viņam zirgu lietas.

—   Lai notiek: vienu metienu! — d'Artanjans sacīja.

Atoss devās meklēt angli un atrada viņu stallī, kur viņš alka­tīgi aplūkoja abu draugu zirgu lietas. Izdevība bija laba. Atoss izteica savus noteikumus: divi segli un pārsegi pret vienu zirgu vai simt pistolēm — pēc izvēles. Anglis ātri aprēķināja: abi zirgu segli kopā maksāja savas trīssimt pistoles. Viņš bija ar mieru.

D'Artanjans drebēdams meta kauliņus un uzmeta trīs punktus. Viņš tik ļoti nobālēja, ka Atoss izbijās un tikai noteica:

—   Draugs, tas ir bēdīgs metiens. Jums, kungs, būs zirgi ar visiem segliem.

Uzvaras priekā anglis pat nepūlējās kauliņus samaisīt; viņš uzmeta tos uz galda un pat nepaskatījās, cik uzmetis, jo bija droši pārliecināts, ka būs laimējis. Lai slēptu savu sapīkumu, d'Artan­jans bija novērsies.

—   Skat, skat, — Atoss kā vienmēr mierīgi sacīja. — Nepa­rasts metiens. Tādu esmu redzējis tikai četras reizes mūžā: divi punkti!

Anglis paskatījās un sastinga aiz pārsteiguma, d'Artanjans paskatījās un sastinga aiz prieka.

—   Jā, tikai četras reizes, — Atoss turpināja. — Vienu reizi pie de Krekī kunga, otrreiz pie manis uz laukiem, manā pilī… kad man vēl bija pils; trešo reizi pie de Trevila kunga, kad viņš mūs visus pārsteidza; beidzot, ceturto reizi krogā, kur es pats to uzmetu un zaudēju simt luidoru un vakariņas.

—  Vai jūs, d'Artanjana kungs, ņemsiet savu zirgu atpakaļ? — anglis jautāja.

—   Protams, — d'Artanjans atbildēja.

—   Un revanšu man nedosiet?

—   Kā atceraties, mēs norunājām spēlēt bez revanša.

—   Tas tiesa, cienījamais kungs. Zirgs tiks atdots jūsu sulai­nim.

—   Vienu mirklīti, — iejaucās Atoss. — Ja atļaujat, kungs, es vēlētos mazliet aprunāties ar savu draugu.

—   Lūdzu.

Atoss aizveda d'Artanjanu sānis.

—   Nu, kārdinātāj, — d'Artanjans sacīja, — ko tu vēl gribi? Tu gribi, lai es spēlēju, vai ne?

—   Nē, es gribu, lai jūs pārdomājat.

—   Par ko?

—  Vai ņemsiet atpakaļ zirgu?

—   Bez šaubām.

—  Jūs rīkotos nepareizi, es ņemtu simt pistoles. Jūs taču zi­nāt, ka likāt pret zirgu vai simt pistolēm pēc jūsu izvēles.

—  Jā.

—   Es ņemtu simt pistoles.

—   Bet es ņemšu zirgu.

—   Un darīsiet nepareizi, es atkārtoju. Ko mēs abi darīsim ar vienu zirgu? Es taču nevaru sēsties zirgā jums aiz muguras, mēs tad izskatītos kā divi Aimona dēli, kas pazaudējuši savus brāļus. Jūs taču negribēsiet mani pazemot, rikšodams man blakus uz lepnā kara zirga. Es, ne mirkli nevilcinoties, paņemtu simt pisto­les, jo mums vajadzīga nauda, lai atgrieztos Parīzē.

—  Atos, man ļoti gribas paturēt zirgu.

—   Nav vērts, mans draugs. Zirgs var izmežģīt kāju, viņš var klupt un apdauzīt ceļgalus, viņš var reizi paēst no redelēm, no kurām ēdis ienāšains lopiņš, un jūsu zirgs ir beigts, vai, pareizāk sakot, simt pistoles jums beigtas. Tālāk, saimniekam zirgs jābaro, turpretī simt pistoles baro savu saimnieku.

—   Bet kā mēs atgriezīsimies mājās?

—  Ar mūsu sulaiņu zirgiem. Pie joda, tik un tā katrs uzreiz redzēs no mūsu izskata, ka neesam šādi tādi!

—   Lieliski mēs izskatīsimies uz šiem kleperiem blakus Ara­misam un Portosam, kas dižosies ar saviem rikšotājiem!

—  Aramiss un Portoss! — Atoss iesaucās, pilnā kaklā iesmie­damies.

—   Kas ir? — jautāja d'Artanjans, nesaprazdams drauga jaut­rības cēloni.

—   Nekas, nekas, turpināsim, — Atoss izvairīgi atbildēja.

—  Tātad jūs domājat? …

—   Ka vajag ņemt simt pistoles. Ar tām mēs, d'Artanjan, dzī­vosim, cepuri kuldami, līdz mēneša beigām. Mēs visi esam nogu­ruši, mums derēs mazliet atpūsties.

—   Atpūsties! Nē, Atos, tikko būšu atpakaļ Parīzē, es nekavē­joties sākšu meklēt nelaimīgo sievieti.

—   Vai jūs domājat, ka zirgs šais meklējumos jums būs de­rīgāks nekā simt spoži luidori? Ņemiet simt pistoles, mans draugs, ņemiet tās.

D'Artanjanam bija vajadzīgs tikai iemesls, lai padotos. Tikko minētais viņam šķita lielisks. Turklāt viņš baidījās, vēl ilgāk pre­tojoties, Atosa acīs kļūt par egoistu, tāpēc piekāpās un izvēlējās simt pistoles, kuras anglis uz vietas izmaksāja.

Tagad viņi domāja tikai par došanos mājup. Miera noslēgšana ar saimnieku viņiem maksāja Atosa veco zirgu un vēl sešas pisto­les. D'Artanjans un Atoss uzkāpa mugurā Planšē un Grimo zir­giem, bet kalpi devās ceļā kājām, seglus nesdami uz galvas.

Lai arī cik slikti bija abu draugu rumaki, tomēr viņi aizstei­dzās priekšā saviem sulaiņiem un drīz vien sasniedza Krevkēru. Jau iztālēm viņi ieraudzīja Aramisu, kas, atspiedies uz palodzes, sērīgi kā pasakā mana māsa Anna raudzījās uz putekļu māko­ņiem aizsegto apvārsni.

—   Hei! Hē! Aramis! Pie joda, ko jūs tur kūkojat? — abi draugi viņam uzsauca.

—    Ā, jūs, d'Artanjan un Atos, — jauneklis atsaucās. — Es pārdomāju, cik ātri paiet pasaules godība, un mans angļu zirgs, kas strauji attālinājās un nupat izgaisa putekļu mākonī, man lieku reizi atgādināja, cik iznīcīgs ir viss šajā pasaulē. Pat visa mūsu dzīve izpaužama trīs vārdos: erat, est, fuit[17].