Tad atskanēja vesela smieklu vētra, kas nabaga Portosu pagalam apmulsināja, bet, kad viņam paskaidroja jautrības iemeslu, arī viņš tai pievienojās, turklāt kā parasti skaļāk par visiem.
— Tādā veidā mums visiem makā ir nauda? — d'Artanjans jautāja.
— Tikai ne man, — Atoss atteica. — Man tik ļoti iegaršojās Aramisa spāniešu vīns, ka liku sešdesmit pudeles iekraut furgonā pie sulaiņiem.
— Iedomājieties, ka es atdevu savu naudu līdz pēdējam sū Mondidjē baznīcai un Amjēnas jezuītiem, — Aramiss sacīja. — Man vajadzēja nokārtot vairākas saistības, kuras biju uzņēmies, un es pasūtīju meses, kuras tiks noturētas par mani un arī par jums, kungi, un esmu pārliecināts, ka tās mums visiem nāks tikai par labu.
— Un mans izmežģījums? Vai domājat, ka tas man nekā nemaksāja? — Portoss jautāja. — Nemaz neskaitot Musketona ievainojumu, kura dēļ man vajadzēja aicināt ārstu divas reizes dienā, turklāt viņš par vizītēm noprasīja man divkāršu maksu, aizbildinādamies ar to, ka nejēga Musketons bija saņēmis lodi tādā vietā, ko parasti rāda vienīgi aptiekāram. Tāpēc es puisim liku nopietni pie sirds, lai turpmāk viņš izvairās no tādiem ievainojumiem.
— Tur nav ko sacīt, — Atoss, sasmaidīdamies ar d'Artanjanu un Aramisu, teica, — redzu, ka jūs pret nabaga puisi esat izturējies augstsirdīgi, kā labam kungam pieklājas.
— īsi un skaidri, — Portoss turpināja, — kad samaksāšu izdevumus, man atliks tikai trīsdesmit ekiji.
— Man ir kādas desmit pistoles, — paziņoja Aramiss.
— Tad jau mēs šajā godājamā sabiedrībā esam īsti Krēzi, — Atoss sacīja. — Cik jums, d'Artanjan, vēl atlicis no jūsu simt pistolēm?
— No manām simt pistolēm? Pirmkārt, piecdesmit no tām es atdevu jums.
— Vai patiesi?
— Pie joda, jā!
— Pareizi, atceros!
— Tālāk, sešas pistoles samaksāju krodziniekam.
— Sasodītais krodzinieks! Kāpēc jūs iedevāt viņam sešas pistoles?
— Jūs pats teicāt, lai es viņam iedodot.
— Jums taisnība, es esmu pārāk labsirdīgs. īsi sakot: kāds ir atlikums?
— Divdesmit piecas pistoles, — d'Artanjans atbildēja.
— Un man, — teica Atoss, izvilkdams no kabatas sīknaudu, — man …
— Jums nav nekā.
— Patiesi, vai arī tik maz, ka to nav vērts pievienot kopīgajai summai.
— Tagad saskaitīsim, cik mums ir par visiem kopā. Jums, Portos?
— Trīsdesmit ekiji.
— Aramis?
— Desmit pistoles.
— Un jums, d'Artanjan?
— Divdesmit piecas.
— Cik tas ir kopā? — Atoss noprasīja.
— Četrsimt septiņdesmit pieci livri! — atbildēja d'Artanjans, kas rēķināja kā pats Arhimeds.
— Kad sasniegsim Parīzi, mums būs atlikuši vēl savi četri simti, — Portoss sacīja, — un vēl apseglojums.
— Bet kā būs ar eskadrona zirgiem? — iejautājās Aramiss.
— Mūsu sulaiņu četrus zirgus pārvērtīsim par diviem kungu zirgiem un tad izlozēsim tos. Četrsimt livru būs puszirgs vienam no tiem, kas būs palikuši bez zirga; izkratīsim visu, kas mums būs atlicis kabatās, iedosim to d'Artanjanam, jo viņam ir laimīga roka, un viņš pirmajā krog^ā izmēģinās laimi spēlē.
— Tagad ēdīsim, — Portoss mudināja, — citādi viss atdzisīs.
Nomierinājušies par savu nākotni, četri draugi parādīja pienācīgu godu maltītei, kuras atliekas atdeva Musketona, Bazēna, Planšē un Grimo kungiem.
Parīzē d'Artanjanu gaidīja vēstule no de Trevila kunga, kurā tas darīja zināmu, ka uz jaunā gaskoņa lūgumu karalim labpaticies atjaut viņam iestāties musketieru rindās.
Tas bija viss, ko d'Artanjans bija ilgojies sasniegt, protams, atskaitot vēlēšanos atrast Bonasjē kundzi, tāpēc viņš, Joti ielīksmots, tūdaj pat steidzās pie saviem biedriem, kurus bija pametis pirms pusstundas un nu atrada diezgan noskumušus un noraizējušos. Viņi bija sapulcējušies pie Atosa, lai apspriestos, un tas aizvien norādīja, ka stāvoklis visai nopietns.
De Trevila kungs nupat bija viņiem paziņojis, ka sakarā ar karaļa stingro nodomu pirmajā maijā sākt karagājienu viņiem nekavējoties jāiegādājoties vajadzīgais ekipējums.
Četri filozofi pavisam apjukuši skatījās cits uz citu: attiecībā uz disciplīnu de Trevila kungs nekad nejokoja.
— Kā jūs domājat, cik var maksāt šis ekipējums? — d'Artanjans jautāja.
— O, stāvoklis ir grūts, — Aramiss atteica, — mēs nupat ar īsti spartisku sīkstumu aprēķinājām izdevumus, un iznāca, ka uz katru vajadzīgi vismaz tūkstoš pieci simti livru.
— Četrreiz tūkstoš pieci simti ir seši tūkstoši livru, — Atoss turpināja.
— Man šķiet, ka pietiktu ar tūkstoš livriem uz katru, — sacīja d'Artanjans, — kaut gan es nerēķinu kā spartietis, bet drīzāk kā advokāts …
Vārds «advokāts» it kā atmodināja Portosu.
— Pagaidiet, man iešāvās prātā kāda doma! — viņš teica.
— Arī tas jau ir kaut kas, — Atoss vēsi sacīja. — Man nav ne ēnas no kādas domas. Par d'Artanjanu man jāteic, ka viņš aiz laimes par uzņemšanu musketieros zaudējis prātu: tūkstoš livru! Kungi, ticiet man, ka man vienam vajadzīgi divi tūkstoši.
— Četrreiz divi ir astoņi, — Aramiss aprēķināja. — Tātad mums ekipējuma iegādei vajadzīgi astoņi tūkstoši livru. Segli mums jau gan ir.
— Un vēl, — ieteicās Atoss, nogaidīdams, kamēr d'Artanjans, kas devās pateikties de Trevila kungam, būs aizvēris durvis, — un vēl šis skaistais briljants, kas staro mūsu draugam uz pirksta. Velns lai parauj! D'Artanjans ir pārāk labs biedrs, lai atstātu savus draugus grūtībās, kad viņš nēsā uz zeltneša tādu dārgumu.
XXIX
DZĪŠANĀS PĒC EKIPĒJUMA
No četriem draugiem visvairāk noraizējies noteikti bija d'Artanjans, kaut gan viņam kā gvardam bija daudz vieglāk ekipēties nekā musketieru kungiem, kas visi bija izcili augstmaņi. Taču mūsu jaunais gaskonis, kā lasītājs jau būs varējis novērot, bija apdomīgs un gandrīz paskops un tai pašā laikā (kā izskaidrot šādu pretrunu?) gandrīz vēl godkārīgāks par Portosu. Pašreiz d'Artanjanu nomāca gan ne tikai raizes par godkāres apmierināšanu, bet arī mazāk patmīlīga rakstura nemiers: lai arī kur viņš apvaicājās, nekur nekā jauna par Bonasjē kundzi nedabūja zināt. De Trevila kungs bija runājis ar karalieni par nelaimīgo sievieti; karaliene nezināja, kur atrodas sīkpreču tirgotāja jaunā sieva, un bija apsolījusies likt viņu meklēt, bet šis solījums bija diezgan nenoteikts un d'Artanjanu nemaz nenomierināja.