Выбрать главу

—   Ko tas būtībā nozīmē? — jautāja d'Artanjans, kas sāka nojaust patiesību.

—  Tas nozīmē, ka esmu piemuļķots: sešdesmit luidoru par zirgu, kas, spriežot pēc viņa gaitas, var norikšot piecas ljē stundā.

D'Artanjans un Atoss sāka skaļi smieties.

—   Mīļais d'Artanjan, lūdzu nedusmojieties uz mani, — Ara­miss sacīja, — bet cilvēks trūkumā neievēro likumus. Un es pats esmu sodīts visbargāk, jo negodīgais zirgu tirgonis man no­krāpis vismaz piecdesmit luidoru. Bet jūs gan esat taupīgi saim­nieki! Paši jājat uz sulaiņu zirgiem un savus lepnos rikšotājus lie­kat vest aiz pavadas, lēnītēm, bez steigas.

Tai pašā mirklī furgons, ko jau labu brīdi varēja redzēt tu­vojamies pa Amjēnas ceļu, piestāja pie kroga, un no furgona iz­kūņojās Grimo un Planšē ar segliem uz galvas. Furgons tukšā brauca uz Parīzi, un abi sulaiņi bija vienojušies ar ormani, ka vedummaksas vietā viņi tam visu ceļu dzesēs slāpes.

—   Ko tas nozīmē? — ieraudzījis viņus, Aramiss jautāja. — Ti­kai segli?

—  Vai tagad saprotat? — Atoss atvaicāja.

—   Mīļie draugi, jūs esat rīkojušies taisni tāpat kā es. Arī es nezin kāpēc paturēju seglus. Ei, Bazēn! Atnesiet manus jaunos seglus un nolieciet blakus šo kungu segliem.

—   Un ko jūs izdarījāt ar saviem mācītājiem? — d'Artanjans jautāja.

—   Nākošajā dienā uzaicināju viņus uz pusdienām, — Aramiss sacīja. — Starp citu, šeit ir lielisks vīns, un es viņus smalki pie­dzirdīju; tad kirē man aizliedza šķirties no karavīra mundiera un jezuīts lūdza, lai palīdzot viņam iekļūt musketieros.

—   Tikai bez disertācijas! — d'Artanjans sauca. — Bez diser­tācijas! Es prasu atteikties no disertācijas!

—   Kopš tā brīža mana dzīve rit jauki, — Aramiss turpināja stāstīt. — Esmu sācis sacerēt poēmu ar vienzilbīgām rindām. Tas ir diezgan grūti, bet katras lietas vērtību nosaka grūtības, kādas sagādā šīs lietas radīšana. Tā ir mīlestības poēma, nola­sīšu jums pirmo dziedājumu, kam ir četrsimt rindu, un tā lasījums ilgst vienu minūti.

—  Vai zināt, mīļais Aramis, — pārtrauca d'Artanjans, kas dzeju necieta gandrīz tāpat kā latīņu valodu, — pievienojiet grū­tību vērtībai jūsu dzejas īsuma vērtību, un tad jūs varēsiet būt pārliecināts, ka jūsu poēmai ir divējāda vērtība.

—   No manas poēmas, kā jūs paši varēsiet pārliecināties, — Aramiss turpināja, — dveš cildenas kaislības. Draugi, mēs at­griežamies Parīzē? Bravo! Esmu gatavs! Priecājos, ka mēs atkal redzēsimies ar krietno Portosu. Ticiet vai neticiet, es esmu noilgojies pēc šī vientiesīgā milža! Viņš jau nu gan nebūs pārdevis savu zirgu, kaut arī viņam būtu piedāvāta vesela karaļvalsts. Varu iedomāties, cik lepni viņš sēdēs jaunajos seglos staltā rik­šotāja mugurā. Viņš izskatīsies kā lielmoguls.

Draugi stundu pakavējās Krevkērā, lai atpūtinātu zirgus. Ara­miss nomaksāja rēķinu, ievietoja Bazēnu furgonā pie viņa bied­riem, un tad visi devās ceļā pie Portosa.

Portoss jau bija uz kājām un vairs ne tik bāls kā d'Artanjana pirmā apmeklējuma laikā. Musketieris sēdēja pie pusdienu galda, kas bija klāts četrām personām, kaut gan viņš bija viens pats. Pusdienās bija pasniegti smalki sagatavoti gaļas ēdieni, izmeklēti vīni un lieliski augļi.

—   Nudien, kungi, jūs ierodaties īstajā laikā, — viņš piecelda­mies sacīja, — pašreiz grasījos ieturēt pusdienas, un jūs paēdīsiet kopā ar mani.

—   Oho! — d'Artanjans novilka. — Diezin, vai šīs pudeles būs nozvejojis Musketons ar laso? Redzu arī speķotu teļa gaļu un vērša filē …

—   Es stiprinos, — Portoss teica, — jā, es stiprinos. Nekas tik ļoti nenovājina cilvēku kā tāds sasodīts izmežģījums. Vai jums, Atos, kādreiz ir gadījies izmežģīt kāju?

—   Nekad. Bet atceros, ka sadursmē Ferū ielā mani ievainoja ar zobenu, un tad pēc divām vai divarpus nedēļām es jutos tieši tāpat kā patlaban jūs.

—   Mīļais Portos, šķiet, šīs pusdienas nav domātas jums vie­nam? — iejautājās Aramiss.

—   Nē, — Portoss atbildēja. — Gaidīju dažus apkaimes muiž­niekus, bet tie man paziņoja, ka nevarēšot ierasties. Jūs ieņemsiet viņu vietas, un no šīs maiņas es nekā nezaudēšu. Musketon, at­nes sēdekļus un vēlreiz tikpat daudz pudeļu vīna!

—  Vai jūs zināt, ko mēs te pašreiz ēdam? — pēc minūtēm desmit Atoss jautāja.

—■ Protams! — d'Artanjans atbildēja. — Es ēdu speķotu teļa gaļu ar artišokiem un smadzenēm.

—   Un es jēra filē, — sacīja Portoss.

—   Es vistas cepeti, — Aramiss teica.

—   Kungi, jūs dziļi maldāties, — Atoss nopietni paskaidroja, — jūs visi ēdat zirgu.

—   Nevar būt! — d'Artanjans iesaucās.

—  Zirgu! — Aramiss atkārtoja, nepatikā saviebdamies.

Vienīgi Portoss neatbildēja nekā.

—  Jā, zirgu. Vai nav tiesa, Portos, ka mēs ēdam zirgu? Var­būt pat ar visu apseglojumu!

—   Nē, kungi, apseglojumu es paturēju, — Portoss sacīja.

—   Goda vārds, mēs visi esam vienādi, — teica Aramiss, — it kā mēs būtu norunājuši savā starpā.

—   Ko man bija darīt? — Portoss sacīja. — Šis zirgs mulsi­nāja manus viesus, negribēju viņus pazemot!

—   Un jūsu hercogiene vēl joprojām uzturas peldvietā, vai ne? — d'Artanjans jautāja.

—   Vēl joprojām, — Portoss atbildēja. — Un provinces guber­natoram — tas ir viens no muižniekiem, kurus šodien gaidīju pus­dienās — tik Joti iepatikās mans zirgs, ka es to viņam atdevu.

—  Atdevāt! — iesaucās d'Artanjans.

—   Ak mans Dievs! Jā, atdevu, tas ir īstais vārds, — Portoss teica, — jo zirgs bija vērts vismaz simt piecdesmit luidoru, bet tas sīkstulis negribēja maksāt man vairāk par astoņdesmit.

—   Bez segliem? — Aramiss jautāja.

—  Jā, bez segliem.

—   Ievērojiet, kungi, — Atoss sacīja, — ka Portoss darījumu noslēdzis visizdevīgāk no mums visiem.