— Portos, jūs esat pašpārliecības pilns kā Narciss, lieciet to aiz auss, — atbildēja Aramiss. — Un jūs zināt, es neciešu tikumības mācību, izņemot ja to sludina Atoss. Kas attiecas uz jums, mans draugs, tad jūsu zobena siksna ir pārāk grezna, lai jūs tikumības ziņā būtu kāds varonis. Kad man patiks, es kļūšu par abatu, bet pagaidām esmu musketieris un kā tāds runāju to, ko gribu, un pašreiz gribu jums sacīt, ka jūs man esat apnicis.
— Aramis!
— Portos!
— Kungi! Kungi! — atskanēja no visām pusēm.
— De Trevila kungs gaida d'Artanjana kungu, — viņus pārtrauca sulainis, atvērdams kabineta durvis.
Kad tika izrunāti šie vārdi, durvis palika vaļā, visi uzreiz apklusa, un šajā vispārējā klusumā jaunais gaskonietis visā garumā šķērsoja uzgaidāmo istabu un iegāja musketieru kapteiņa kabinetā, sirsnīgi nopriecādamies, ka īstajā laikā izdevies izvairīties no līdzdalības dīvainā strīda beigās.
III
AUDIENCE
De Trevila kungs bija ļoti nelāgā omā, tomēr laipni saņēma jaunekli, kas paklanījās līdz pašai zemei. Musketieru kapteinis pasmaidīja, kad d'Artanjans teica apsveikuma vārdus, jo bear- niešu akcents atgādināja kapteinim jaunību un dzimto malu — šādas atmiņas izvilina smaidu cilvēkam katrā vecumā. Bet tūlīt pat, piegājis pie uzgaidāmās istabas durvīm un pamājis ar roku d'Artanjanam, it kā lūgdams atļauju vispirms nobeigt ar citiem, lai tad sāktu sarunu ar viņu, de Trevila kungs uzsauca trīs reizes, ar katru reizi kāpinādams balsi, tā ka tanī izskanēja visa intonāciju gamma no pavēlnieciskas līdz sadusmotai:
— Atos! Portos! Aramis!
Divi mums jau pazīstamie musketieri, kas atsaucās uz abiem pēdējiem no trim nosauktajiem vārdiem, uzreiz pameta pulciņu, kurā bija stāvējuši, un iegāja kabinetā, bet durvis tūlīt aizvērās, tikko viņi bija pārkāpuši pār slieksni. Viņu izturēšanās, kaut arī abi nebija pilnīgi mierīgi, ar savu cieņas un reizē padevības pilno nepiespiestību sajūsmināja d'Artanjanu, kas šajos cilvēkos saskatīja pusdievus un viņu priekšniekā pašu Olimpa Jupiteru ar visiem viņa zibeņiem.
Kad abi musketieri bija ienākuši un durvis aiz viņiem aizvērušās, kad uzgaidāmajā istabā bija atsākusies sarunu čala, kurām musketieru iesaukšana, bez šaubām, bija devusi jaunu vielu, kad beidzot de Trevila kungs, klusēdams un uzacis saraucis, bija trīs četras reizes izstaigājis kabinetu visā garumā, ikreiz iedams garām Portosam un Aramisam, kas stāvēja stingi un mēmi kā parādē, viņš pēkšņi nostājās abiem pretī un, ar dusmīgu skatienu aplūkojis tos no galvas līdz kājām, izsaucās:
— Vai zināt, kungi, ko man teica karalis vēl vakar vakarā? Vai zināt to?
— Nē, — pēc mirkļa atbildēja abi musketieri. — Nē, kapteiņa kungs, mēs nezinām.
— Bet es ceru, ka jūs pagodināsiet mūs un to pateiksiet, — piebilda Aramiss bijīgā balsī un graciozi paklanīdamies.
— Viņš man teica, ka turpmāk savus musketierus izvēlēšoties no kardināla kunga gvardu vidus!
— No kardināla kunga gvardu vidus? Kāpēc tad tā? — Portoss strauji iejautājās.
— Viņš redz, ka viņam savs skāņais vīns jāuzlabo, piejaucot labu vīnu.
Abi musketieri nosarka līdz ausu galiem. D'Artanjans nezināja, kur dēties, un labprāt būtu atradies simt pēdu zem zemes.
— Jā, jā, — de Trevila kungs iekaisdams turpināja, — un viņa majestātei ir taisnība, jo, goda vārds, musketieru kungi galmā sevi nostādījuši bēdīgā lomā. Kardināla kungs vakarvakarā, ar karali spēlēdams šahu, stāstīja līdzjūtīgā tonī, kas man nemaz nepatika, ka aizvakar sasodītie musketieri, šie velna zeļļi, — šos vārdus viņš ironiski uzsvēra, un tas man patika vēl mazāk, — šie galvu cirtēji, — viņš piebilda, skatīdamies uz mani ar plēsīga kaķa acīm, — esot aizkavējušies pēc aizliegtās stundas kādā krodziņā Ferū ielā, un viņa gvardu patruļa — te man likās, ka viņš iesmiesies man sejā, — esot bijusi spiesta aizturēt miera traucētājus. Piķis un zēvele! Jums tas ir zināms! Aizturēt musketierus! Arī jūs tur esat bijuši klāt, nemaz neliedzieties, jūs esat pazīti, un kardināls nosauca jūsu vārdus. Tā ir mana vaina, jā, tikai mana vaina, jo es pats izvēlos savus ļaudis. Kāda velna pēc jūs, Aramis, izlūdzāties no manis musketieru kamzoli, kad jums tik labi piedienētu sutana? Un jūs, Portos! Vai šī skaistā, ar zeltu šūdinātā zobensiksna jums aplikta tikai tādēļ, lai pie tās piekārtu salmu zobenu? Un Atoss? Es neredzu Atosu. Kur viņš ir?
— Kapteiņa kungs, viņš ir slims, ļoti slims, — Aramiss bēdīgi atbildēja.
— Slims, ļoti slims, jūs sakāt? Kas viņam kaiš?
— Pastāv aizdomas, ka viņam ir bakas, — atbildēja Portoss, savukārt gribēdams iebilst kādu vārdu sarunā, — un tas būtu ļoti bēdīgi, jo šī slimība izmaitātu viņam seju.
— Bakas? Kādus niekus jūs, Portos, man te atkal stāstāt? Viņa gados saslimt ar bakām? Nē jel! … Bet viņš, bez šaubām, ir ievainots, varbūt pat nogalināts. Ak, ja es to būtu zinājis!… Sasodīts! Musketieru kungi! Es to necietīšu, ka mani ļaudis apmeklē šaubīgus krogus, uzsāk ķildas uz ielas un uz katra krustceļa cilā zobenus. Es nevēlos, ka musketieri kļūst par izsmieklu kardināla kunga gvardiem, kas ir krietni, mierīgi un izveicīgi ļautiņi un nekad nenonāks tādā stāvoklī, ka viņus varētu aizturēt, turklāt viņi neļautos sevi aizturēt, par to es esmu pārliecināts. Drīzāk viņi uz vietas mirtu nekā atkāptos kaut soli. Glābties, laisties lapās, bēgt — tā ir karaļa musketieru cienīga rīcība!
Portoss un Aramiss aiz niknuma trīcēja. Viņi būtu labprāt nožņauguši de Trevila kungu, ja sirds dzijumos nejustu, ka tas tā runā tikai aiz mīlestības pret viņiem. Viņi mīņājās, kodīja lūpas līdz asinīm un ar visu spēku spieda savu zobenu rokturus.
Uzgaidāmajā istabā visi bija dzirdējuši saucam Atosu, Por- tosu un Aramisu un no de Trevila kunga balss nopratuši, ka viņš ir milzīgi noskaities. Desmit ziņkārīgas galvas bija pieplakušas pie durvīm un bālēja aiz niknuma, jo pie durvju spraugas piespiestās ausis nepalaida garām nevienu vārdu, kas tika teikts kabinetā, un lūpas atkārtoja citu pēc cita kapteiņa apvainojumus, kuri attiecās uz visiem klātesošajiem. Vienā mirklī visa māja no kabineta durvīm līdz pašiem vārtiem, pārvērtās par verdošu katlu.