— Un tomēr, mīļais Atos, jūs, kas esat skaists un uzvedīgs lielkungs, varētu ar Amora bultu ievainot princešu un karalieņu sirdis.
— D'Artanjan, cik jūs vēl esat jauns! — Atoss, plecus paraustīdams, atteica.
Un viņš pamāja Grimo, lai tas atnes otru pudeli.
Šai mirklī pa pusatvērtajām durvīm bikli iespraucās Planšē galva, viņš paziņoja savam kungam, ka abi zirgi atvesti.
— Kādi zirgi? — Atoss jautāja.
— Divi zirgi, kurus de Trevila kungs man aizdeva izjādei. Gribu aizlaist līdz Senžermēnai.
— Ko jūs darīsiet Senžermēnā? — Atoss jautāja tālāk.
Tad d'Artanjans izstāstīja par sastapšanos baznīcā un kā viņš atkal ieraudzījis to sievieti, kas, tāpat kā nepazīstamais melnajā apmetnī un ar rētu pie deniņiem, pastāvīgi nodarbināja viņa domas.
— Tas nozīmē, ka jūs esat iemīlējies šai sievietē tāpat kā bijāt iemīlējies Bonasjē kundzē, — Atoss sacīja, nicīgi paraustīdams plecus, it kā juzdams līdzcietību pret cilvēku vājumu.
— Es? Nemaz ne! — d'Artanjans iesaucās. — Man tikai gribas atrisināt noslēpumu, kas ar viņu saistās. Nezinu kāpēc, bet man liekas, ka šai sievietei, kaut gan nepazīstu viņu, tāpat kā viņa nepazīst mani, ir kāda ietekme uz manu dzīvi.
— Patiesi jums taisnība, — Atoss teica, — es nepazīstu nevienu sievieti, kura būtu vērts, ka viņu meklē, kad viņa ir pazudusi. Bonasjē kundze ir pazudusi, jo ļaunāk viņai, lai atrodas pati.
— Nē, Atos, nē, jūs maldāties, — d'Artanjans pretojās. — Es mīlu nelaimīgo Konstanci vairāk nekā jebkad, un, ja es zinātu, kur viņa atrodas, tad, kaut vai tas būtu pašā pasaules galā, es dotos turp un izrautu viņu no ienaidnieku rokām. Bet es to nezinu, visi meklējumi ir bijuši veltīgi. Ko tad man darīt? Atliek tikai izklaidēties.
— Mīļais d'Artanjan, izklaidējieties ar milēdiju. Vēlu to jums no visas sirds, ja tas jums sagādā patikšanu.
— Klausieties, Atos, jūs te kvernat istabā kā cietumnieks, — d'Artanjans teica. — Labāk nāciet man līdzi, uzkāpsim zirgam mugurā un aizrikšosim kopā līdz Senžermēnai.
— Mans dārgais, es kāpju zirgam mugurā tikai tad, ja tas ir mans, bet, ja man zirga nav, tad eju kājām.
— Bet es neesmu tik lepns kā jūs, — atbildēja d'Artanjans, pasmaidīdams par Atosa neiecietību, kas no kura katra cita būtu viņu aizvainojusi, — un es kāpju mugurā tādam zirgam, kas man pagadās. Uz redzēšanos, mīļais Atos.
— Uz redzēšanos, — atteica musketieris, pamādams Grimo, lai tas atkorķē nupat atnesto pudeli.
D'Artanjans un Planšē uzlēca seglos un aizjāja uz Senžer- mēnas pusi.
Visu ceļu jauneklim neizgāja no prāta vārdi, kurus Atoss bija teicis par Bonasjē kundzi. D'Artanjans nebija sentimentāls jauneklis, tomēr daiļā sīkpreču tirgotāja sieva bija dziļi ietekmējusi viņa sirdi: kā jau teicis, viņš būtu ar mieru iet līdz pasaules galam, lai atrastu iemīļoto. Bet pasaule ir plaša un apaļa, viņš nezināja, uz kuru pusi griezties.
Pagaidām viņš dzīrās uzzināt, kas ir milēdija. Milēdija bija sarunājusies ar cilvēku melnajā apmetnī, tātad viņa pazina šo nepazīstamo. Bet d'Artanjanam bija radusies pārliecība, ka tieši cilvēks melnajā apmetni nolaupījis Bonasjē kundzi arī otrreiz, tāpat kā bija nolaupījis pirmo reizi. Tāpēc jauneklis, sacīdams, ka, dodoties meklēt milēdiju, bet tai pašā laikā arī meklēt Kon- stanci, meloja tikai pa pusei, un tas ir Joti maz.
Par visu to pārdomādams un laiku pa laikam piecirzdams piešus, d'Artanjans bija sasniedzis Senžermēnu. Viņš aizjāja garām paviljonam, kurā desmit gadus vēlāk piedzima Ludviķis XIV. Tad, iegriezies vientuļā ieliņā un skatīdamies pa labi un pa kreisi, vai kaut kur neieraudzīs daiļās anglietes pēdas, viņš pēkšņi pamanīja, ka pa kādas glītas mājas puķēm rotātu terasi, kas stiepās gar apakšējo stāvu, kurā pēc tā laika paraduma nebija neviena loga uz ielas pusi, pastaigājās viens cilvēks. Planšē viņu pazina pirmais.
— Kungs, — Planšē uzrunāja d'Artanjanu, — vai jūs atceraties šo mūli, kas tur glūn?
— Nē, — d'Artanjans atteica, — un tomēr esmu pārliecināts, ka šo seju esmu kaut kur redzējis.
— Domāju gan, — Planšē sacīja, — jo tas ir nabaga Libēns, grāfa de Varda sulainis, un viņa kungu jūs pirms viena mēneša pamatīgi apstrādājāt Kalē pa ceļam uz ostas pārziņa lauku mājām.
— Jā, jā, tagad atceros, — d'Artanjans teica. — Bet, kā tu domā, vai viņš tevi vēl atcerēsies?
— Nudien, kungs, man šķiet, viņš bija tā pārbijies, ka diezin vai būs mani iegaumējis.
— Jauki! Tad ej un patērzē ar šo puisi, — d'Artanjans sacīja, — un mēģini izdibināt, vai viņa kungs ir miris.
Planšē nokāpa no zirga un taisnā ceļā devās klāt Libēnam, kas viņu tiešām neatcerējās, un abi sulaiņi, drīz atraduši kopēju valodu, iegrima sarunā; d'Artanjans pa to laiku ar abiem zirgiem iegriezās sānieliņā, apjāja mājai apkārt un noslēpās aiz lazdu krūma, lai noklausītos viņu tērzēšanā.
Mirkli pakavējies aiz žoga, d'Artanjans izdzirdēja riteņu rīboņu un ieraudzīja, ka pie mājas apstājās milēdijas kariete. Par to nevarēja būt šaubu, jo karietē sēdēja milēdija. D'Artanjans uzgūlās zirgam uz kakla, lai viņu neviens neieraudzītu un viņš pats visu varētu noskatīties.
Karietes logā parādījās milēdijas jaukā, gaišmatainā galviņa, milēdija kaut ko sacīja savai istabenei.
Tā, glīta, gadus divdesmit vai divdesmit vienu veca meiča, vingra un sprigana, dižciltīgai dāmai īsti piemērota istabene, nolēca no karietes kāpšļa, uz kura pēc tālaika paraduma bija sēdējusi, un devās uz terases pusi, kur d'Artanjans bija redzējis staigājam Libēnu.
D'Artanjans ar skatienu sekoja istabenei un ieraudzīja, ka viņa tiešām gāja uz terasi. Bet sagadījās tā, ka tobrīd kāds bija iesaucis Libēnu iekšā un uz terases atradās tikai Planšē, kas skatījās uz visām pusēm, gribēdams izdibināt, kur palicis viņa kungs.